Valstiskas nozīmes koncerti svētku laikā kļuvuši par skaistu un neatņemamu Orķestra “Rīga” tradīciju. Latvijas Republikas proklamēšanas 103. gadadienai veltītajā koncertā 18. novembrī pulksten 16 VEF Kultūras pilī orķestris kopā ar solistiem diriģenta Valda Butāna vadībā atskaņos daudzveidīgu latviešu skaņražu instrumentālo opusu un vokālo skaņdarbu programmu, kuras ietvaros pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos komponistes Gundegas Šmites jaundarbs "Plūdmaiņas". Jau šobrīd ar komponisti sazināmies "Klasikas" telefonintervijā no Grieķijas, kuru par savām mājām komponiste sauc jau daudzus gadus.

Liene Jakovļeva: Ja būtu mazliet citādāki apstākļi, tad droši vien šobrīd tu būtu Rīgā un atrastos Orķestra "Rīga" mēģinājumu telpās un sekotu līdzi, kā top tavs pirmatskaņojums, kas 18. novembrī piedzīvos savu pirmo satikšanos ar klausītājiem gan klātienē, gan attālināti. Tavs jaundarbs "Plūdmaiņas" koloratūrsoprānam, akordeonam un pūtēju orķestrim piedzims tieši Latvijas dzimšanas dienā. Vai šo darbu tu rakstīji, tieši domājot par 18. novembri, un vai tev jau bija zināms, ka tā atskaņojums notiks Latvijas dzimšanas dienā?

Gudega Šmite: Man jāsaka, ka nē. Atskaņojums sākotnēji bija plānots nedaudz agrāk, tā kā būtībā strādājot pie šī skaņdarba koncepcijas un izvēloties tekstus, patriotiska konteksta apziņas man nebija, bet, no otras puses, man arī nebija šaubu, ka es vēlos tieši savu darbu komponēt ar latviešu dzejnieku tekstiem. Tas varbūt liecina par personības vai daiļrades briedumu, bet faktiski man agrā jaunībā bija tā, ka es pat izvairījos no tekstiem latviešu valodā, jo man kaut kā likās, ka tā ir tāda ikdienas valoda un sarunvaloda, un es kaut kā lasīju dzeju un vienmēr sekoju latviešu dzejas jaunumiem, bet tā man nekad tā kā radoši neuzrunāja, bet kaut kā tieši pēdējos gados esmu arvien vairāk domājusi, kā pārcelt arī latviešu dzeju mūzikā. Ilgi strādāju pie tā, lai izmeklētu dzejas tekstus, un tie visi būs dzirdami "Plūdmaiņās".

Par dzejniekiem mēs vēl parunāsim, bet par to, ka šo darbu pirmatskaņos Gunta Gelgote un Orķestris "Rīga" gan laikam tev šaubu nebija ne mazāko.

Jā, par to man šaubu nebija, un jāteic, ka pirmkārt

esmu pateicību parādā šī skaņdarba idejiskajai ierosinātājai Ilonai Breģei -

pirms nu jau diviem gadiem, kad viņa vēl joprojām bija orķestra direktore, mums nupat bija noslēgusies ļoti jauka sadarbība saistībā ar maniem "Trīs gleznojumiem mežā" Orķestrim "Rīga", kas tapa pirms diviem gadiem - starp citu, arī saistībā ar Latvijas dzimšanas dienu -, un Ilona mani uzrunāja, vai nevēlos rakstīt vēl vienu skaņdarbu, un varbūt tas varētu būt ar kādu instrumentu vai balsi. Un es kaut kā Ilonai uzreiz teicu - jā, ka tiešām gribētu rakstīt tādu koncerttipa skaņdarbu. Kaut kā kopā ar orķestri saklausīju augstu balsi, kas varētu būt soprāns vai koloratūrsoprāns.

It kā liekas - varbūt šī smalkā balss, kas ir soprāns, varētu pazust orķestra milzīgajā masā un skanējumā, tomēr domāju, ka izdevies šo līdzsvaru saglabāt.

Vēl pievienoju akordeonu, kas, man liekas, ir brīnišķīga kombinācija, kas pievieno pūtēju orķestrim nedaudz stīdziniecisku kvalitāti.

Akordeons tavā daiļradē nav gluži jaunpienācējs, tu jau esi to iepazinusi gan koncertā akordeonam un orķestrim, gan arī mazākos kameropusos. Bet Guntas Gelgotes balss un arī viņas aizrautība ar šo darbu ļauj cerēt un domāt, ka šis darbs nebūs viendienītis, bet varētu iegulties arī repertuārā. Droši vien, ka tā būtu arī tava vēlme un vēlēšanās?

Jā, protams, tas jau komponistam vienmēr ir liels sapnis, ka īpaši šāds darbs simfoniskajam orķestrim, kas prasa tik lielu organizatorisko pusi, jo ar kamermūziku vienmēr ir vieglāk, paliek repertuārā. Tas ir brīnišķīgi.

Ar Guntu Gelgoti mums vienmēr bijusi dvēseliska saskaņa tīri cilvēciski. Lai arī neesam sadarbojušās ļoti bieži, kaut kā nešaubījos, ka tieši viņa būs dziedātāja, kurai veltīšu savu opusu.

Ar Guntu pie skaņdarba interpretācijas sākām strādāt jau pavasarī. Tagad jau ir novembris. Arī pēdējā mēneša laikā esam tikušās attālināti - Gunta man ir visu izdziedājusi un uzklausījusi manus ieteikumus, es savukārt esmu uzklausījusi Guntas ieteikumus un pat vēl labāk sapratusi, ko tas nozīmē - rakstīt augstai balsij, tā ka mums ir bijusi brīnišķīga radoša sadarbība. Šis pirmatskaņojums būs īsti svētki gan man, gan viņai.

Komponistam savs jaundarbs vienmēr ir kā tāds bērns, kuru tu lolo, bet šajā situācijā es jūtu, ka Gunta ir kā otra māte šim bērnam, kura ar visu sirds siltumu un prātu stāvējusi klāt šim skaņdarbam.

Vairāk un plašāk - ierakstā.