Ar katalāņu komponistu un Katalonijas Mūzikas koledžas kompozīcijas profesoru Bernatu Vivankosu Latvijas Radio kori saista sena draudzība - jau ieskaņoti divi viņa mūzikas albumi un nu mūsu dziedoņiem un diriģentam Sigvardam Kļavam uzticēts arī jaundarbs. “Klusās nedēļas responsoriji” pirmatskaņojumu piedzīvoja  12. aprīlī Ventspilī, 15. aprīlī tas izskanēs Rīgas Sv. Jāņa baznīcā, bet 18. aprīlī Spānijā, Peraladas festivālā. Pēc šiem koncertiem plānots darbu ieskaņot un izdot arī skaņu ierakstā.

Komponists Bernats Vivankoss par jaundarbu raksta: “Viena no lielākajām dzīves dāvanām man bija iespēja vienpadsmit gadu vecumā, dziedot Monseratas zēnu korī, ierakstīt Tomasa Luisa de Viktorijas ”Klusās nedēļas responsorijus”. Šī pieredze atstāja uz mani milzīgu iespaidu. Tagad, 40 gadus vēlāk, ar visu pazemību uzdrīkstos sacerēt darbus ar tiem pašiem tekstiem. Šis ir mēģinājums saglabāt cieņu pret meistaru, bet vienlaikus pievienot savu balsi un laikmetīgo skanējumu.”

Komponistu uz sarunu aicināja Dāvis Eņģelis.

Sarunā ar LR3 kolēģi pirms desmit gadiem runājat par kontemplāciju savā mūzikā. Vai tā joprojām ir viena no jūsu mūzikas centrālajām tēmām?

Jā, kontemplācija, bet jautājums ir – kas ir kontemplācijas objekts. Es domāju, ka skaistums ir ļoti svarīgs. Skaistums – tas ir sarežģīts jēdziens, jo arī šķietami neglīta mūzika var būt skaista. Bet man kontemplācija nozīmē – klausīties un tiekties pēc skaistuma, vai precīzāk -  radītāja – šajā gadījumā komponista – godīguma.

Es ticu, ka katram komponistam ir sava patiesība – gan dzīvē, gan mūzikā. Man ir svarīgi, lai klausītājs spētu pārdomāt manu vēstījumu par šo patiesību.

Jūs nupat runājāt par skaistumu mūzikā, un te mūsu sarunā varētu ienākt Tomass Luiss de Viktoria. Pētnieki slavē viņa inovatīvo harmonisko valodu, un dažuprāt viņš bija viens no tiem, kas priekšvēstīja mažora/minora skaņkārtu nozīmību Rietumeiropas mūzikā vēlākos gadsimtos. Esmu dziedājis Luisa de Viktorijas mūziku amatierkorī. Un mani šajā mūzikā ar savu skanējumu ļoti saistīja minora akordi – (ja tos varam dēvēt par akordiem  lineārās polifonijas kontekstā). Un arī disonanses, kas vienmēr atrisinās, bet piešķir viņa mūzikai raksturu. Runājot gan par mūzikas skaistumu, gan jūsu muzikālo valodu – vai varat pastāstīt, kādu vietu jūsu mūzikā ieņem konsonanses un disonanses? Kā ar tām strādājat, un vai tās, jūsuprāt, saistās ar skaistumu mūzikā?

Es drīzāk runātu nevis par konsonansēm, bet harmonijas spriegumu. Tas ir svarīgi, jo, protams, tonālajā mūzikā pastāv spriegums, kad dominantes funkcija atrisinās, un tā tālāk. Bet manā skatījumā, strādājot ar laikmetīgo valodu, nav runa tikai par konsonansi. Tas vairāk ir par akordu spriegumu, kas mainās no akorda uz akordu – bet ārpus tonalitātes. Saviem kompozīcijas studentiem es dodu šādu vingrinājumu (mācu kompozīciju Barselonas konservatorijā). Viņiem saku: „Jums jāuzraksta 50 akordi – katrā no divām līdz deviņām notīm. Un katram akordam jānosaka sprieguma līmenis: no 1 līdz 3.” Tā ir sprieguma ideja, kas klausītājam ļauj sekot līdzi mūzikai. Spriegums un atslābums.

Labi, tātad tas ir jūsu kursa mācību programmā, bet kā ir ar jūsu mūziku?

Protams, arī manā mūzikā ir tas pats. Jūs minējāt Tomasu Luisu de Viktoriju. Man ir ļoti svarīga ir viņa cieņpilnā attieksme tekstu, pret vārdiem. Ja kādam vārdam, īpaši sakrālā tekstā, ir noteikta krāsa vai nozīme, viņš to parāda mūzikā. Protams, savā muzikālā valodā. Bet man ir tāpat –

ja vārdam vai frāzei ir liela intensitāte, harmonijai jāatspoguļo šis spriegums.

Tātad harmonija seko tekstam?

Pilnīgi noteikti. Mums jāizturas ar lielu cieņu pret tekstu. Teksts ir pirmais, un tikai pēc tam tam var pievienot mūziku. Un svētajos tekstos tas ir īpaši svarīgi.

Vai jūs varētu pastāstīt mazliet vairāk par šiem Klusās nedēļas tekstiem? Kā jūs tiem tuvojaties kā komponists?

Kad man bija 10 gadi, dziedāju korī un ierakstīju Tomasa Luisa de Viktorijas Responsorijus. Tagad izmantoju tos pašus tekstus. No Luisa de Viktorijas var mācīties, kā komponēt ar cieņu pret tekstu.

Mans piegājiens ir moderns, bet izmantojot vēsturiskus, tradicionālus tekstus.

Vai rakstot jums nācās distancēties no Luisa de Viktorijas mūzikas?

Protams, es esmu Bernats Vivankoss, nevis Tomass Luiss de Viktorija. Viņš ir meistars. Protams, starp mums ir liela distance. Nē, es atveidoju nevis viņa mūzikas harmonisko valodu, bet gan filozofiju par sakrāliem tekstiem – ka ik vārds, ik frāze ir svarīga. Savukārt mūzikas valoda ir mana. Jā, es esmu spāņu komponists, un varbūt jūs tajā sadzirdētu kādas, tā sakot, dienvidnieciskas krāsas.

Jums pašam arī šķiet, ka tāda dienvidnieciskā nokrāsa tur ir jūtama?

Es domāju, ka nē. Varam runāt par nokrāsām šajā darbā, bet es cenšos būt ļoti godīgs pret sevi, pret tekstu, ko komponēju. Varētu teikt, ka cenšos atrast kodolīgu, iedarbīgu harmonisko valodu, jo darbs ir rakstīts sešām balsīm. Un tas ir svarīgi – ne četrām, ne trijām, ne četrpadsmit.

Kāpēc?

Kad ar Latvijas Radio kori ierakstīju savu pirmo albumu Blank un vēlāk Rekviēmu, es komponēju 16 balsīm – tur bija daudz polikoralitātes, daudz mākslīgu rezonanšu. Bet šajā darbā – Responsoria – ir tikai sešas balsis un nekas cits. Un rakstīt četrām vai sešām balsīm ir daudz grūtāk. 20 balsīm tu vari uzrakstīt lielu klasteri – tas ir viegli. Un izklausās ļoti iespaidīgi.

Kad strādā ar nelielu ansambli, tas ir ļoti grūti, jo katra nots ir svarīga. Te nav vietas kādiem blakusslāņiem vai efektiem. Tikai pašas notis – sešas vai mazāk.

Vai spektrālisms joprojām ir klātesošs jūsu darbā?

Jā, spektrālisms man ir svarīgs, jo tam saknes ir dabā. Kad atklāju spektrālo mūziku, nodomāju, ka varbūt šie komponisti nemaz nav īsti komponisti. Mēs aizgūstam skaņu izkārtojumu no dabas, un tālāk nodarbojamies ar materiāla sakārtošanu. To var izdarīt labāk vai sliktāk. Bet šeit būtiska ir doma par strukturētu materiālu, kas nāk no dabas. Tas ir ļoti svarīgi. Un savā ziņā tā man ir kā pateicība dabai. Es iepriekš piesaucu lielmeistaru – komponistu Tomasu Luisu de Viktoriju. Katalonijā, Barselonā, mums ir vēl viens meistars – Antonio Gaudi, modernists. Sagrada Familia baznīcas celtnē redzam, ka viņš iedvesmojās no dabas. Šķiet, ka baznīcas formas pakļaujas gravitācijai. Un viņš ļoti ticēja Dievam – viņš bija katolis. Un viņš uzskatīja, ka daba ir Dieva dāvana, un viņam tā vienkārši jāatdarina un jāorganizē. Bet tas ir Gaudi. Mūzikā līdzīgi ir ar spektrālismu –

es vienkārši sakārtoju to, ko man devusi daba, un pasaku paldies šim dievišķajam skaistumam.

Vai jūs varētu pastāstīt par vokālajām tehnikām, ko izmantojāt šajā darbā?

Viss ir ļoti skaidrs. Te nav tādu efektu, kādus izmantoju Rekviēmā, piemēram, difoniju vai ko tamlīdzīgu. Protams, es izmantoju dinamisko spektru no pianissimo līdz fortissimo. Bet neko vairāk.

Tātad nekādas paplašinātās vokālās tehnikas?

Nē. Paplašinātajās tehnikās rakstīt ir diezgan viegli. Grūtāk ir uzrakstīt mecopiano noti un izlemt – kur un kad to ievietot.

Vai mikrotoralitāte jūs interesē?

Jā, bet ne šajā darbā. Protams, tā ir skaista un bagāta, tā ir pavisam cita pasaule.

Šajā Responsorijā man svarīga ir būtība – nekādu paplašināto tehniku, nekādu ceturtdaļtoņu. Tas nav būtiski šim darbam.

Vai jūs varētu mazliet pastāstīt par kompozīcijas struktūru? Cik svarīga jums ir kopējā forma? Vai jūs sākat ar mazām tēmām vai lielāku arhitektonisku ieceri?

Man ir ļoti svarīgi sākt ar lielo un virzīties uz mazajām detaļām. Ar lielo es domāju darba plānojumu, kopējo ideju. Jāizplāno, cik gara būs kompozīcija, kādas būs tās daļas. Šajā posmā vēl nedomāju par harmoniju, faktūru vai balsvedību. Ir svarīgi vispirms redzēt kopējo ainu, pirms sāc rakstīt detaļas un skaņas artikulāciju. Tas viss nāk vēlāk. Jo, kad raksti otrās minūtes materiālu, tev jāsaprot, kas notiks devītajā. Ir jāizplāno struktūra, un pēc tam – jāstrādā pie detaļām.

Jūs pieminējāt divus meistaru, ļoti nozīmīgas figūras Spānijas mūzikā, vizuālajā mākslā un arhitektūrā. Vai varat nosaukt arī dažus mūslaiku komponistus vai citu mākslu pārstāvjus, kas jums ir īpaši tuvi?

Jā, mani iedvesmojis [īru-amerikāņu mākslinieks] Šons Skalijs. Viņš glezno un darbojas arī citās tehnikās. Viņš izmanto tikai divas, trīs, piecas krāsas. Te atkal ir ideja par būtiskā meklējumiem gleznā vai zīmējumā, un tas mani ļoti iedvesmo. Nākammēnes Barselonā viņam būs liela izstāde, un tur skanēs arī mana mūzika. Tas ir ļoti skaisti, jo tajā ir askēze –

ja izmanto tikai trīs vai četras krāsas, kāpēc gan vajadzīgas 20? Tu vari uzzīmēt vienu līniju vai ko citu, bet šai līnijai ir jārunā. Ar mūziku ir līdzīgi.

Kad rakstāt mūziku Klusajai nedēļai, kas pēc būtības ir liturģiska mūzika, vai arī domājat par šo liturģisko aspektu?

Jā, es kā katoļticīgais ticu šiem tekstiem. Bet man ir ļoti svarīgi, lai cilvēks, kurš ir citas ticības vai netic vispār, spētu klausīties šo mūziku un vienkārši nodoties pārdomām. Šis teksts katoļiem ir ļoti svēts, bet vēlos, lai arī cilvēki ar citiem uzskatiem varētu klausīties un sajust to pašu skaistumu. Jo beigās – skaistums un reliģija ir par vienu un to pašu. Manā skatījumā tā ir tā pati sajūta, kā vērojot dabu. Daba ir Dievs, jā, protams, bet daba ir arī skaistums, kam nav iespējams uzlikt birkas vai etiķetes. Tas ir ļoti atvērts skaistums. Manā pēdējā ierakstā ar Latvijas Radio kori es strādāju pie sava Rekviēma. Tekstus izvēlējos ļoti brīvi, dažādās valodās, ne visi bija kanoniskie teksti. Toties šajā darbā, tie ir tikai un vienīgi katoļu teksti, taču ideja paliek tā pati – būt ļoti atvērtam pret skaistumu.