Pagājušajā nedēļā Ļubļanā, Slovēnijā, norisinājās Eiroradio Džeza orķestra projekts, un tā koncertu 12. maija vakarā klausījāmies arī “Klasikas” tiešraidē. Uz Ļubļanu devās ne tikai pianists Matīss Žilinskis, kas Latviju pārstāvēja orķestra sastāvā, bet arī Latvijas Radio 3 "Klasika" programmu vadītāja Anete Ašmane-Vilsone, kas līdz ar pārējiem EBU kolēģiem-džeza producentiem klausījās koncertus un pārrunāja aktualitātes, ar ko džeza producenti saskaras Eiropas radiostacijās.

Šādas tikšanās ir arī lieliska iespēja satikt vistuvākos kolēģus no Baltijas, lai pārrunātu, kas kopīgs vai atšķirīgs mūsu trijās valstīs, kā džeza iedzīvojas sabiedriskā radio programmās un kā mums veicas ar sadarbību.

Anete Ašmane-Vilsone uz sarunu aicināja Lietuvas Radio programmu vadītāju Laimu Slepkovaiti un Igaunijas Radio programmu vadītāju Ivo Heinlo.

Laima un Ivo, pastāstiet, kā džezs dzīvo jūsu radio programmās!

Laima: Mēs darām daudz dažādu lietu. Lietuvā mums ir diezgan bagāta džeza programma. Klasiskajā kanālā mums ir trīs raidījumi nedēļā, kas veltīti džezam. Džezs ir iekļauts arī daudzos citos raidījumos, kas nav tieši veltīti tikai džezam, bet džezs vienmēr ir iekļauts kopējās muzikālajās programmās. Un arī Lietuvas Radio galvenajā kanālā pēdējos piecus gadus man ir savs džeza raidījums, un es tur varu darīt visu, ko vēlos. Labi, tam ir jābūt klausāmam tādā populārā veidā, bet tomēr es tur varu prezentēt daudz mūzikas, un es to tiešām redzu kā platformu, lai padarītu mūsu džeza mūziķus redzamākus. Bet kas ir ļoti, ļoti pozitīvi, ka daži no maniem kolēģiem, ja ir kāds svarīgs albums vai liels festivāls, viņi izmanto iespējas runāt par šīm tēmām, un tas ir ļoti forši, jo man šķiet, ka visi džezu uzskata par pievilcīgu, atraktīvu tēmu. Un, ja kāds vēlas būt foršs, viņš cenšas uzaicināt džeza mūziķus un runāt par džeza notikumiem. Tāpēc es domāju, ka šī ir patiešām laba situācija un sadarbība ar starp kanāliem. Mums ir arī daži televīzijas džeza iestudējumi. Bet, jā, es strādāju radio, un man šķiet, ka visi mīl džezu gandrīz tikpat stipri kā es.

Ivo: Man katru sestdienu ir programma, kur ir ne tikai koncerti, bet viss, kas saistīts ar džezu galvenokārt vietējā vidē. Cenšos iepazīstināt ar jauniem albumiem un arī koncerta saturu no EBU, un varbūt arī intervijas ar kādu festivāla rīkotāju. Un, protams, koncerti, kurus esam ierakstījuši paši, jo mums vēl ir, teiksim, no pagājušā gada “Jazzkaar” festivāla pāris koncerti, kas bija tiešraidē, bet mēs tos vēl neesam atkārtojuši. Tāpēc mums joprojām ir, ko darīt. Un faktiski katru dienu pēc ziņām sešos vakarā mums ir atvēlēta vieta džezam. Mūzika skan aptuveni 40 minūtes, par to neatbildu es, bet jebkurā gadījumā tas ir džeza atskaņošanas saraksts, kas diezgan lielā mērā attīstās tāpat kā daudzi atskaņošanas saraksti radio pasaulē – bieži gadās, šīs pleilistes nav veidojis neviens cilvēks, tas notiek automātiski. Un tad man ir jauns raidījums par džeza standartiem, ko sāku februārī, un es šobrīd eju alfabēta secībā, katram raidījumam izvēloties vienu standartu un vienmēr aicinot kādu mūziķi par to runāt. Mēģinu atskaņot dažādas šī standarta versijas. Es vēlos iepazīstināt ar to, kā tas sākotnēji izklausījās, pēc tam daži aranžējumi, protams, bieži vien arī ar igauņu mūziķiem. Un es jau plānoju to darīt līdzīgi mūsu mūziķiem un viņu skaņdarbiem.

Es domāju, ka Latvijā, Lietuvā un visur ir tāpat, ka mūziķi bieži nespēlē citu mūziķu skaņdarbus, varbūt viņi baidās no kaut kā, baidās tos aranžēt "pa savam".

Katrs spēlē savu oriģinālmūziku. Bet jā, mums ir savi Igaunijas džeza standarti, un tas arī būtu interesanti. Tātad mums ir šīs trīs lietas un, protams, koncertu tiešraides – ne tik daudz kā agrāk, bet no “Jazzkaar” festivāla tās ir kādas četras, piecas tiešraides. Un festivāls faktiski norisinās visu sezonu, ne tikai aprīlī, bet dažādi koncerti notiek arī decembrī un rudenī. Tad mēs varbūt, ja paveicas, pārraidām līdz desmit koncertiem gadā “Jazzkaar” vien. Un, protams, kā tu teici, Laima, arī mums džeza mūzika skan arī citās programmās. Mums ir vakara programma ar pilnīgi brīvu plānojumu, katru vakaru ir cits vadītājs, un bieži vien viņi izvēlas arī džezu.

Cik daudz jūs pārraidāt džeza koncertus tiešraides un ieraksta formātā?

Ivo: Kā jau teicu, tie ir aptuveni desmit koncerti no “Jazzkaar” un varbūt vēl daži, jo mēs to nedarām tik daudz kā agrāk. Es labprāt pārraidītu vairāk no džeza kluba, kas mums ir Tallinā, jo patiesībā ir veids, un to izdarīt, un tas nav pārāk grūti. Bet jā, mēs esam samazinājuši tiešraides un ierakstus kopumā. Protams, klasiskā mūzika ir pirmajā vietā, un ir dažas lietas, kuras mēs nevaram mainīt, piemēram, katru piektdienas vakaru tiešraidē pārraidām simfoniskā orķestra koncertu. Mums ir vienošanās ar viņiem un arī dažiem citiem. Bet tomēr domāju, ka džeza tiešraižu skaits nav samazinājies, pēdējos gados tas ir aptuveni nemainīgs.

Laima: Lietuvā es ar prieku teiktu, ka man nešķiet, ka klasiskā mūzika būtu prioritāte pār džezu. Galvenais kritērijs ir satura kvalitāte. Kad notiek festivālu plānošana, tad mūsu galvenie redaktori skatās šo saturu, cik tas ir vērtīgs un cik pieejama ir mūsu komanda. Mums ir arī vieglāk ierakstīt daudzus koncertus, jo parasti mēs strādājam kopā ar televīziju, un televīzija mums dod skaņu.

Radio skaņu inženieri parasti nav apmierināti ar televīzijas skaņu, taču tam nav lielas nozīmes, jo jebkurā gadījumā mums ir skaņa, kas ir pārraidāma, un tas tomēr ir svarīgi – dokumentēt, ierakstīt koncertus.

Mēģināšu saskaitīt, cik daudz mēs ierakstām. I​k pēc diviem gadiem mums ir Birštonas džeza festivāls, kuru mēs cenšamies ierakstīt gandrīz pilnībā, un festivālā parasti ir no 16 līdz 20 koncertiem, un, ja atņemam dienas koncertus, tad mums ir kādi 12 līdz 14 ieraksti no turienes. Tad mums ir “Vilnius Mama Jazz”, “Vilius Jazz” un “Kaunas Jazz” festivāli. Mēs sadarbojamies ar televīziju, un parasti no turienes mums ir visi galvenie koncerti ar translācijas tiesībām, izņemot dažreiz lielākās zvaigznes, starptautiskus vārdus. Parasti mēs aptveram lielāko daļu festivālu, un tas arī veido lielāko daļu džeza koncertierakstu, jo džeza klubs mums ir vecpilsētā un dažas ielas nav pieejamas lielākiem transportlīdzekļiem, tāpēc nav iespējams tur nokļūt ar ierakstu mašīnu. Bet viņi bieži ierakstus veic paši, un tad mēs to izmantojam, taču uz to nekoncentrējamies, jo mums patiešām ir daudz materiālu no festivāliem, mums joprojām ir tāda festivāla mentalitāte.

Vai jūs domājat, ka Latvijai, Lietuvai un Igaunijai tas ir pareizais piegājiens, ka džezs pamatā skan klasiskās mūzikas kanālā?

Ivo: Jā. Es domāju, ka vienmēr varētu būt vairāk džeza, bet, ja skatās uz publiku un skatītāju interesēm, tad, manuprāt, tā ir pareizā proporcija.

Laima: Un, ziniet, mums ir arī džezs galvenajā kanālā. Bet tas ir savādāk – prezentēt džezu galvenajā vai klasiskās mūzikas kanālā, jo vispārējā programmā man tiešām ir ļoti jāpadomā, pirms pārraidīt skaņdarbu, kas ir garāks par sešām minūtēm. Sešas minūtes ir pietiekami daudz, popdziesmas ir daudz īsākas. Un materiālam, ko es pārraidu, tam vajadzētu būt ļoti skaidram. Es domāju, ka daži no maniem raidījumiem savā ziņā ir ļoti izaicinoši.

Dažkārt es saņemu atsauksmes no klausītājiem, kuri saka: “Es nesaprotu džezu, bet jūsu entuziasms ir lipīgs, tāpēc es mēģināšu paklausīties.”

Klasiskajā kanālā, protams, man ir daudz vairāk brīvības. Piemēram, pirms došanās uz šo tikšanos, es veltīju raidījumu Kītam Džeretam un nospēlēju otro daļu no “Ķelnes koncerta”, tās ir 16 minūtes. Jūs nevarat atļauties šo greznību – 16 minūtes mūzikas – galvenajā kanālā. Cilvēkiem liksies, ka tas ir kā klusums, kur nekas nenotiek, lai arī tā ir ģeniāla mūzika. Klasiskajā kanālā noteikti ir daudz vairāk brīvības. Un varbūt mums ir mazāk klausītāju, bet šiem klausītājiem ir absolūti citādāka saikne ar radio, jo ​​galvenais kanāls, lai arī tajā ir bagātīga programma un daudz ļoti interesantu tēmu, kas tiek apspriestas padziļinātā līmenī, tomēr to var klausīties kā fonu.

Klasiskais kanāls nav fons, tas ir draugs, tā ir mūža apņemšanās, tas ir veids, kā atklāt jaunu mūziku un citus mākslas veidus.

Cilvēki savienojas ar klasisko kanālu citādākos līmeņos, un mēs varam atļauties piedāvāt viņiem daudz sarežģītākas un interesantākas lietas.

Ivo: Starp citu, galvenajā kanālā mums vairs nav džeza programmas. Ilgu laiku tāda bija, bet tad tas noņēma, jo galvenā kanāla vadītājs, teiksim tā, ne pārāk interesējas par mūziku. Bet jā, es domāju, ka pats esmu diezgan konservatīvs savās programmās, es to nespēlēju daudz eksperimentālu lietu. Es eju tādu drošo ceļu. Bet mūsu radiostacijai tā drīzāk ir problēma ar mūsdienu mūziku, bieži vien cilvēki sūdzas, kad atskaņojam mūsdienu mūziku. Par džezu tā nesūdzas.

Redzam, ka pēdējos gados Latvijas, Lietuvas un Igaunijas mūzikas nozares iet kopā “jazzahead!”, arī “Classical:NEXT” un “Womex” forumos un cenšas pārdot šo Baltijas zīmolu kopā. Kā mums radio ar to sokas? Vai jūs daudz atskaņojat un stāstāt par Baltijas mūziķiem?

Ivo: Jā, patiesībā es pārraidīju pāris ierakstus no Birštonas džeza festivāla, jo tur spēlēja arī igauņu mūziķi, tāpēc mums tas bija īpaši interesanti. Man šķiet, ka Marija Fausta bija saksofonu kvartetā, kas bija ļoti avangardisks. Un tad bija Jāka Soāra trio, kas bija tradicionālāks. Protams, mēs cenšamies pārraidīt pēc iespējas vairāk. Arī EBU piedāvā patiešām daudz džeza koncertu. Tas ir milzīgs skaitlis, īpaši, ja salīdzina ar tradicionālo un pasaules mūziku, kur koncertu, salīdzinot ar džezu, tikpat kā nav.

Laima: Neuztraucieties, man ļoti patīk latviešu džezs. Es cenšos apmeklēt festivālu “Rīgas Ritmi”, “Jersika Records” bombardē mani ar ierakstiem. Un man ļoti patīk jūsu “M/Darbnīca” un jūsu mūziķi. Šajā sezonā man bija divi latvieši manā raidījumā – Toms Rudzinskis un Santa Šillere. Tas bija tiešām kvalitatīvs materiāls, viņi ir pārsteidzoši. Tāpat, kad man ir kaut kas no Igaunijas, izmantoju iespēju to atskaņot.

Es vienmēr Latviju un Igauniju redzu mazliet īpašāk kā citas valstis, jo, kad runa ir par džezu, mums nav jāpieliek pūles, lai ieraudzītu Amerikas Savienotās Valstis vai Vāciju, vai Franciju.

Tur ir daudz lielisku mūziķu, un es viņus daudz spēlēju, īpaši Skandināvijas valstu mūziķus. Bet jūs, draugi, esat ļoti svarīgi, tāpēc es cenšos spēlēt latviešu un igauņu džezu, cik vien varu.

Šogad “jazzahead!” mēs runājām ar Kadriju Vorandu, ka, ja skatāmies uz koncertu organizētājiem, nevarētu teikt, ka uz Latviju ļoti bieži tiek aicināti igauņu mūziķi vai lietuviešu mūziķi. Mēs esam kaut kā, es nezinu, kāpēc, bet ne tik spēcīgi un tuvi.

Laima: Bet tas mainās. Lēni, bet mainās. Es domāju, ka jaunā paaudze mainās un saikne no “jazzahead!” viņiem patiešām palīdz satikties, veidot  sava veida vienotību, spēlēt kopā, aicināt vienam otru, kad vien var. Par “Jazz Cellar 11” programmu atbild Dmitrijs Golovanovs, un, kad viņš zina, ka kāds no Latvijas vai Igaunijas dodas tūrē, klubs viņiem vienmēr ir atvērts. Līdz ar to šīs saiknes pieaug, un es vairāk redzu latviešus un igauņus uz mūsu kluba skatuves, bet ne uz festivālu skatuvēm. Taču festivāla skatuve ir ļoti ekskluzīva, un arī Lietuvas džeza zvaigznēm tur ir ļoti grūti nokļūt.

Ivo: Un šīs trīs ainas, es domāju, patiesībā arī ļoti atšķiras viena no otras. Iespējams, cilvēki no ārpuses skatās uz Baltiju un domā, ka tas viss ir viens un tas pats, bet patiesībā tā nav.

Un mūsu sarunas noslēgumā – ko jūs ieteiktu mūsu klausītājiem no savas valsts? Kādu vienu džeza mākslinieku vai grupu.

Laima: Es izdarīšu ļoti vieglu izvēli, jo šis gads ir simbolisma gleznotāja un komponista, leģendārā Mikaloja Konstantīna Čurļoņa gads. Protams, ikvienam rūp viņa māksla, un visi ir iedvesmoti no viņa mākslas. Un mums ir arī dažas džeza impresijas pēc Čurļoņa. Un tas ir arī Dmitrija Golovanova un Jana Maksimoviča projekta nosaukums – “Pēc Čurļoņa”. Un viņi vienkārši fantazē, ņemot Čuļoņa darbus. Šim duetam ir ļoti dziļa saikne, un es viņus ļoti mīlu. Un neatkarīgi no tā, ko viņi dara, vai improvizē uz vietas vai veido tik izsmalcinātu projektu kā šis, viņi vienmēr ir virsotnē, viņiem ir ļoti īpaša enerģija, un viņi mūzikā meklē kaut ko vairāk. Viņi ir tie sapņotāji. Un es ļoti iesaku arī jums doties “Pēc Čurļoņa”.

Ivo: Ja man ir jāizvēlas viens, tam būtu jābūt mūziķim, kurš šobrīd ārzemēs uzstājas visvairāk, vairākos no lielākajiem festivāliem Eiropā. Tā ir Kirke Karja. Viņa veido dažādus projektus, viņas trio šobrīd ir diezgan liela piekrišana Eiropā, un viņa arī šovasar dosies uz “North Sea Jazz Festival”, kas mums ir svarīgs sasniegums, jo neviens no Igaunijas nekad nav tur uzstājies. Un arī, protams, Berlīnes džeza festivāls un vēl viss kas. Bet jā, viņa ir vairāk eksperimentālajā pusē, tāpēc ir grūti kļūt tik atpazīstamam, lai viņu aicinātu spēlēt lielās koncertzālēs, viņa nav tāda veida māksliniece. Bet, lai ko viņa darītu, tas vienmēr ir interesanti, un viņa vienmēr skatās uz priekšu un atrod jaunus veidus, kā izpausties. Un viņa ir arī ļoti patīkams cilvēks, patiešām ļoti, ļoti patiesa.