Piektdien, 13. martā, Latvijas Universitātes Lielajā aulā un tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga noslēgs trīs gadu sadarbību ar komponistu, klarnetistu un diriģentu Jērgu Vidmani. Atvadu programmā – Volfganga Amadeja Mocarta, Fēliksa Mendelszona, Justes Janulītes un paša Vidmaņa opusi. Koncerta īpašā viešņa – izcilā vācu vijolniece, Bavārijas valsts prēmijas laureāte, Jērga māsa Karolīna Vidmane.

Ar mūziķiem Spīķeru koncertzālē tikās Anna Marta Burve, sarunā īpašu uzmanību pievēršot piektdienas koncertprogrammas Mendelszona sadaļai. Savukārt piektdienas tiešraides starpbrīža laikā skanēs arī Jērga Vidmaņa sacītais par pārējiem darbiem - Justes Janulītes un Volfganga Amadeja Mocarta mūziku.

Ieraksta balsis: Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolas 4. kursa muzikologi Elizabete Batņa un Artūrs Kašs.

Es daudz domāju par to, ka esat brālis un māsa. Mūzikas vēsturē ir bijuši vairāki ļoti slaveni muzikāli brāļu un māsu pāri, piemēram, Mocartu vai Mendelszonu ģimenē. Ar kuriem no šiem pāriem jūs jūtaties muzikāli vai filozofiski tuvāk saistīti?

Karolīna: Es nekad nesalīdzinātu sevi ar tik izciliem cilvēkiem. Taču man šķiet, ka

Mocarta attiecības ar Nannerli mazliet atgādina to, kā mēs augām – spēlējām kopā un vienkārši labi pavadījām laiku. Protams, mēs tur nebijām, un viss, ko zinām par viņiem, nāk tikai no vēstulēm un dažādiem aprakstiem. Bet šķiet, ka viņiem bija ļoti ciešas attiecības.

Arī Fannijai un Fēliksam Mendelszoniem bija ļoti tuva saikne. Tāpat kā mums. Taču mēs noteikti sevi ar viņiem nesalīdzinātu.

Kādu mūziku bērnībā spēlējāt? Tā bija klasiskā mūzika, romantisma repertuārs? Varbūt atceraties arī kādas tautasdziesmas vai ko tamlīdzīgu?

Jērgs: Daudz kas bija vienkārši prieka pēc – mēs dziedājām. Pie klavierēm mēģinājām spēlēt "Burvju flautu". Es gan nebiju īpaši labs pianists, bet mēs mēģinājām. Arī mūsu dziedāšana droši vien nebija pati izcilākā, bet mums tas ļoti patika. Mēs bijām bērni, un vienkārši izbaudījām muzicēšanu. Pavisam nesen Hamburgā, Elbas filharmonijas Lielajā zālē, spēlējām koncertu, kur mums tika veidots tāds kā dubultportrets. Tas bija brīnišķīgi, jo atgādināja, ka

mūsu pieeja mūzikai patiesībā nav īpaši mainījusies. Mēs joprojām esam pilnībā nodevušies tam, ko darām. Bet tajā pašā laikā – ja jūs redzētu mūs mēģinājumu starplaikos – mēs daudz smejamies un ļoti labi pavadām laiku. Un tas nav īpaši mainījies.

Zinu, ka esat muzicējuši kopā dažādos veidos, piemēram, klarnete un vijole. Zinu arī, ka esat atskaņojuši Jērga Vijolkoncertu, kur attiecības ir komponists un vijolniece. Šajā koncertā, piemēram, tā ir diriģenta un solistes sadarbība. Vai šajās dažādajās lomās jūsu sadarbības veids kaut kā mainās?

Karolīna: Man šķiet, ka beigās tas viss ir viens un tas pats. Mēs patiesībā daudz nerunājam –  vienkārši muzicējam. Un tas, kas man patīk visvairāk, un domāju, ka Jērgam ir tāpat – es spēlēju ar daudziem diriģentiem, bieži atskaņoju arī laikmetīgo mūziku, strādāju ar komponistiem. Bet, kad satiekamies kopā, īpašais ir tas, ka mums nav daudz jārunā un pat īsti nav nekas jāatkārto.

Kad mēs mēģinām, mēs vienkārši smejamies, tāpēc mūsu kamermūzikas partneri dažreiz var būt mazliet izmisuši.

Jērgs: To vienkārši var sajust. Jūs elpojat kopā, pat nerunājot. Protams, reizēm jāpasaka: te mēs darīsim tā, un tamlīdzīgi. Vai, piemēram, kad mēģinām kopā ar orķestri – manā Vijolkoncertā ir viena vieta, kuru es pat īsti nevaru izskaidrot. Karolīna paņem vijoli, jo šī frāze parādās arī vijolēs, un viņa to paskaidro altu grupai. Tas ir tik brīnišķīgi. Tāpēc es viņai vienmēr saku – lūdzu, paskaidro mums.

Man tas ir ļoti aizkustinoši, jo, kā jūs zināt,

šis ir – vismaz oficiāli – mans pēdējais koncerts kā brīnišķīgā orķestra Sinfonietta Rīga mākslinieciskajam partnerim. Es gribēju šo īpašo brīdi piedzīvot kopā ar savu māsu. Tas ir patiešām brīnišķīgi, ka viņa atbrauca uz Rīgu.

Es gribēju parunāt arī par pašu mūziku, un sākt tieši ar Mendelszona simfoniju. Kad to klausījos, sapratu, ka līdz šim pat nezināju, ka šāds skaņdarbs eksistē. Taču jau no pašām pirmajām taktīm kaut kas ļoti piesaistīja manu uzmanību. Es tajā sadzirdēju baroka tradīciju, dzirdēju arī tādu kā Bēthovena un Mocarta liktenīguma noskaņu. Un tas, kā Mendelszons sāk spēlēties ar harmonijām – viena disonējoša harmonija seko nākamajai. Tāpēc gribēju jums jautāt tieši par simfonijas sākumu, jo mani patiesi fascinē veids, kā viņš tajā izmanto harmonijas.

Jēgs: Tas, ko jūs tikko aprakstījāt – šīs atsauces uz Bahu – ir saistīts arī ar vietu, kur dzīvo un strādā mana māsa - tas ir saistīts ar Leipcigu. Mēs nesen par to runājām pa telefonu. Piemēram, Lists reiz teica, ka tas, ko darīja Mendelszons un Šūmanis, būtībā ir Leipcigas tradīcija – ar Bahu kā vienu no tās centrālajām figūrām.

Mendelszons savas stīgu simfonijas rakstīja faktiski vēl kā bērns – protams, ne burtiski zīdaiņa vecumā, bet viņam bija tikai apmēram 12 līdz 14 gadi. Šo konkrēto darbu viņš, manuprāt, sacerēja 13 vai 14 gadu vecumā. Tas ir patiešām neticami, bet meistarība jau tur ir.

Skaņdarbs sākas kā lēna uvertīra, un pēc tam seko ļoti strauja, – es pat teiktu – apsēstības pilna daļa siminorā. Un, kad komponists raksta si minorā, uzreiz prātā nāk Baha Mesa siminorā. Jau pašā sākumā tur ir daudz šādu atsauču.

Mēs abi ļoti mīlam Mendelszonu. Un šī kombinācija programmā… Paskatieties tikai uz pirmo daļu – slaveno Vijolkoncertu. Ar to arī koncerts sākas. Ļoti priecājos, ka jūs pieminējāt disonanses šajā agrīnajā mūzikā, jo parasti Mendelszonu mēs iedomājamies citādi. Bieži saka – viņš bija kā dievu mīlulis, kuram viss nāca viegli, līdzīgi kā Mocartam. Taču šeit ir ļoti tumša un ārkārtīgi dziļa mūzika, ko viņš mums atklāj.

Karolīna spēlē skaņdarbu, ko esmu sarakstījis viņai – tā ir mana parafrāze par Mendelszona "Kāzu maršu". Tas viss veido pirmo koncerta daļu. Mums šī ideja ļoti patīk, jo klausītāji dzirdēs mūsdienīgu skatījumu uz slaveno Mendelszona "Kāzu maršu".

Un pēc tam mēs kopā spēlēsim Mendelszonu. Es jau tagad nevaru sagaidīt koncertu, jo mums abiem patīk līdzīgi muzikāli momenti – arī tās harmonijas, ko jūs pieminējāt. Tās ir patiešām neticamas.

Gribētu pāriet pie vijoles šajā programmā un sākt ar kaut ko, kas arī mūsu klausītājiem ir labi pazīstams – ar Vijolkoncertu. Kad vēlreiz klausījos Mendelszona koncertu, mani pārsteidza viena lieta. Tā sākums man atgādināja arī Sibēliusa Vijolkoncertu. Sibēliusa koncertā fascinējoši ir tas, ka tas nesākas gluži no paša sākuma, bet vijole it kā ienāk jau notiekošā mūzikas plūsmā, it kā tā būtu spēlējusi jau iepriekš. Līdzīgi ir arī Mendelszonam. Es to līdz šim nekad nebiju tā uztvērusi. Kā jūs uz to skatāties?

Karolīna: Jā, viņiem patiešām ir kaut kas kopīgs. Orķestra tutti sākumā ir ļoti īss – tikai viena takts –, un tad uzreiz mēs ienākam. Arī nošu raksts vizuāli izskatās līdzīgs – tās pašas astotdaļas. Tikai Mendelszona allegro appassionato tās ir divreiz ātrākas.

Sibēliusa Koncertā frāze veidojas ļoti līdzīgi – tā ir gara līnija, kas Mendelszonam stiepjas pāri visai pirmajai solopartijas lapai. Arī Sibēliusam tā ir pāri visai pirmajai lapai, tikai daudz lēnāk un ar lielāku pretestību – tādu ziemeļniecisku pretestību.

Savukārt Mendelszonā man vienmēr šķiet, ka viss plūst tā kā upe un mēs tajā vienkārši ielecam. Tā jau ir plūdusi tūkstošiem gadu, kā jūs sakāt, un mēs vienkārši pievienojamies šai plūsmai – ar šo kaislīgo molto appassionato sajūtu.

Vai šādi momentāni “ielēkt” ir grūtāk vai tieši vieglāk?

KarolīnaL Gan vienam, gan otram variantam ir savi izaicinājumi. Piemēram, Bēthovena Vijolkoncertā es stāvu un gaidu apmēram trīsarpus minūtes, un pa to laiku varu paspēt domāt par to, cik sarežģīts ir šis skaņdarbs. Un tad pēkšņi man vienai pašai jāienāk ar oktāvu dublējumiem – arī tas nav viegli. Tāpēc abiem variantiem ir savas grūtības. Šeit tev nav iespējas īpaši sagatavoties – tu vienkārši ienāc, un viss sāk plūst – tu jau esi mūzikā.

Mēs esam pieraduši, ka solista kadence parasti parādās pirms reprīzes. Taču Mendelszona vijolkoncertā, ja nekļūdos, tā sākas jau izstrādājumā. Kāpēc viņam tas muzikāli bija nepieciešams? Kāpēc viņš vienkārši neturpināja tradīciju?

Jērgs: Man tas vienmēr šķitis ļoti neparasti, un tas ir tik liels pārsteigums, ka kadence parādās tik agri.

Man Mendelszona koncertā vispār laika uztvere ir pavisam citāda nekā citos vijolkoncertos. Klausoties tas šķiet neticami īss, lai gan patiesībā tā nemaz nav – tas ir liels, apjomīgs koncerts. Bet tas ir tik oriģināls.

Karolīna: Man ļoti interesants šķiet pats veids, kā mēs nonākam līdz kadencei. Tur ir agitato, pēc tam tranquillo, un tad viss it kā virzās arvien lejup. Visa šī appassionato enerģija pakāpeniski izzūd – lejup, un lejup –, līdz vijole paliek viena. Tas ir patiešām neticami, kā Mendelszons to izveido. Vispirms agitato, tad tranquillo… un pēkšņi vairs nav nekā. Paliek tikai vijole. Un no šīs klusuma sajūtas iznāk tas pianissimo. Man pat tagad, tikai runājot par to, uzmetas zosāda.

Jērgs: Pilnīgi piekrītu. Vispirms viņš pirmo daļu nosauca par Allegro con fuoco – viņam patika šis apzīmējums, bet vēlāk viņš to mainīja. Un viņa veiktās izmaiņas gandrīz vienmēr ir ļoti precīzas. Appassionato jau no paša sākuma – nevis con fuoco. Protams, ir vietas, kur tas ir ugunīgs, bet kopumā viņam bija taisnība – tas ir appassionato. Tā ir ļoti gudri veidota iekšējā mūzika.

Tā kā jūs iepriekš jautājāt par mijiedarbību – pēdējā daļā ir ļoti interesanti, kas notiek starp solo vijoli un pūtējiem. Piemēram, ar klarneti – tas ir pat ļoti asprātīgi. Vijole mums it kā pasviež ideju, un mēs sakām: “Ak, laba doma!” Tā ir īsta muzikāla saruna. Bet, protams, mums nav daudz laika – viss notiek ļoti ātri. Viņa mūs pārsteigs, un mums jāreaģē uzreiz.

 

Sajūtu ziņā tā drīzāk ir kamermūzika vai tomēr joprojām koncerts? Kā jūs to raksturotu?

Man katrs koncerts būtībā ir kamermūzika. Pilnīgi noteikti. Ja paskatās partitūrā, tas vienmēr ir dialogs – kāds ierosina kādu ideju, un otrs atbild vai pretstata kaut ko citu, vai pat iebilst. Tas viss ir kamermūzika. Nav nekā sliktāka par situāciju, kad orķestris ir kā viens atsevišķs bloks, bet solists stāv priekšā un it kā cīnās pret to. Tā nav mūzika. Mūzika rodas no komunikācijas. Kad paskatās partitūrā, vienmēr ir sava hierarhija – kādam ir galvenais, ko pateikt, pārējie to atbalsta vai paliek fonā, bet pēc tam arī viņi iznāk priekšplānā.

Jērgs: Un tas ir arī skaisti – pēc kadences viņa patiesībā pavada orķestri. Orķestris spēlē… Piemēram, Bēthovena Vijolkoncertā es pats būtībā tikai pavadu, tā ka… jā.

Gribētu pāriet pie Jērga skaņdarba. Kā jūs to izjūtat? Tas ir kā atbilde uz to, ko Mendelszons ir piedāvājis savā mūzikā, vai arī kaut kas papildinošs Mendelszona darbam? 

Karolīna: Tas ir viss kopā. Tas ir komentārs, bet arī joks. Tur vienmēr ir daudz humora. Piemēram, pašā sākumā es prezentēju motīvu, bet vēl nav saprotams, uz kurieni tas ved. Un tad pēkšņi rodas sajūta: es šo pazīstu.

Šo brīdi esmu piedzīvojis dažādās koncertu zālēs – dažkārt cilvēki pat sāk smieties. It kā pēkšņi saprot: ā, tagad es zinu, kas tas ir! Un tas kļūst gan smieklīgi, gan jēgpilni.

Tas ir arī kā cieņas apliecinājums Mendelszonam – kā reveranss viņam ar vislielāko respektu, vienlaikus rotaļājoties ar viņa muzikālo materiālu. Harmoniski tur ir arī dažādi pavērsieni, kas ir ļoti asprātīgi. Brīdī, kad šķiet, ka viss virzās, piemēram, uz Remažoru… nē, mēs pēkšņi dodamies pavisam citā virzienā.
 

Kas jūs pamudināja rakstīt šo skaņdarbu, balstoties "Kāzu marša" tēmā?

Jērgs: Man šķiet, tas notika tāpēc, ka skaņdarbs tika pirmatskaņots kāzās. Kāds tēvs vēlējās pasūtīt skaņdarbu savas meitas kāzām, un Karolīna to arī atskaņoja pirmatskaņojumā. Viņi gan nepalūdza, lai tas būtu par Mendelszonu, bet es padomāju – labi, tās ir kāzas, kāpēc gan ne? Un tas bija tas brīdis. Protams, tas ir ļoti slavens skaņdarbs. Pat ja jūs dzirdat tikai šo akordu – jebkur pasaulē cilvēki uzreiz zina: ā, tas ir Mendelszona "Kāzu maršs"".

Bet tas, ko Karolīna pieminēja – kā motīvs manā skaņdarbā tiek ieviests – tas notiek, viegli pieklauvējot pie vijoles korpusa. Tas faktiski ir pats sākums… un tikai vēlāk, kad tas beidzot atklājas, es ceru, ka tas ir brīdis, kad cilvēki vismaz pasmaida, jo viņi šo materiālu jau ir dzirdējuši kādu pusminūti. Tikai tajā brīdī kļūst skaidrs: ak, tātad tas bija šis!

Man ļoti patika, kā Karolīna teica, ka tas ir kā reveranss Mendelszonam. Jo skaņdarbā ir daudz humora, bet tajā pašā laikā mēs abi patiesi apbrīnojam Mendelszona mūziku – kā jūs droši vien jūtat.

19. gadsimtā komponistiem bija ļoti ierasta prakse paņemt kādu slavenu melodiju un uz tās pamata rakstīt parafrāzi. Ferencs Lists to darīja ļoti bieži, piemēram, ar Šūberta dziesmām. Tātad tas pieder pie tradīcijas – arī vijoles repertuārā ir daudz solo skaņdarbu, kas balstīti uz labi pazīstamām melodijām.

Šis nebūs gluži nopietns jautājums. Kāpēc Mendelszona "Kāzu maršs" nevis Vāgnera?

Jērgs: Labs jautājums. Godīgi sakot, es vienkārši esmu daudz labāk pazīstams ar Mendelszona mūziku. Bet ir vēl kaut kas, kas man šķiet ļoti pārsteidzošs. Es par to reiz runāju Hamburgā.

Pēc ievada fanfarām seko akords, kurā patiesībā rodama viena no lielākajām disonansēm, kādu mēs pazīstam mūzikas vēsturē. Senāk to sauca par diabolus in musica – velnu mūzikā. Tur ir tritons. Ko Mendelszons ar to gribēja pateikt par laulību, es nezinu. Bet tas ir pirmais īstais akords skaņdarbā.

Kā komponistam, kurš izmanto šo materiālu, man tas šķiet ļoti, ļoti interesanti. Tas ir ģeniāli – tāpat kā visa mūzika no "Sapnis vasaras naktī". Tā patiešām ir ģeniāla mūzika.

Ir vēl kāda lieta, ko es uzzināju tikai pēc tam, kad biju uzrakstījis šo skaņdarbu Karolīnai. Komponists Pauls Hindemits šo pašu Mendelszona tēmu izmantoja arī ļoti oriģinālā veidā – kā kāzu dāvanu savai sievai Amerikā. Viņš uzrakstīja skaņdarbu četriem pūtējiem, arfai un orķestrim. Pēdējā daļa ir ļoti moderna, ar pilnīgi jaunām harmonijām kā jau Hindemita mūzikā.

Es to reiz spēlēju pēc pirmatskaņojuma, un visa klarnetes partija… Viņš gribēja pārsteigt savu sievu, kurai nebija ļauts nākt uz mēģinājumiem – tikai uz pašu koncertu.

Vai jums ir līdzīga muzikālā gaume, ja runa ir nevis par profesionālo dzīvi, bet par mūziku, ko klausāties brīvajā laikā? Vai esat par to runājuši?

Karolīna: Par to sen neesam īpaši runājuši, bet, cik atceros, ārpus klasiskās mūzikas mums ļoti patika Mailss Deiviss. Arī Kvinsijs Džounss vai, piemēram, Level 42 – tāda tā laika popmūzika.

Jērgs: Mēs pat dzirdējām Mailsu Deivisu dzīvajā koncertā – mana māsa un es.

Karolīna: Jērgs man nopirka biļeti.

Jērgs:  Minhenē, jā.

Karolīna: Viņš atdeva visu savu naudu, lai nopirktu divas biļetes pirmajā rindā.

Vai varu jums lūgt izvēlēties kādu skaņdarbu, ko varētu atskaņot šīs intervijas noslēgumā?

Jērgs: Ir viens īss. Ja tam jābūt īsam, tad, ja drīkstu ieteikt – Take It or Leave It. Jā, tas būtu lieliski. Tas noteikti uzburs smaidu jūsu klausītāju sejās.

Karolīna: Tad klausītāji varēs vai nu pieņemt, vai nepieņemt.

Jērgs: Tieši tā. Un tajā pašā laikā, gluži kā Mocarta skaņdarbu noslēgumos, tajā ir arī kaut kas mazliet mīklains. Bet tas tomēr atstāj klausītāju ar smaidu.