"Tā latiņa man vienmēr bijusi visaugstākā, cik vien katrā projektā to spēju realizēt. Vienmēr pēc tā tiecos, cik vien ir manos spēkos un cik man šī iespēja – radoši izpausties – dota no Dieva. Un cik arī varu izdarīt konkrētajā mirklī," uzsver komponists, sitaminstrumentālists, aranžētājs un nu jau arī diriģents Rihards Zaļupe, kurš 17. decembrī saņēma "Izcilības balvu kultūrā 2025".

Sarunā ar Intu Pīrāgu pārrunājamā nudien ir daudz: animācijas filmas "Straume" mūzikas simfoniskie projekti, emocijas pēc "Izcilības balvas" saņemšanas, šogad aizvadītie koncertceļi, labdarības projekti un vēl, un vēl...

Inta Pīrāga: Vispirms, Rihard, sveicam tevi ar "Izcilības balvas kultūrā" iegūšanu! Apbalvojumi tev birst kā no pārpilnības raga: mēneša sākumā saņēmi arī Autortiesību bezgalības balvu par ierakstu veikšanu un tavas mūzikas atskaņošanu ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē, tāpat saņēmi arī Triju Zvaigžņu ordeni, "Lielo Kristapu"... Bet vakar vakarā Mākslas akadēmijā risinājās ceremonija, kurā tika izteikta atzinība un pateicība par starptautiska mēroga sasniegumiem kultūrā, kas devuši ieguldījumu gan Latvijas vārda spodrināšanā pasaulē, gan vērtību atzīšanā, un to līdz ar tevi to saņēma arī māksliniece un scenogrāfe Monika Korpa un dizainers Germans Ermičs. Ko tev pašam šis skaļais vārds – izcilība – nozīmē, un kā mainījusies izpratne par to tavas dzīves laikā?

Rihards Zaļupe: Tik ļoti nemēģinu šīm balvām pievērst tādu uzmanību: ar lielu pateicību tās pieņemu, pateicos par tām no sirds, nolieku plauktiņā un turpinu strādāt tālāk. Jo ko nozīmē "Izcilības balva": tā kā – stop, pietiek? (Smejas.)

Tā latiņa man vienmēr bijusi augstākā, cik vien katrā projektā to spēju realizēt. Vienmēr pēc tā tiecos, cik vien ir manos spēkos un cik man šī iespēja – radoši izpausties – dota no Dieva. Un cik arī varu izdarīt konkrētajā mirklī. Vienmēr pēc tā esmu tiecies.

Mirkļos, kad mani novērtē šādā veidā – protams, tas ir ļoti, ļoti patīkami... Kā vakar teicu balvas pasniegšanas ceremonijā – un šī laikam bija pirmā reize, kad es tik publiski pateicos visai kultūras saimei Latvijā – ka kultūru, kāda mums ir Latvijā, pa īstam varam novērtēt tikai tad, kad paviesojamies kaut kur ārpusē: tajā mirklī saprotam, ka šeit kultūra tiešām ir ļoti, ļoti augstā līmenī, un kā tādu to arī vajag  saglabāt. Tie ir ļoti daudzi cilvēki, kuri pašaizliedzīgi strādā, brīžiem pilnīgi par velti, lai kalpotu cilvēkiem, lai caur mūziku dāvātu savu talantu citiem, un tas ir brīnišķīgi.

Ļoti, ļoti ceru, ka arī nākotnē man būs iespējams darboties ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās, iesaistot Latvijā dzīvojošos māksliniekus… Tas laikam ir mans dzīves mērķis, un "Izcilības balva", iespējams, ir apliecinājums tam, ka šis ceļš laikam ir pareizais.

Man arī šķiet, ka tu nekad neesi dalījis, tagad tu radi Latvijai un Latvijas mūziķiem, tad tu strādā pasaulei, rakstot, piemēram, Amerikas orķestriem. Jebkura miniatūra vai kora dziesma tev ir līdzvērtīga orķestra partitūrai.

Viennozīmīgi – nekad nedalu projektus A klases, B un C klases projektos pēc kaut kāda nozīmīguma, jo tas, man liekas, nav īpaši patiesi ne pašam pret sevi, ne vispār pret mākslu. Mākslā jādara nevis viss maksimālais, bet vistīrākais, ko tu konkrētajā mirklī spēj, neatkarīgi no tā, kas ir izpildītāji.

2025. gads tev tiešām bijis izcils. Vai esi spējis izsekot visām virāžām un pagriezieniem, kur tas tevi aizvedis, sākot jau ar "Straumes" panākumiem? Pēc tiem sekoja uzaicinājums rakstīt filmas skaņu celiņam simfonisko partitūru, kas arī notika, un nākamā gada maijā mēs to dzirdēsim arī Latvijā. Vai tad, kad tapa "Straumes" mūzika, varēji iedomāties, ka viss tā pavērsīsies? Vai tomēr kādā sirds un prāta stūrītī bija nojausma, ka tas varētu īstenoties arī šādā veidā?

Cilvēki, kas mani pazīst, jau zina, ka es varbūt šad un tad esmu pārāk liels sapņotājs, bet ticu katram projektam. Pat ne ticu... Ja es maksimāli konkrētajā brīdī no visas sirds daru to lietu, ko pieprotu un kas man patīk, tad es arī ceru, ka to sadzirdēs daudz vairāk cilvēku nekā tikai Latvijā. Man pat grūti pateikt, kas tas ir par stāvokli, bet... Tas nebija tā, ka es par "Straumi" ļoti cerēju. Man likās – tā tiešām ir ļoti laba filma!

Atceros, kad "Straumi", pilnībā pabeigtu, pirmo reizi noskatījāmies Beļģijā, un mūsu beļģu producenti teica – jācer, ka tiksim līdz Kannām, es savukārt atbildēju – tur nav ko cerēt, mēs tiksim!

Laikam ar šādu domu es eju vienmēr – man vienkārši gribas ticēt, ka būs vistālejošākais rezultāts. Ja tavs nospraustais mērķis ir simts metri, tu droši vien tos simts metrus vari pievārēt, bet, ja tavs mērķis ir desmit kilometri, tie simts metri ir mazākais pieturas punkts, ko vari izdarīt, un jebkas, kas būs pāri tiem simts metriem, jau būs uzvara. Varbūt no malas tas izklausās tā vienkārši, bet tam apakšā ir tālejoša skatīšanās un reāla darbība. Ja es kaut ko izdomāju, lai to realizētu, vajadzīgs liels darbs. Lai gan ir lietas, kurās talkā nāk augstāki spēki. Man svarīgākais mērķis – izdarīt maksimumu, lai virzītos tā virzienā. Bet vai tas notiks vai nenotiks – tas līdz galam īsti nav atkarīgs no manis. 

Paldies par šo ļoti izsmeļošo atbildi, bet gribu pajautāt par taviem darbiem, kurus katrs komponists uzskata par saviem bērniem: vai tev ir viegli tos palaist pasaulē? Paklausījos interviju, ko sniedzi septembrī, kad devies uz Sietlu klausīties, kā tas viss skan: atzini, ka uzreiz esi sapratis, ka pats ķersies pie šīs partitūras un neļausi to darīt kādam citam. Vai no tā radās arī nepieciešamība pašam šo partitūru diriģēt? Diriģentiem īsti neuzticies?

Tas nav stāsts par neuzticību. Šajā kontekstā raugoties, tā ir arī kaut kāda sistēma, kas laika trūkuma dēļ tiek izmantota: kad komponists uzraksta partitūru, bet līdz galam to nearanžē, ir vesela grupa, kas to paveic. Laika parasti ir tik maz un atbildība – tik liela, ka viņi vienkārši mēģina pasargāt to komponistu. Bet šajā gadījumā – kur nu vēl labāk, ja es pats, būdams viens no "Straumes" mūzikas autoriem, savas ieceres varu uzrakstīt līdz galam! No otras puses – tas ir tikai pašsaprotami: ja pats komponists diriģē un nav tā, ka diriģēšana viņam ir pilnīgs svešķermenis, bet kaut kas, kas viņam ļoti patīk – šajā gadījumā tā ir arī man –,tad domāju, ka tas ir tikai likumsakarīgi un mūzika no tā tikai iegūst. (..)

Jau ļoti daudzus gadus interesējos par diriģēšanu, un lielāko daļu skaņu celiņu Latvijā pats esmu arī diriģējis. Šo domu esmu palaidis gaisā un redz, kā tas viss notiek! Katru dienu mājās tīri tehniski praktizējos, diriģēju, un 23. maijā mūsu koncertā "Xiaomi Arēnā" diriģēšu pats.

Tas vien jau ir labs nospiedums kinoindustrijai Latvijā, ka šāda filma tiks izrādīta dzīva simfoniskā orķestra pavadījumā un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris piedzīvos tādu pirmizrādi! Tas mums tiešām būs kā šī veiksmes gada noslēgums. Līdz tam man būs iespēja gan Taivānā šādus šovus nodiriģēt pašam; tagad jau praktiski apstiprināts Londonas šovs, par ko es vienkārši esmu pilnīgā sajūsmā, jo tas notiks Karaliskajā Festivāla zālē – tikko mēs BAFTA balvā tur visi sēdējām... Nu, kā es varu pateikt "nē"? (Smejas.) Man tas ļoti patīk, un es vienkārši atsaucos šim aicinājumam.

Nebraukšu taču ar degunu gaisā, sak', man ir balvas un tā tālāk: vienmēr mēģinu iet no skolnieka pozīcijas – vienmēr gribu kaut ko jaunu iemācīties, un katrs orķestris spēj kaut ko iemācīt arī man.

Tomēr nebūt ne daudziem orķestriem ir šāda pieredze – muzicēt dzīvajā, kad uz ekrāna tiek rādīta filma. Sietlas orķestrim, kas bija šī projekta ierosinātājs, šāda pieredze ir. Kā ir ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri? Un kā tev šķiet – kur tu kā diriģents un arī kā komponists vari atrast pareizo atslēgu, lai tas izdotos?

Mūsu orķestrim šajā jomā ir gana liela pieredze: pats šādos koncertos, kurus ārzemēs visbiežāk sauc par šoviem, esmu spēlējis. Varbūt ne ar latviešu filmu šādā pilnā, izvērstā formā, bet ir bijuši mēmie kino. Nekā tik ļoti sarežģīta tur nav: ir tehnoloģiskas lietas, kas tiek izveidotas, lai orķestris varētu labi spēlēt kopā: piemēram, diriģentam ir austiņas, lai būtu skaidrs, kurā vietā sākt, jo filmu rādīšanās procesā visam jābūt ļoti sinhronizētam, lai cilvēki spētu no tā gūt vislabāko pieredzi. Tāpat mums sagatavots arī speciāls video, kur ir visādas atzīmes, lai palīdzētu diriģentam tīri vizuāli saprast tempus – lai viss sakrīt pareizajās vietās.

Maijā ar Nacionālo simfonisko orķestri jau aizvadījām divus mēģinājumus: izgājām cauri pilnīgi visam, es pats diriģēju – sapratām, kas strādā, kas nestrādā, un viss īstenībā bija ļoti, ļoti jauki. Cilvēkiem šādos koncertos visinteresantākā lieta ir tā, ka ir ļoti interesanti redzēt filmu, kuru esi jau redzējis un dzirdējis arī mūzikas skaņu celiņu, to  visu izbaudīt dzīvajā, klausoties, kā to izpilda īsts orķestris. Mums būs ļoti daudz sitaminstrumentu, jo arī filmas skaņu celiņā to ir daudz – cilvēkiem tas būs interesanti.

Bet tā svarīgākā, ko rāda arī abi iepriekšējie šovi gan Sietlā, gan Sandjego, ir pieredze, ko spēj dot dzīvs orķestris: īstā emocija un īstā sajūta, kas nāk līdzi filmas tēliem, kas mūsu filmā ļoti svarīgi. Kā Gints Zilbalodis teica – tas ir tas pats piedzīvojums, tikai ar citu dziļumu, ar citu vērienu. Un bija patiess prieks redzēt, ka Sietlā šo filmu cilvēki uztvēra pat dziļāk, jo skanēja dzīvā mūzika.

Cilvēki, kuri dodas uz simfoniskā orķestra koncertiem, sapratīs atšķirību – ko nozīmē klausīties kaut vai ļoti labu ierakstu mājās, un ko nozīmē to baudīt dzīvajā izpildījumā – ar īstu vibrāciju, ar īstu kopības sajūtu. Un kad tam visam pieliek klāt filmu ar visiem skaņu efektiem, ar "ņau" un "vau", tas ir brīnišķīgs piedzīvojums, ko turpināsim sagādāt cilvēkiem pasaulē arī nākamgad.

Vairāk – audioierakstā.