Jāņa Akuratera muzejā svētdien, 23. aprīlī, plkst. 15.00 notiks komponista Imanta Zemzara radošā pēcpusdiena “Dzeja – atdzeja – dziesma”. Pats komponists būs pie klavierēm, bet dziedās Diāna Silova.

Kāpēc Imants Zemzaris dzeju labprātāk klausās nevis lasa? Un kur tapusi lielākā daļa viņa kompozīciju?

Pārmiju sarunā ar Imantu Zemzari - par Jāņa Akuratera nama viesmīlīgajiem ļaudīm un par dzeju, kas iedvesmo.

"Ja dzeja aicina to turpināt skaņās, mūzikā, tad tas ir tāds laimīgs, īpašs gadījums, kad kaut kas sakrīt un vienojas."

Koncertā izskanēs Imanta Zemzara darbi – “Ave Maria” (2014), trīs dziesmas ar Emīlija Dikinsones vārdiem (2022), dziesmas no cikla “Septiņas mazas dzejas (1972, Knuta Skujenieka vārdi), kā arī divas Šūberta parafrāzes (2007, Jāņa Jaunsudrabiņa vārdi).

14. aprīlī svinējāt dzimšanas dienu – vai šī radošā pēcpusdiena būs dzimšanas dienas svinību turpinājums?

Nē, nē, tas drīzāk ir vienkārši atgādinājums par sevi pēc ilgāka laika.

Šoreiz atgādinājums būs ar dziesmu palīdzību. „Dzeja – atdzeja – dziesma” - tāds ir šī koncerta moto. Dziesmas tapušas nesen, droši vien dažas arī senāk rakstītas?

Nosaukumā pirmie vārdi ir „dzeja” un „atdzeja” ne bez iemesla – Jāņa Akuratera muzejs tomēr ir dzejas citadele. Dzejnieka nams celts jau savulaik, bet tā ir vieta, kur joprojām pulcējas dzejnieki. Šī nama cilvēki vienmēr ir bijuši ļoti viesmīlīgi un atgādinājuši, ka jau kopš nama celšanas tur vienmēr skanējusi mūzika. Tur ir sens, liels, melns pianīns, uz kura spēlējusi Jāņa Akuratera meita Laima, arī dzejniece. Pie sienas ir Jāņa Akuratera vijole. Nezinu, kādā kondīcijā tā ir kā mūzikas instruments, tas drīzāk ir simbolisks objekts. Šajās jaukajās telpās esmu diezgan daudz viesojies un uzstājies. Tagad bija ilgāks pārtraukums, bet nu atkal, nama saimnieku aicināts, tur atgriežos.

„Atdzeja” – tas nozīmē, ka dzejoļi Jūsu dziesmās būs gan rakstīti latviešu valodā, gan kādā citā mēlē?

Jā, ir arī atdzejojumi no angļu, vācu, poļu valodas. Protams, ir arī oriģināldzeja, bet tieši šo dzeju-atdzeju, dzejnieka devumu un dzejas izvēli es esmu vēlējies akcentēt kā būtisku.

Patiesībā, Jūs kādreiz atzināt, ka nemaz tik liels dzejas lasītājs neesat. Tā ir joprojām?

Jā, tieši lasītājs nē, es labprātāk klausos dzejas lasījumus, tā dzeju uztveru labāk. Ja jālasa, tad pēc prozas likumībām meklēju virsteikumu, palīgteikumu, loģiskas pieturzīmes, kā doma tiek novesta līdz galam. Bet dzejā, īpaši „baltajā dzejā”, tīrajā pantā, bieži vien tā visa nav. Tad es apjūku un iestrēgstu. Ja dzejnieks to pats nolasa, tad tur jau ieskanas dzejas muzikalitāte un asonanses sāk spēlēt savu melodiju.