11. janvārī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija 105. gadskārtu svinēs ar vairākiem notikumiem: jau 20. reizi tiks pasniegta JVLMA Gada balva par izciliem sasniegumiem mūzikā un pedagoģiskajā darbā un izskanēs svētku koncerts, kurā JVLMA simfonisko orķestri diriģēs Kaspars Ādamsons un īpašā muzikālā viešņa būs dziedātāja Inga Kalna.

Ar "Gada balvu mācībspēkam 2024" tiks godināta muzikoloģe, mūzikas zinātniskā pētniece, asociētā profesore Baiba Jaunslaviete, bet JVLMA Gada balvu studentam saņems divi jaunie mākslinieki – vijoļspēles 3. semestra students Daniils Bulajevs (asoc.prof. Terēzes Zībertes-Ijabas klase) un dejas pedagoģijas 7. semestra studente Beāte Riekstiņa (asoc.prof. Sandras Vītolas klase).

Ar Gada balvas ieguvējiem Latvijas Radio studijā tikās JVLMA studentes: Marta Paula Pauliņa uz sarunu aicinājusi vijolnieku Daniilu Bulajevu un topošo dejas pedagoģi Beāti Riekstiņu, izvaicājot abus par padarīto, plānoto un šābrīža sajūtām pirms balvas saņemšanas, bet Marta Liepiņa tiekas ar Muzikoloģijas katedras asociēto profesori, pētnieci Baibu Jaunslavieti, atskatoties uz profesijas novērtējumu, darba gados sasniegto un nākotnē iecerēto.

Marta Liepiņa: Jau labu laiku esat pasniedzēja, bet arī Jums pašai ir bijuši pedagogi. Kuri no viņiem ir bijuši būtiskākie Jūsu profesionālajā ceļā un varbūt ne tikai?

Mazliet atkāpjoties, protams, paldies maniem vecākiem Gunāram un Dacei Jaunslaviešiem, kuri abi ir mūzikas teorētiķi. Viņu ietekmē interese par šo jomu un mūzikas analīzi radās jau tad, kad mācījos bērnu mūzikas skolā. Protams, tur nav īpaša mūzikas teorijas novirziena, bet pārrunās ar vecākiem man jau radās pirmā interese.

Varētu izcelt mīļus skolotājus visās izglītības pakāpēs, sākot ar mūzikas literatūras skolotāju Dzintru Amatu un solfedžo skolotāju Ilgu Kantmani.

Solfedžo man kopš bērnības ir iemīļots priekšmets, kas arī pieder teorijas sfērai.

Ja par Mūzikas akadēmiju, tad vislielākais paldies manai profesorei Jeļenai Ļebedevai, mūzikas formas speciālistei. Es kaut kādā ziņā turpinu viņas darbību šajā jomā. Protams, uz formu var skatīties dažādi un to var analizēt no dažādām pozīcijām. Man tuvāka ir tā, kur ne tik dauz meklē precīzus, eksakti fiksējamus lielumus, kas arī ir svarīgi, bet mani vairāk interesē formas analīze kā interpretācijas lieta. Man patīk meklēt otros, trešos plānus un caur to saprast, kas šo komponistu ir iespaidojis, kāpēc ir šādi otrie un trešie plāni, kāpēc tā nav standarta forma, bet individualizēta.

Varbūt tieši caur to, ka meklēju, kādi ir ietekmes avoti gan estētiski, gan stilistiski, parādās arī otra joma, kas mani interesē.

Tā varbūt neatspoguļojas priekšmetos, ko pasniedzu, bet kā pētniece daudz esmu rakstījusi arī par mūzikas vēsturi. Vēsturiskais, vēsturiski stilistiskais aspekts man arī vienmēr ir bijis interesants.

Vēl pie spilgtiem pedagogiem - profesors Jānis Torgāns, lai gan pie viņa nekad neesmu specializējusies. Vēsturisko interešu ziņā mani ir ietekmējuši muzikologi, kas aktīvi darbojās manā jaunībā, astoņdesmitajos gados - Arnolds Klotiņš, kura tekstus jau toreiz lasīju ar interesi, tāpat Vizbulīte Bērziņa. Šī joma tomēr ir interesanta.