Atzīmējot Ukrainas tautas izturību kara apstākļos, Rīgas domes 2. stāva foajē līdz 20. martam apskatāma ukraiņu fotogrāfa un Ukrainas bruņoto spēku kapteiņa Georgija Suturina fotoizstāde "Kur sākas Dzīve?" ("Де починається Життя?").

Izstāde piedāvā neparastu dokumentālu ieskatu vienā no frontes karstākajiem punktiem, atklājot ikdienas situācijas, kurās, neskatoties uz kara nežēlību, saglabājas dabas vides skaistuma un cilvēcības klātbūtne.

Izstādes darbi tapuši 2024.–2025. gadā Harkivas apgabalā, Vovčanskas virzienā – vienā no intensīvākajiem frontes sektoriem. "Fotogrāfijas uzņemtas ekstrēmos apstākļos aktīvas karadarbības laikā, tomēr izstāde nav par karu, kur tiek sēta nāve; tā ir par apbrīnojamo dzīves spēju sākties no jauna arī tur, kur cilvēki cenšas visu iznīcināt," uzsver izstādes kurators – Ļvivas Fotomuzeja direktors Romāns Meteļskis.

Ļvivā dzīvojošā fotogrāfa un šobrīd pensionētā karavīra Georgija Suturina dzīvesstāsts ir viens no neticamākajiem mūsdienu Ukrainas pieredzes stāstiem. Laikā no 2018. līdz 2024. gadam Suturins tika uzskatīts par bezvēsts pazudušu, kamēr patiesībā viņš atradās Bangkokas migrācijas aizturēšanas centrā Taizemē, pilnīgā izolācijā no ārējās pasaules. Šajā laikā viņš vairākus gadus dzīvoja informācijas vakuumā un pat nebija informēts par 2022. gadā uzsākto Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. To, ka Suturins ir dzīvs, pasaule uzzināja nejauši. 2024. gada janvārī tajā pašā deportācijas centrā nonāca arī mūziķi no grupas "BI – 2". Mūziķi izraisīja informācijas vilni visā pasaulē, lai Suturinu atbrīvotu.

Pēc atbrīvošanas un atgriešanās Ukrainā 2024. gadā Suturins pievienojās Ukrainas bruņotajiem spēkiem, aktīvais dienests un dalība kaujas operācijās, tomēr ļāva viņam izpausties arī kā fotogrāfam – māksliniekiem. Izstādes fotogrāfijas atspoguļo šo dubulto Georgija lomu – viņa  pieredzi un arī fotogrāfa māksliniecisko skatījumu.

Izstādes kurators Latvijā ir Arnis Šablovskis, kurš sadarbojies ar Ļvivas Fotomuzeju un autoru ekspozīcijas veidošanā un izstādes norises nodrošināšanā Rīgā. Ar viņu plašākā sarunā tiekamies otrdienas "Pārmijās". 

Inga Saksone: Šī izstāde nav pirmā, kas saistīta ar Ukrainu un bijusi skatāma Latvijā.

Arnis Šablovskis: Bijušas jau četras vai piecas. Jo bijušas arī izstādes, kas no Latvijas ceļojušas uz Ukrainu. Esmu bijis tāds kā tilts uz abām pusēm.

Kādas bijušas iepriekšējās izstādes?

Arī iepriekšējās bija pārsteidzošas. Bija fotoizstāde "Nesalaužamie", kurā bija portretēti karavīri rehabilitācijas centrā: smagi ievainoti, bez rokām, bez kājām, bet no viņiem strāvoja enerģija un optimisms. Otra izstāde bija par dronu pilotu ikdienu. Viens no pilotiem bija safotografējis, kādi viņi ir ārpus kaujām – noguruši, bet pozitīvi; tādi, kuri iestājas par savu tēvzemi un gatavi vislielākajam upurim. Bet pašu pirmo izstādi, kas pirmajā kara gadā atceļoja uz Latviju, veidoju kopā ar savu draugu – fotogrāfu Kurtu Sauteru no Šveices. Bijām Bučā, Hostomeļā, Kijivas apkārtnē – sabildējām kara sekas.

Georgija Soturina izstādē redzami saullēkti un saulrieti, brīnišķīgas debesis; ir ziedi, ir ļoti skaisti dabas skati… Kur tas viss ir fotografēts?

Vovčanskā. Pilsētā, kura ir apmēram Tukuma lielumā, bet kura noslaucīta no zemes virsas – tās vairs nav.

Bet karavīrs, arī profesionālais fotogrāfs Georgijs Suturins mēģināja atrast veidu, kā cilvēciski izdzīvot. Atrast veidu, kā visā šajā asiņu, nāves un dubļu ikdienā atrast skaisto. Ar šīm fotogrāfijām viņš sevi glābj kā cilvēku.

Un arī mums, kuri, pat nebūdami Ukrainā, ir pārguruši no kara, viņš dod cerības pilienu, cerības pieskārienu, ka aiz kara un tā redzamajām šausmām ir kas tāds, ko cilvēki nevar iznīcināt. Aiz visas šīs nelietības ir kaut kas daudz, daudz lielāks – daba un skaistums ir pāri visam! Aiz visa tā ir tas, ko saucam par Radītāju. Ka cilvēks plosoties nevarēs iznīcināt visdziļāko, kas ir uz šīs planētas. Arī visdziļāko cilvēcību nē.

Fotogrāfam ir īpaša acs – ieraudzīt taurenīti uz automāta stobra, mazu vizbulīti uz izdangāta ceļa. Vai aiz tā visa ir svarīgi zināt stāstu, kāpēc ir tieši šis vientulīgais ceļš, kāpēc ir tieši šis kaķītis, bet tur – sunītis?

Līdz ar to, ka Lučanskā vairs nav iedzīvotāju, šie ir kaķīši un suņi, kuriem vairs nav saimnieka, bet kuri ir pieraduši pie cilvēciskās mīlestības. Tādēļ viņi meklē kontaktu ar karavīriem, bet vienlaikus viņi ir arī atbalsts karavīriem – lai cik tas arī nebūtu dīvaini...

Viena no izstādēm, kuru vedu uz Ukrainu, bija mana Šveices drauga Kurta Sautera izstāde par karu Dienvidslāvijā. Tā nebija tik estētiska – tur bija reālais karš. Un Kurts nevarēja saprast – kāpēc ukraiņiem vēl vajag karu? Bet Ļvivas Fotomuzeja direktors Romāns Meteļskis teica tā: šeit ir viena būtiska nianse. Dienvidslāvijā karš ir beidzies – tā jau ir vēsture. Mums tā ir vēsts, ka kari kādreiz tomēr beidzas…

Pēc autora iniciatīvas uz Ukrainu aizvedām Imanta Lancmaņa darba "Tev nebūs nokaut" kopijas. Viņš to ļoti vēlējās. Gleznas pabija gan Ļvivā, gan Rivnā.

Bet pats sākums bija neparasts – viegls un interesants. Tukumā ir mākslas studija "Krāsmatas", kurā reizi nedēļā satiekas biznesa lēdijas, malko vīnu un mācās gleznot. Kad sākās karš, viņas prasīja, ko viņas varētu darīt Ukrainas labā. Un viņas sāka gleznot Ukrainas atbalstam: viņas uzgleznoja ukraiņu sievietes spēku – tautas tērpos, simbolos. Kad to parādīju Romānam Meteļskim Ļvivā, viņš teica – gribu tās bildes šeit! Kopijas aizvedām uz Ukrainu. Tāds bija latviešu sievietes enerģētiskais atbalsts... Izstādei bija lieli panākumi, sevišķi pirmajā kara gadā, tā apceļoja ļoti daudzas vietas un beigās nokļuva Harkivā. Pat šajos apstākļos tur nav tikai nabadzīgi cilvēki – tur ir arī Rotari klubs, un šis gleznu kopijas tika pārdotas izsolē par labu tiem bērniem, kas zaudējuši vismaz vienu vai abus vecākus: tādu Harkivas apkārtnē vien ir kāds tūkstotis. Izstāžu atklāšanas reizēs vienmēr ir iespēja satikt ukraiņu ģimenes, kas pauž neizsakāmu pateicību Latvijai un Baltijas valstīm. Īstenībā mēs, Latvija, savas attieksmes ziņā esam lielvalsts. Mēs esam piemērs un iedvesma ukraiņiem. Protams, tas darbojas arī otrādi. Latvijā daudzi procesi notikuši loģiskāk – tas pats Pārdaugavas pieminekļa piemērs. Tāpēc, ka ukraiņi mūs ir iedvesmojuši.

Vai no mākslas žanriem foto māksla kara apstākļos ir pirmajā vietā?

Ļoti uzplaukusi ir rakstniecība. Laikam tā bija Māra Poļakova, kura pamatoja, kāpēc mums jālasa ukraiņu šībrīža darbi – tāpēc, ka caur šiem darbiem mēs pārtraucam baidīties. Ukraiņi dod mums modeļus, kā tikt ar sevi galā ekstrēmos apstākļos, un tas ir nepieciešams arī mūsu vidē.

Simboliskā līnija ļoti, ļoti uzplaukst. Katrs zina, ka viņam jādara tas, ko viņš var. (..) 

Kādā apaļā galda diskusijā Ukrainā es teicu:

pat ja es jums dabūšu visu pasaules naudu un visus pasaules ieročus, jūs neticēsiet – ar to nepietiks, lai apturētu karu. Ir vajadzīgs kaut kas cits, kas kaut vai piliena līmenī var mainīt sirds attieksmi Rietumeiropā – varbūt arī Amerikā. Mazā nobīde empātijas virzienā var šo visu apturēt.

Jo īstenībā Rietumeiropai resursu pietiek. Pietrūkst empātijas un attieksmes piliena; pietrūkst atvērtas vēlēšanās zināt, kas reāli ir noticis vai notiek joprojām. Ukrainā tūkstošiem dzīvokļu ir bez elektrības, bez siltuma. Mirst mazuļi, mirst veci cilvēki – vienkārši aukstuma dēļ. Ja mūsu reakcija kaut vai piliena līmenī būtu dziļāka, Rietumeiropa reaģētu adekvātāk. 

Māksla un arī šāda izstāde to var palīdzēt saprast labāk.

Domāju, ka jā. Jo tā fokusējas uz to, kas ir aiz visa šī murga. Ka tā nav norma, kas tagad notiek. Ka aiz tā visa ir daba ar savu skaistumu un Radītājs. Ka cilvēka dzīvei ir dziļāka jēga nekā nogalināt vai nīst. 

***

Ļvivas Fotomuzeja direktora Romāna Meteļska uzruna, atklājot izstādi "Kur sākas Dzīve?"

Saglabāt cilvēcību sevī arī tad, kad pasaule brūk…

Jau no dzimšanas gandrīz katrā reliģiskajā tradīcijā, lūgšanā cilvēkiem tiek ieaudzināta augstākā aizlieguma ideja: "Nedari pāri dzīvībai!" "Tev nebūs nokaut!" Tas ir mūsu cilvēciskuma pamats, likums, uz kuru balstās visa civilizētā pasaule. Tomēr karš neatzīst likumus, tas atnāk un liek cilvēkam saskarties ar neiespējamu izvēli. Kad ienaidnieks ir spēris savu kāju uz Tavas zemes, kad Tava māja, Tava ģimene un pat Tavas tautas tiesības pastāvēšana ir apdraudētas, Tu ņem rokās ieroci.

Tu kļūsti par aizstāvi. Tu dodies arī nogalināt, jo citādi nogalinās tos, kurus Tu mīli. Tomēr – pat ja šāviens ir taisnīgs, pat ja tas veikts dzīvības aizsardzības vārdā – tas joprojām ir šāviens uz citu cilvēku.

Tas noteikti ir karadarbības vissmagākais pārbaudījums. Tās nav nāves bailes, bet gan slogs par to, ka Tev ir jāšķērso svarīga morālā robeža. Daudziem karavīriem šis iekšējais ievainojums kļūst neizturams. Apziņa atsakās pieņemt slepkavas lomu, pat ja sirds zina, ka cita ceļa nebija. Šāds garīgās pretestības spēks var sadedzināt cilvēku no iekšpuses ātrāk nekā jebkura apšaude.

Un tad – tieši šajā brīdī, šajā "pelēkajā zonā" starp grēku un pienākumu, parādās kapelāns un viņa misija. Viņš nav vajadzīgs tāpēc, lai vienkārši skaitītu lūgšanas. Viņš vajadzīgs, lai palīdzētu karavīram izturēt šo morālo spiedienu. Kapelāns ir tas, kas paņem karavīru pie rokas tad, kad viņš jau atrodas izmisuma bezdibenī. Viņš palīdz saprast, ka aizsargāt savu tuvāko arī ir mīlestības apliecinājums un ka pat kaujas elles vidū var tomēr saglabāt savu dvēseli. Tā kapelāns kļūst par tiltu, kas ļauj cilvēkam nesalūzt zem savas sirdsapziņas smaguma un nepazaudēt sevi kara tumsā.

Man tuvs draugs – kapelāns Andrijs Duda bija tieši tāds cilvēks – kluss miera iemiesojums kara haosa epicentrā. Viņš aizgāja mūžībā pārāk agri, viņam bija tikai nedaudz pāri 40: sirds, kas bija laidusi caur sevi tik daudzu citu sāpes, vairs neizturēja – viņš nomira ar sirdstrieku, tomēr viņa reiz teiktie vārdi joprojām skan manī.

Tas bija jau 2014. un 2015. gadā, mūsu lielās nelaimes pašā sākumā. Tēvs Andrijs Duda kopā ar vēl vienu kapelānu, arī tēvu Andriju, tobrīd bija apmetušies karavīru teltī kauju priekšējās pozīcijās. Tobrīd tā bija viņu māja un viņu templis vienlaicīgi. Reiz nakts vidū debesīs sāka sprāgt krievu "Grad" tipa raķetes. Visa zeme drebēja no sprādzieniem, kas katru sekundi tik bīstami tuvojās. Otrs kapelāns bija dabiskā apjukuma un steigas pārņemts: jāsteidzas uz patvertni, jāglābjas! Viņš aicināja arī priesteri Dudu ātrāk doties prom, jo teltī jau elpoja nāve. Bet tēvs Duda gatavojās tā it kā apkārt nebūtu sprāgstošo raķešu kanonādes, bet gan kluss svētdienas rīts. Mierīgi, bez liekām kustībām, viņš ģērbās, gandrīz neievērojot otra kapelāna izmisuma kliedzienus un sprādzienus ārpusē.

Uz aso jautājumu, kāpēc gan viņš tik lēni savācas, tēvs Duda pacēla savas acis un sacīja vārdus, kas uz visiem laikiem iespiedās manā atmiņā: "Tēvs, nu, saglabājiet taču kaut mazumiņu ticības!" Kad viņi beidzot izgāja no telts, kanonāde pēkšņi mitējās. Apkārt bija izdedzis lauks, sagrautā tehnika un svaigi raķešu radītie krāteri. Šīs posta ainavas vidū stāvēja tikai viena vienīga vesela – viņu telts.

No tā laika, kad uzzināju par šo stāstu, vārdi "Nu, saglabājiet taču kaut mazumiņu ticības!" man ir kļuvuši par kaut pavisam īpašu… Tā nebija pašapziņa vai fatālisms. Tā bija tā klusā spēka izpausme, kas cilvēkam ļauj stāvēt taisni arī tad, kad viss visapkārt brūk. Tā bija ticība, kas izrādījās stiprāka par "Grad" raķešu dzelzi.

Nesen Ļvivas Fotomuzejā ieradās jauns pāris – jauniete un jauneklis. Sarunā atklājās, ka viņš ir no Kanādas. Viņam nav ukraiņu sakņu, un viņa ģimene nekā nav saistīta ar mūsu zemi, bet viņš ir šeit tāpēc, ka tā viņam lika viņa sirds. Viņš kļuva par dronu operatoru, karoja Doņeckas apgabalā, kur kādu dienu uzkāpa uz mīnas un zaudēja kāju. Tikai tad, kad viņš pārvietojās pa muzeja zāli, es pamanīju protēzi. Viņš tikko bija pabeidzis savu rehabilitācijas kursu Ļvivā un pēc dažām dienām viņam atkal bija jādodas uz fronti – jo tur taču ir viņa biedri…

Es sadabūju rožukroni – vienu no tiem, kurus mēs liekam klāt pakās, kuras mēs sūtām uz fronti un kas ir svētīts Medžugorjē – iedevu to viņam un teicu: "Es nezinu vai Jūs esat ticīgs cilvēks, bet vēlos Jums to uzdāvināt…" Viņš to paņēma, pateicās un atbildēja: "Tur, frontē, visi kļūst ticīgi. Kad nāve skatās tev tieši acīs – tev ir jātic! Nekas cits vienkārši neatliek!"

Tad es atcerējos arī tēvu Andriju Dudu. Viņa mierīgais: "Nu, saglabājiet taču kaut mazumiņu ticības!" un rožukronis Kanādas brīvprātīgā rokās savienojās ar kādu neredzamu pavedienu. Kapelāns ir vajadzīgs tieši tāpēc, lai cilvēks, stāvot bezdibeņa malā, neredzētu tajā tikai tukšumu. Lai brīdī, kad Tev ir vislielākais pārbaudījums – kad Tu esi spiests aizsargāt savu un savu līdzcilvēku dzīvību par cita dzīvības cenu – Tu nepaliktu viens pats ar savu sirdsapziņu.

Ticība karā – tas nav par reliģiskajiem rituāliem… Tas ir par spēju izturēt arī tad, kad zeme zūd zem kājām.

Tas ir par to Kanādas puisi, kas ir brīvprātīgi ieradies Ukrainā, ir karā zaudējis kāju un atkal atgriežas kara ellē, jo zina, par ko viņš iestājas un ko aizstāv... Tas ir par tēvu Andriju, kurš nesteidzās slēpties no "Grad" raķetēm, jo zināja, Kas notur Debesis virs viņa telts. Mēs visi šodien Ukrainā stāvam zem šīm liktenīgajām "Grad" raķetēm… Bet vienīgais, kas mūs padara neuzvaramus, ir tā pati mazā ticības sēkliņa, kas ļauj saglabāt cilvēcību pat tad, kad pasaule visapkārt brūk…

No ukraiņu valodas tulkojis Arnis Šablovskis