Poznaņas operā pasaules pirmizrādi 6. un 8. decembrī piedzīvojusi mūsdienu poļu komponista Dariuša Pšibiļska (Dariusz Przybylski) opera "Anhelli". To iestudējusi latviešu režisore Margo Zālīte, kura sadarbībā ar komponistu veidojusi arī operas libretu.

Operas fiziskais veidols daļēji veidots no atkritumiem. Margo Zālīte to skaidro šādi: "Ir ļoti interesanti, kā mēs varētu turpināt darboties kultūrā, neradot izmešus. Te nav runa tikai par operu vai teātri, bet gan to, ka

mēs kā kultūras cilvēki varētu būt karognesēji un parādīt, kā maksimāli maz varam izmantot dabas resursu un maksimāli daudz – cilvēku resursu.

Ka viss vestu uz to, ka izmantojam jau esošos materiālus, neradot jaunus atkritumus."

 

Režisore arī stāsta, ka atkritumus operas scenogrāfijas un tērpu izveidei poznaņieši sanesuši paši. "Bija izsludināta akcija – arī labs veids, kā pievērst uzmanību šai operai, kas bija izpārdota jau mēnesi pirms pirmizrādes. Un tas ir arī veids, kā kopā piedzīvot kādus rituālus. (..) Skatītāji bija labi, publikā bija ļoti daudz jaunu cilvēku, kas mani ļoti iepriecina.

Kaut arī operai kā žanram un formātam vairs nav lemts ilgs mūžs, ceru, ka tā vēl gadus trīsdesmit noturēsies."

Darbam ir visai interesants literārais pamats – 19. gadsimta pirmās puses ražīgā poļu rakstnieka Juliuša Slovacka (Juliusz Słowacki) poēma. Vai rakstnieka vārds tagad tiek biežāk daudzināts saistībā ar šo operu? Dariušs Pšibiļskis stāsta, ka pēc pirmizrādes vairāki jaunieši viņam bilduši – kā gan tas iespējams, ka Slovackis, izrādās, ir interesants: "Tātad mums viņa darbos jāatrod tieši tas, kas spēj iedvesmot mūslaiku cilvēku, mūsu laikabiedru, un šajā gadījumā libretā mēs ar Margo pievērsāmies universāliem jautājumiem."

Rodas iespaids, ka opera tapusi komponista un režisores ciešā sadarbībā, skaidri zinot, kā izskatīsies rezultāts, kādas būs darbības zonas – vai tas nozīmē, ka komponistam kādā mērā bijis jāpielāgojas darba tapšanas gaitā? "Kad Dariušs teica, ka grib pievērsties šim darbam un es jau biju to izlasījusi, saprotot, ka tas ir par Sibīriju, par jaunu cilvēku, kurš dodas ceļojumā sevis meklējumos, pirmā lieta, ko viņam teicu un ar ko varbūt viņu ietekmēju – ka ļoti gribētu, lai koris ir ezers. Turklāt aizsalis ezers," atklāj Margo Zālīte. "Tā ir metafora cilvēces un arī manam pesimistiskajam plānam.

Ir pilnīgi skaidrs, ka mēs, baltie cilvēki, ilgi vairs nevarēsim turpināt izmantot visus pārējos kontinentus, pieverot acis un ausis – mums ļoti drīz būs jāsamaksā par saviem pēdējiem gadsimtiem.

Esmu ļoti pesimistiska, un par to arī ir šis stāsts."

Vairāk un plašāk šeit!