11. janvārī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas 106. jubilejas svinību gaisotnē notiks "JVLMA Gada balvas 2025" pasniegšanas ceremonija un svētku koncerts. Gada balvu kā labākais pedagogs saņems Klavierpavadījuma un kameransambļa katedras profesors Aldis Liepiņš, bet kā studenti – pianiste Evelīna Jēkabsone un čellists Maksims Skibickis. 

Balvas laureātus sveiksim un par gaidāmo notikumu izjautājām "Klasikas" studijā.

Aldis Liepiņš: Kopš 1980. gada Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas māju varu saukt par savu - rit 46. gads. Klavierpavadījuma un kameransambļa katedras strādāju jau 36. sezonu - pasniedzējs, lektors, docents, asociētais profesors, profesors un tā tālāk.

“Klasikā” jau zinām, kas ir Alda Liepiņa sirdslieta - tā ir latviešu mūzika un tas, protams, ir arī Šūberts. Evelīna jau paguvusi iziet paraugstundas pie Alda Liepiņa. Vai tā ir, ka pasniedzējs iepotē to mīlestību, kādu pats jūt pret mūziku?

Evelīna Jēkabsone: Pavisam noteikti. Es pie profesora nemācos no 1. kursa, jo mans iepriekšējais pasniedzējs bija Mārtiņš Zilberts, pēc tam mani ceļi krustojās ar Aldi Liepiņu. Katra stunda ir absolūti iedvesmas pilna. Jau varu teikt, ka mīlu Šūbertu, viņa mūziku un ne tikai, jo

tās nav stundas tikai par klaviermākslu - tas ir kaut kas vairāk. Tās ir par mūziku, par pārcilvēcisko, kas stāv tai pāri, un tā ir neatsveramākā lieta, ko profesors ne tikai man ir iemācījis.

Maksim, kādas ir bijušas Jūsu attiecības ar profesoru Liepiņu līdz šim?

Maksims Skibickis: Īstenībā, man ir ļoti žēl, bet laikam esmu bijis tikai uz vienu stundu pie Jums, profesor.

Aldis Liepiņš: Uz divām vismaz (smejas).

Maksims Skibickis: Cerams (smejas). Ļoti labi atceros, kā ar pianisti Ēriku Jākobsoni gatavojām Šopēna skaņdarbu “Introdukcija un polonēze” čellam un klavierēm. Mēs nevarējām atrast atslēgu interpretācijai un aizgājām pie profesora. Ar savu vērienību un bezgalīgajām idejām profesors ļoti palīdzēja mums, kaut kas sāka veidoties, un mums pēc tam izdevās labi to izpildīt.

Aldis Liepiņš: Es katrā ziņā Maksimu jau esmu ieskaitījis savu studentu sarakstā (visi smejas) - atliek vienreiz atnākt un viņš jau ir mans students.

Tā ir sakritība vai likumsakarība, bet visi esat ar kamermūziku dziļām saitēm sieti. Aldi, vai tā ir, ka pēdējo gadu desmitu laikā akadēmija aizvien vairāk saprot kamermūzikas nozīmību?

Aldis Liepiņš: Akadēmija vienmēr to ir sapratusi, sākot no Jāņa Ķepīša, kurš dibināja kameransambļu katedru. Viņš pats bija fantastisks kamermūziķis, lieliskā Vītola trio pianists. Mūsu ilggadējā vadītāja Gunta Rasa tā ir kopusi šo lauciņu ar konkursiem un festivāliem.

Man liekas, ka nevienā brīdī kamermūzika nav bijusi otrajā plānā, un viss tikai attīstās.

No šībrīža rektores Ilonas Meijas ir ārkārtīgi liela ieinteresētība arī šajā žanrā, jo viņa pati ir arī fantastiska kamermūziķe.

Vienlaikus ar koncertbrīžiem dažādos sastāvos Jums joprojām ir arī kāre uz konkursiem. Kādēļ tas ir svarīgi?

Evelīne Jēkabsone: Manuprāt, ir svarīgi pašam uzstādīt mērķi vai latiņu, kuru pats vēlies izpildīt, un uz to cītīgi iet. Tad, protams, nāk visi labie blakusefekti, konkursi - ja izdodas sevi parādīt, tad tās varbūt ir atzinības, jaunas iespējas, jauni kontakti, bet, protams, viss ir pieredzei. Man patīk teikt, ka ir mūžīgi jādara un jāmācās. 

Maksims Skibickis: Pēdējā gada laikā es un Evelīna dabūjām 3. vietu konkursā “Labākais Mūzikas akadēmijas kameransamblis”, spēlējām Friderika Šopēna Čellsonāti. Tad bija lielais notikums Kuldīgā - Starptautiskais Kārļa Davidova čellistu konkurss, kur diemžēl netiku uz finālu, bet ceru, ka viss vēl tikai priekšā. Galvenais tiešām ir nostādīt mērķi. Kā Evelīna teica - tas palīdz atrast sevī motivāciju, turēt sevi vienmēr formā, jo uz konkursu tiešām ir jābūt gatavam, nevar vienkārši atslābt.