12. novembrī pulksten 18 Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē koncertā "Debisī. Krams. Šmite" uzstāsies klavieru duets Juris Žvikovs un Sanita Glazenburga. Viņiem talkā nāks arī pianists Andrejs Mārtiņš Grīnbergs.

Programmā līdzās Kloda Debisī opusam "Seši antīki epigrāfi" un Džordža Krama skaņdarbam "Debesu mehānika" (Celestial Mechanics) pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Gundegas Šmites "Pieci gleznojumi".

Inta Zēgnere: Tava jaundarba nosaukums vedina domāt vizuālās mākslas virzienā…

Gundega Šmite: Vizuālā māksla mani iedvesmojusi jau sen – pat mani paši pirmie skaņdarbi, kurus esmu uzskatījusi par saviem Opus 1 un Opus 2 savā darbu katalogā, ir iedvesmoti no glezniecības. Piemēram, man ir cikls, kas veltīts Vinsenta van Goga gleznām un rakstītas ansamblim Altera Veritas. Ir vēl vismaz pieci, seši darbi, kuros esmu ļāvusi skaņām atdzīvināt it kā sastingušo attēlu, kas iemūžināts gleznā un fantazējusi par to, kāda varētu būt šīs gleznas kustība.

Bet saistībā ar šo pirmatskaņojumu, kuru atdzīvinās Jura Žvikova un Sanitas Glazenburgas gleznainā spēle… Šī skaņdarba sakarā aizdomājos par to, ka mūzikā ir tik ļoti ierasts lietot no itāļu valodas aizgūtos apzīmējumus: andante, allegro, dolce… Bet arī glezniecībā izplatīti līdzīgi apzīmējumi, un to izcelsme meklējama jau renesanses laikā. Piemēram, chiaroscuro, kas attēlo gaismēnu un spilgtu kontrastu saspēli glezniecībā. Sfumato, kas ir ļoti, ļoti pakāpeniska pāreja no vienas gaismēnas otrā. Impasto, kas nozīmē gleznot ar tādiem kā triepieniem vai pat mūsdienu glezniecībā – mest eļļas krāsu pret audeklu: kaut kas ļoti ekspresīvs un spilgts. Sotto in su ir vienīgais apzīmējums, kas aizgūts no franču valodas, un ir attiecināms uz griestu glezniecību, kur mākslinieki panāk apbrīnojamu trīs dimensiju efektu: šķiet, ka paši griesti ir ieliekušies, lai gan īstenībā tie nav ieliekušies – vienkārši ir atrasts īpašs telpisks piegājiens glezniecībai. Un tad vēl graffito, kas burtiski nozīmē iegravēt gleznā; te ir runa par mūsdienīgāku tehniku, kurā tiek gravēts krāsas klājienā, lietoti arī citi materiāli – piemēram, eļļas krāsā tiek iekausēti zāles vai salmu stiebri. Tā ir pilnīgi cita pieeja, arī kolāžu veidošana. Katram šim tehnikas apzīmējumam es mēģināju atrast adekvātu izteiksmi skaņu valodā. 

Kādas tev pašai ir attiecības ar glezniecību tīri praktiskā nozīmē?

Man vienmēr bijusi ļoti liela pietāte pret glezniecību – es tajā gan nekad neesmu darbojusies, pat hobija līmenī nē. Varbūt tā interese manī ir tāpēc, ka mans tēvs Valdis Šmits bija gan arhitekts, gan arī gleznotājs, un viņa dzīves laikā mums tiešām vienmēr mājās stāvēja molberts un viņa darbistabā smaržoja pēc eļļas krāsām. Es tam visam gāju garām ļoti godbijīgi, ar līkumu – ne tādā nozīmē, ka man būtu bail, bet ar milzīgu pietāti. Skaņu māksla un mūzika ir veids, kā es tuvojos krāsām un vizuālajai pasaulei. Bet jā – varbūt kaut kādā ziņā tam visam saikne ir man piemītošā sinestēzija: ja dzirdu mūziku, tad automātiski saredzu kaut kādas formas un krāsas. 

Ceru, ka būsi klāt arī sava jaundarba pirmatskaņojumā?

Būšu gan! Pastāstīšu par savu skaņdarbu klausītājiem, teikšu nelielus ievadvārdus.

Vairāk un plašāk – ierakstā!