11. jūnijā Dzintaru koncertzālē notiks Rīgas festivāla atklāšanas koncerts, kas noritēs pilotprojekta ietvaros ar mērķi pārbaudīt praksē vakcinācijas, izslimošanas un testēšanas sertifikāta īstenojamību un praktisko pielietošanu brīvdabā notiekošā publiskā pasākumā.

Uz Dzintaru koncertzāles skatuves satiksies dziedātājs Intars Busulis, "Abonementa orķestris", Kārlis Lācis, Latvijas Radio bigbends un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, bet atskaņojuma vadītājs un diriģents būs Kārlis Vanags. Līdzās iemīļotiem džeza standartiem, tostarp Summertime, Night and Day un When I Fall in Love, skanēs arī Kārļa Lāča "Latvju simfonijas" ceturtā daļa un teātra mūzika.

Liene Jakovļeva: Kārli, kāda ir tava muzikālā daļa šajā koncertā?

Kārlis Lācis: Galvenokārt jau pavadīt Intaru Busuli, bet tur tādi kritumi no manis arī būs – "Latvju simfonijas" ceturtā daļa, piemēram, vai valsis no Dailes teātra izrādes Marija Stjuarte. Un viens trīsminūšu tango...

Tu tāds ļoti pieticīgs! Pastāsti, lūdzu, kaut ko vairāk par Lāča "Latvju simfoniju"!

Kopš to pirmoreiz nospēlējām kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri, šī būs tikai otrā reize, kad tā skanēs.

Un kāpēc "Latvju simfonija"?

Tur ir viss kaut kas latvisks, tāda nostalģija, arī tautasdziesmas. Šajā ceturtajā daļā kā reiz ir citāts. Visa daļa veidota uz "Tek, saulīte, tecēdama" melodijas.

Vai atgriešanos pie sen rakstītas mūzikas – kā mūzika izrādei "Marija Stjuarte" – tu uzlūko tīri profesionāli, vai tomēr tas mazdrusciņ kustina arī tavu sirdi? Atceros, nesen man bija saruna ar Vitu Vārpiņu viņas balvas sakarā un tad mēs arī mazliet atskaņojām šo mūziku un tieši no simfoniskā orķestra koncerta. Vita teica – asaras sariesušās acīs.

Tāpēc arī

to vienmēr, kad koncertā piedalās orķestris, ielieku programmā, jo kaut kā cilvēkiem patīk.

Šo programmu gan daļēji izvēlējies Kārlis Vanags, un tieši viņš arī izvēlējās šo valsi. Laikam tas tāds izdevies un strādā, lai gan kopumā jau mums tas koncerts tāds vieglāks šoreiz būs.

Ar Intaru patiešām esat spilgts tandēms, kā jau uzsvērts koncerta materiālos. Kas ir tas, kas jūs abus tik ilgi un cieši satur kopā? Man liekas, ka uz skatuves jūtaties kopā labi.

Esam kaut kā saauguši, jā. Un ir tikai loģiski, ka īpaši šādos lielos koncertos, kur kopā liels kolektīvs jāsavelk, mums ir bāze, ko varam izmantot. Esam pazīstami kādus septiņpadsmit gadus, bet tā pa īstam muzikāli sadarbojamies gadus trīspadsmit, četrpadsmit. (..)

Šoreiz viņš dziedās kaut ko no džeza standartiem un savus hitus. Visu, ko cilvēki gribēs no divus gadus neredzētā Intara Busuļa dzirdēt, arī dzirdēs. Liekas, arī "Rīta kafija" būs (pasmaida)

Izskatās, ka šis nosacīti klusais laiks tev pašam tomēr bijis muzikālās runāšanas laiks – daudzi skaisti projekti tapuši.

Tapuši divi – duetu albums ar Aiju Vītoliņu un "Ziedonis. Lācis. Vīrieši". Kā jau kovidā – kaut ko uzražojam, kaut ko filmējam, kaut kas jādara. Visi filmē klipus, tad mēs arī, un gaidām, kad beidzot būs koncerti.

Bet šo to tu vēl esi uzrakstījis, kas vēl mums nav tapis dzirdams. Vismaz sociālie tīkli par to vēsta.

Jā, bet negribu skriet ratiem pa priekšu, jo tas jau gadu kā stāv plauktā un nezinu, cik gadus vēl stāvēs. Tā ka

esmu bišķiņ piebremzējies uz rakstīšanu. Cik tad rakstīs, ja nekas nenotiek?!

Tu taču nevari tā vienkārši padoties mūzai tikai tāpēc, ka nekas nenotiek! Jeb tev tomēr vajag to mērķi, datumu, afišu?

Man pat īsti nevajag datumu un mērķi, bet vismaz nodomu, ka mēs kaut ko kaut kad darīsim. Tāpēc to, ko varu realizēt pats, to arī daru, bet lielākus projektus gluži viens producēt nevaru.

Vai šajā laikā esi paplašinājis savas funkcijas? Varbūt kaut ko no jauna esi iemācījies?

Nē, nē, tāpēc jau mums ir komanda, kas arī stāv dīkstāvē un visu laiku kaut ko izdomā – man ir prieks, ka man ir draugi un komanda, kas gatava darboties.

Pats tomēr esi un primāri paliec mūziķis?

Jā, man patīk, ka pasaku, ko esmu izdomājis, un tālāk tas viss ripo, un man ir tikai jāpiedalās, nav pašam jākūrē. Man patīk kopdarbs, kad padod stafeti tālāk, nākošais kaut ko pieliek un padod atkal tālāk. Tad ir ieraksts, vēl video, un tā līdz izrādei.

Bet vispār tu esi tas mūziķis un cilvēks, kuram ļoti sarīgi ir domubiedri un tieši tavi cilvēki, kuri atkosti līdz kaulam, vai ne?

Kaut ko jau es ik pa laikam pamēģinu arī jaunu, un tas ļoti interesanti iznāk.

Kā, piemēram, šķietami nedziedošie aktieri...

Jā, [Kaspars] Znotiņš trīs mēnešus centās, bet beigās visiem ļoti patīk! Tā ka domājām jau, ka varēsim koncertu izsludināt, kad viss beigsies. Tāpat Andris Keišs, ar kuru nebiju personīgi pazīstams.

Mums tagad ir diezgan jautrs WhatsApp čats – tas, kas notiek apkārt mūzikai, citreiz ir interesantāks nekā pati mūzika.

Bet ar dziedāšanas mācīšanu šiem šķietami nedziedošajiem aktieriem tu pats nodarbojies?

Pirmām kārtām kā vienmēr es pasaucu Ievu Kerēvicu, kura iedzied priekšā apmēram tā, kā es to iztēlojos.

Znotiņu dabūju sūtīt arī uz privātstundām, un divu mēnešu laikā viņš diezgan uzdzina to formu...

Bet Dzintaru koncertā tu esi pianists – un pianisiem jau tie pirksti jātrenē.

Jau veselu nedēļu spēlēju klavieres, tā ka pirksti kustēsies. Manā vecumā jau īstenībā vairāk, kā jau ir, nevar uztrenēt... (smejas)

Bet pazaudēt gan var!

Ja drusku pakustini, atkal skrien. (smejas)

Turklāt tev būs ļoti droša atbalsta komanda aiz muguras, milzīgs orķestris.

Nu, ir gan arī

daži solomomenti Lācim netīšām trāpījušies, tāpēc nav tik vienkārši.

Kas tev šobrīd uz nošu pults?

Nesen netīšām uzrakstīju savu pirmo pūtēju kvintetu – man tādu pasūtināja liepājnieki. Kādu nedēļu padomāju, un divās dienās uzrakstīju. Bija interesanti.

Esi ātrrakstītājs?

Jā, vispirms izdomāju un tad rakstu ātri. Izņemot mūziklus – tos nevar ātri uzrakstīt, jo uzķeries uz kaut kā pats, uzķeras dramaturgs, un tas viss tā lēnām... Bet

tur, kur viss atkarīgs tikai no manis, nezinu – labi tas ir vai slikti, bet rakstu ātri. Lai arī pēc tam savādāks skatījums rodas, atpakaļ skatoties, bakstīties man nepatīk.

Tātad ar bezmiega naktīm tu neaizraujies.

Aizraujos! Ja sāku rakstīt, tad četras diennaktis no vietas – kamēr gatavs! Nevaru aiziet gulēt, kamēr nav padarīts.