19. jūnijā pulksten 20 uz koncertu Lielajā ģildē savus klausītājus aicina Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga un diriģents Normunds Šnē.

"Rīgas festivālam" tapusī programma veidota ziemeļnieciskās noskaņās – plašus Somijas skarbās dabas tēlojumus baudīsim Žana Sibēliusa Trešajā simfonijā, bet aizraujošu dialogu ar klasiķu mantojumu piedāvās Magnuss Lindbergs opusā Aventures.

Savukārt kopā ar koncerta viesiem – Rīgas saksofonu kvartetu – Normunda Šnē vadītais orķestris pirmatskaņos Edgara Mākena skaņdarbu "Poētika", par kuru jau šobrīd "Klasikai" stāsta pats autors. 


Anete Ašmane: Rīgas festivāla noslēgumā dzirdēsim tava jaundarba pirmatskaņojumu. Tā nosaukums ir "Poētika", un zinu, ka tam ir saistība ar Aristoteli. Vai vari pastāstīt un iepazīstināt mūs ar šo jauno darbu?

Esmu daudz rakstījis teātrim, un meklējot virzienu, kurā rakstīt savu pirmo orķestra darbu, kaut kādā ziņā gribēju atskatīties uz šo savu teātra posmu. Par pamatu atradu Aristoteļa leģendāro, hrestomātisko darbu, kas ir par antīko traģēdiju un tās principiem, un

es to principā uzvedu savā galvā - šo traģēdiju.

Šis ir tavs pirmais darbs tik lielam simfoniskam sastāvam, pirmā simfoniskā partitūra. Kāds bija darba process, turklāt vēl ar saksofonu kvartetu?

Es teiktu, ka man gāja diezgan raiti - tas bija pusotrs mēnesis diezgan intensīva darba.

Rakstīju ar prieku un man šķiet, ka rezultāts pēc pirmā kopējā mēģinājuma ir kaut kas līdzīgs tam, kā biju iedomājies.

Kādas šajā procesā bija tavas domas? Esi daudz strādājis neakadēmiskajā teātra mūzikas žanrā, kamermūzikā, kormūzikā. Vai ir kādas atšķirības?

No akadēmiskās mūzikas orķestra mūzika ir pati tuvākā.

Kaut kādā ziņā esmu Mālera, Šostakoviča un Šnitkes sekotājs.

Līdz ar to pirmais orķestra darbs - tas man ir kaut kas ļoti nozīmīgs. Nekādā ziņā negribu apgalvot, ka tas uztaisīts perfekti, bet katrā ziņā manā izaugsmē tas ir ļoti svarīgs darbs. (..) Pirmatskaņojums bija paredzēts februārī saksofonmūzikas festivālā Saxophonia, un es ļoti priecājos, ka tas vispār ieguva dzīvību. Pat nezinu, kam man jāpateicas - Normundam Šnē vai Artim Sīmanim. Es pateikšos abiem, īpaši jau Artim Sīmanim, kurš ir šī darba idejas autors.

Vai tev šajā laikā vēl ir iekrājušies kādi darbi, kas nabv pirnatskaņoti, bet ir uzrakstīti?

Savu pirmatskaņojumu gaida kora "Mūza" un Gunta Cimiņa pasūtījums - tas ir lielāks darbs korim ar arfu, ar Volta Vitmena poēmas fragmentiem. Tas ir šīs ziemas darbs. Tad vēl pāris mazāku darbu. Viens kamerdarbs ir "Dons Kihots", kas rakstīts Krišjānim Norvelim un Leldei Tīrelei.

Vai šis gads tev bijis ražīgs? Šķiet, radošie cilvēki dalās divās daļās - ir tādi, kam šis laiks ir nācis ar radošu aktivitāti un iespēju strādāt, ja runājam tieši par komponistiem, bet otri ir tie, kas saka, ka nav bijusi iedvesmas, nav bijis motivācijas, ir bijis ļoti grūti. Kā ir tev?

Vislabākā iedvesma ir termiņš... Kā jau vienmēr. Bet es laikam piederu pie tiem, kam salīdzinoši veiksmīgi izdevās tikt pāri šim posmam. Es diezgan daudz rakstīju un diezgan daudz arī klausījos ļoti dažādu mūziku, un klausīšanās droši vien ir viennozīmīgi pozitīvā aktīvā jāieraksta. Tā ka noteikti šis laikposms ir ar pluszīmi.

Vairāk un plašāk - ierakstā.