11. decembrī pulksten 19 Spīķeru koncertzālē gaidāma koncertizrāde Magnificello neparastam duetam - spilgtā čelliste Gunta Ābele kopā ar izteiksmīgo aktieri Vili Daudziņu uzburs čella stāstu. Stāstu par čella skaņu, čellistiem, komponistu likteņiem, vājībām, kaislībām un vēsturiskiem notikumiem 20. gadsimtā.

Koncertizrāde sevī ietvers aizraujošas video instalācijas, kā arī dziļu muzikālo un dramaturģisko saturu, skatītāju ievedot īpašā atmosfērā. Izrāde sniegs ne tikai estētisku gandarījumu mūzikas un teātra gardēžiem, bet pamudinās arī jaunos klausītājus un skatītājus pašiem turpināt meklēt skaņu un skatuves mākslas burvību.

Izrādes centrā ir čells, tā spēcīgā, glāsmainā skaņa, spēles paņēmienu daudzveidība un izteiksmes veidu bagātība. Stāsta pamatā ņemti citāti no pasaulslavenu mūziķu autobiogrāfijām, dzejnieku vārsmām un rakstnieka Volfa Vondrādčeka stāsta "Mara" motīviem. Jura Joneļa režisētajā izrādē, kuru papildinās Ilzes Trumpes videoanimācijas, iekļauti vērienīgie Johana Sebastiāna Baha, Pētera Vaska, Pablo Kazalsa, Gaspāra Kasado un Zoltāna Kodāja opusi čellam solo. 

Par koncertizrādi Magnificello "Klasikai" plašāk stāsta Gunta Ābele, ar kuru runājam arī par ziemu Bāzelē un Rīgā, par ierakstu sesiju Latvijas Radio studijā kopā ar Elīnu Bērtiņu, kā arī par koncertiespējām šobrīd kopumā. 

Inta Pīrāga: Tev trāpījies atbraukt pašā ziemas spelgonī, kāds mums pašiem ir liels pārsteigums. Arī tev, vai ne? Jo Šveicē tik auksti taču nav.

Jā, Bāzelē ir ap nulli, tas jau maksimums. (smejas)

Vai Latvijā esi ieradusies kopā ar savu ģimeni?

Nē, diemžēl šoreiz esmu viena pati ar čellu, jo lidošanas drošības noteikumi neatļauj mazulīšiem, kuri jaunāki par diviem gadiem, un čellam braukt manā pavadībā. Lai gan biju plānojusi braukt ar mazulīšiem un vīru, šoreiz nesanāca. Bet tad, kad mazulīši būs divgadīgi, tad gan.

Cik tavām dvīņu meitenēm šobrīd ir?

Manām meitiņām ir gandrīz pusotrs gadiņš.

Un viņas jau ir iemācījušās, ka mamma ir mājās ne tikai, lai ar viņām spēlētos, ne tikai, lai dotu ēst un vēl visādi citādi izklaidētu, bet mamma ir arī tā, kas spēlē?

Jā, viņas redz, ka mamma spēlē jau kopš viņu dzimšanas.

Viens no mūsu tikšanās iemesliem ir drīzumā gaidāmais koncerts 11. decembrī, ko varēs dzirdēt Spīķeru koncertzālē, taču tas nebūs koncerts tradicionālajā izpratnē – tavs dueta partneris būs aktieris Vilis Daudziņš, un viss tiks papildināts ar interesantiem stāstiem. Kādā veidā tu pie šīs koncertizrādes nonāci?

Koncertizrādes nosaukums ir "Magnificello", kas ir nosaukums arī manam pirms kāda laika iznākušajam solo diskam. Šis vārds, ko abi kopā ar vīru izdomājām, man tik ļoti patīk, ka domāju – gribu, lai tas figurētu vēl kaut kur. Man arī ļoti patīk spēlēt solo repertuāru, kas varbūt mazāk pazīstams nekā čella kamermūzika vai koncertrepertuārs. Tā 

kaut kā palēnām nonācu pie idejas, ka varbūt netaisīt tradicionālu koncertu, bet kopā ar stāstiem, ar kaut ko interesantu, ar kādu filozofiju. Nolēmu uzrunāt aktieri Vili Daudziņu, ar informācijas meklēšanu un stāstu veidošanu palīdzēja mans tētis Guntars Pupa,

un šobrīd palīdz arī režisors Juris Jonelis, kas pievienojies mūsu komandai, tāpat māksliniece Ilze Trumpe. Šobrīd nāku no mēģinājuma – būs interesanti!

Vai tev jau agrāk nācies ko tādu darīt?

Jā, iedvesmas avots ir studiju laiks. Vienmēr esmu interesējusies par teātri, man patīk skatuviskā darbība.

Mans profesors Ivans Monigeti bieži taisīja visādus interesantus projektus ar dzeju, ar skatuviskajiem elementiem – mums bija jāvelk tautas tērpi, laikmetīgās mūzikas koncertā esmu deklamējusi no galvas Raiņa dzeju Bāzelē. Šādas idejas esmu īstenojusi bieži.

Varbūt ne gluži viena pati. Šobrīd ideja nāca no manis, un, pateicoties visiem palīgiem, tā aizvien apaug, un beigu beigās būs izrāde. Lielākie runas posmi būs aktierim Vilim Daudziņam, bet mēs arī kopā kaut ko runāsim. Spēlēšu, un uz skatuves būs… Nu, tad jau redzēsiet, kas būs! (smejas)

Daži no komponistu vārdiem redzēti albumā.

Jā, projekts oriģinālvariantā bija domāts gandrīz pirms divarpus gadiem kā turpinājums diskam, bet tad visu nācās atlikt un tagad, protams, tas sanāk kā no jauna. Tagad tam ir savādāka loma, bet nu – projekts notiek un dzīvo.

Ne mazāk svarīgs spēles kauliņš būs arī videoanimācija Ilzes Trumpes pārziņā.

Jā, viss jau sagatavots, un režisors šobrīd lems, cik daudz un kurās vietās tieši tas parādīsies – tas nebūs centrālais elements, bet piešķirs noskaņu un atmosfēru visai izrādei.

Jā, komandas darbs – tas ir labi, ka tev vienai pašai nav par visu jārūpējas.

Jā, tas man tā nepierasti, jo parasti atbildu pilnīgi par visu. Tagad ir ļoti labi. Man ļoti patīk, ka mūsu režisors ir atsaucīgs, mums pašiem ir daudz ideju, un mēs izmēģinām dažādus variantus, un tas ir interesanti – man tiešām prieks par mūsu komandu. Ir laba sajūta.

Kā Vilim Daudziņam izdodas ar čellu saspēlēties?

Man liekas, viņam tas piestāv –

Vilim ir nedaudz jāpaspēlējas ar čellu, jāuznes tas uz skatuves, un viņš jau izskatās pēc īsta čellista. Tā kā man šaubu nav, ka viņš labi tiks ar uzdevumu galā.

Koncertizrāde nebūt nav vienīgais iemesls, kādēļ tu esi Rīgā. Jo arī Latvijas Radio 1. Studijā tev taps ieraksti.

Jā, man, protams, nepietiek ar intensīvo darbu izrādei, man vajag vēl kaut ko padarīt! Kopā ar manu ilggadējo skatuves cīņu biedri Elīnu Bērtiņu ierakstīsim Tālivalža Ķeniņa divus opusus čellam un klavierēm – Koncertsvītu un Variācijas par latviešu un čigānu tēmu. Šos skaņdarbus spēlējām pirms vairākiem gadiem Tālivaldim Ķeniņam veltītajā jubilejas koncertā, ko kopā ar Egīlu Šēferu, Elīnu un vijolnieci Lauru Zariņu biju organizējusi.

Bet, tā kā koncerta dienā pretī koncertzālei mums patrāpījās lielais alus festivāls vai kas tamlīdzīgs, kurā skanēja skaļa mūzika, koncerta ieraksts nebija gluži izdevies, un tad Latvijas Radio nāca ar ideju, ka vajadzētu ierakstīt šos skaņdarbus mierīgā garā un pa īstam studijā,

jo ierakstu šiem skaņdarbiem pagaidām nav tik daudz vai pat vispār nav. Tas būs tāds pienesums Latvijas fondu ierakstiem.

Ja palūkojamies uz šiem joprojām apgrūtinošajiem apstākļiem, ar kādiem mūziķiem nākas sadzīvot pandēmijas ierobežojumos – kā tev pašai šajā laikā klājies, vai iznācis uzstāties publikas priekšā?

Šobrīd darba ir ļoti daudz, jo notiek vairāki projekti, kuri dažādos laika posmos bija atcelti, toskait ieraksti Radio studijā un arī "Magnificello" izrāde. Tāpat arī Šveicē gandrīz katru nedēļu esmu spēlējusi citu programmu, jo visi koncerti, kuri pavasarī, ziemā vai pirms diviem gadiem tika atcelti, visi saskrēja tagad, rudenī. Un Šveicē vēl nav bijis trešais vai ceturtais lokdauns, tā ka paspēju visus nospēlēt. Nezinu, kas būs nākotnē, ko valdība izlems pēc Ziemassvētkiem – ļoti ceru, ka kaut ko daudzmaz saprātīgu, lai varam turpināt strādāt, jo lokdauns ir ļoti smags visiem.

Pie jaunās sistēmas, kad nākas ātri pielāgoties apstākļiem un uzreiz reaģēt uz uzaicinājumiem, esi pieradusi?

Jā, bet šobrīd jau palēnām sāk nākt vēstules ar brīdinājumu, ka skatīsimies, kas būs, jo pēc valdības lēmumiem jābūt gataviem, ka koncerti tiks atcelti.

Vācijā koncerti jau ir atcelti. Sarūgtinājums. Es arī saprotu, ka valdībai ir kaut kas jādara, lai situāciju uzlabotu, bet nezinu, vai kultūras lokdauns ir pats labākais lēmums.

Bet es tevi pazīstu kā ļoti pozitīvu cilvēku, kurš vienmēr domā tās labākās domas. Un man šķiet, ka savu pozitīvismu tu šajā laikā tomēr neesi zaudējusi.

Protams, nē, bet reizēm ir tāda sajūta – viens "lokdauns" piedzīvots, otrs, trešais jau arī pa pusei. Nu, kaut kad varbūt pietiks to "lokdaunu"?! Bet es, protams, nevaru izvērtēt situācijas nozīmi valstiskā līmenī, runāju par savu personīgo vēlmi spēlēt cilvēkiem, jo

mūzika tomēr dzīvo uz skatuves – var taisīt ierakstus, tas ir interesanti un svarīgi, bet visu nevar vienmēr translēt. Ir ļoti svarīgs pārdzīvojuma brīdis tieši zālē un tieši tajā brīdī, jo tā ir mūzikas maģija – tā ir tikai tajā brīdī, kad tā skan.