Vairākus gadus Grieķijā mītošā komponiste Gundega Šmite februārī saņēma "Lielo mūzikas balvu", 12. martā vēl paspēja piedalīties festivāla "deciBels" koncertā, un tad jau arī Latvijā tika izsludināta ārkārtējā situācija. Šobrīd viņa ir atpakaļ Grieķijā un šo laiku izmanto radoši – daudz lasa un raksta ne tikai mūziku, bet arī dzeju. "Šis lielais, dziļais klusums rosina uz aktīvu darbošanos," neslēpj Šmite.

Signe Lagzdiņa: Tu šobrīd atrodies Grieķijā, bet 12. martā vēl biji Rīgā. Kā tikāt atpakaļ Grieķijā?

Gundega Šmite: Man un manam kungam Dimitrim palaimējās, jo koncerts, kurā mēs abi bijām meistari blakus brīnišķīgajiem Mūzikas akadēmijas mācekļiem, bija pēdējais festivāla "deciBela" koncerts, kurš notika brīdī, kad Ministru kabinets jau bija laidis klajā paziņojumu par ārkārtas situāciju un visi kultūras pasākumi tiks atcelti. Mūsu koncerts bija pats pēdējais pirmskarantīnas sezonā, un arī ceļš uz Grieķiju vēl bija mierīgs, kluss, caur gandrīz jau izmirušām lidostām.

Tā bija īpatnēja sajūta – sēdēt lielā lidmašīnā, kas domāta 180 pasažieriem, bet kurā atrodas tikai piecpadsmit cilvēki – varējām savstarpēji nodrošināt ne tikai nepieciešamos divus metrus, bet pat trīs.

Ceļš šķita drošs, un tagad esam mājas režīmā un drošībā – neklepojam un arī temperatūras nav.

Kāda ir pēcgarša pēc ekskluzīvi notikušā koncerta "Meistari un mācekļi"?

Savā ziņā apokaliptiska, nostalģiska, ko pastiprina slēgtās valstu robežas un atceltie pasākumi. Par ārkārtas beigu datumu noteikts 14. aprīlis, bet visi labi apzināmies, ka tas droši vien tiks pagarināts un beigu termiņš šim 'sausajam' laikam ir relatīvs un abstrakts. Neviens to nezina. Sajūta ir kā karā, kur par ieroci kalpo dabas radīts bioloģisks vīruss. Tas skan dramatiski, bet es pavadu laiku skumjās pārdomās – domāju arī, ka šis laiks ir ļoti īpašs, kurā apstājamies un iedziļināmies tādās lietās, kurās mums nav bijis laika iedziļināties ikdienas dzīves steigas un mūžīgās skriešanas dēļ.

Nevēlos aizskart cilvēkus, kuri paši vai kuru radinieki ir jau saslimuši un nonākuši ekstremālā stāvoklī, bet tiem, kuri sevi pasargā un uztur mājas dzīvi, šis var būt diezgan auglīgs un labs laiks.

Kad sazinājāmies tīmeklī, tu par sevi rakstīji – kas tad mums, komponistiem... Vai tas nozīmē, ka šajā laikā patiesi var sēsties klāt pie tukšas nošu lapas un radīt ko jaunu?

Jā, protams! Šis tiešām mums, komponistiem, ir absolūti brīnišķīgs laiks. Grieķijā ieradāmies jau pirms divām dienām – ar daudzām grāmatām. Patlaban lasu diezgan daudz latviešu dzejas, jo viens no maniem turpmākajiem darbiem iecerēts ar latviešu dzejas izmantojumu.

Un ne tikai lasu daudz, bet arī pati darinu kādas vārdu virtenes, ko varbūt iekļaušu jaunajā darbā, kam jau rodas nošu skices.

Šis lielais, dziļais klusums, kas iestājies visapkārt, radošajā ziņā rosina uz aktīvu darbošanos.

Teici, ka tu ne tikai lasi, bet arī pati raksti dzeju. Vai esi gatava arī mums kādu dzejoli telefoniski nolasīt?

Jā, mēģināšu gan...

Ar vārdiem ir grūtāk nekā ar notīm un skaņām.

Komponēšanai gan man ir kladīte, kurā pierakstu skicējumus, bet dzejoļi tūlīt tiek rakstīti datorā – es tik ļoti daudz tos pārlaboju un laboju... Atradu vienu dzejoli, kas ir par laiku, jo es domāju, ka laiks – tas ir viens no atslēgas vārdiem, kas vispār raksturo šo laiku, turklāt dažādās nozīmēs: ka šis ir īpašs laiks, ka šis ir laiks, kad mums ir laiks, un ir laiks citādām lietām, varbūt pat jaunām lietām, ko varam pielaikot. Dzejolis ir par ogām. Ja asociējam ogas ar dažādām emocijām, sajūtām, afektiem, tad šo dzejoli varbūt var uztvert arī drusku plašāk.

Zemeņu laikā mēs smaržojām, kaisām un notvīkām.
Ķiršu laikā mēs briedām un plīsām, sulām šķīstot.
Plūmju laikā mēs likām lūpām laimīgām.
Melleņu laikā mielojām kamenes uz mūsu delnām melnām.
Vīnogu laikā spoguļus meklējām, atradām miesās zaļcaurspīdīgās.
Ledus laikā šķīdām un sabirzām zemeņu, ķiršu, plūmju, melleņu, vīnogu sniegos sasaldušos.

Vairāk un plašāk šeit!