"Klasikā" viesojas pianiste, Hermaņa Brauna fonda direktore Inna Davidova, lai stāstītu par koncertzāles Artissimo sezonas atklāšanas koncertiem 27. un 29. septembrī, turklāt 27. septembrī Innai pašai ir skaista dzīves jubileja.

Svētkus sev un citiem gaviļniecei palīdzēs radīt domubiedri mūzikā Anatolijs Safiuļins un Irina Dolženko. Ar abiem kopīgi iestudētas neskaitāmas programmas, jo sadarbība sākās vēl deviņdesmitajos. 

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Nākošā nedēļa jums svētku pilna. Pirmdien svinēsit ļoti skaistu dzīves jubileju, turklāt esat izdomājusi radīt dubultus svētkus - gan sev, gan visiem pārējiem. Jo koncertzāle Artissimo jauno sezonu sāks tieši jūsu dzimšanas dienā - 27. septembrī. Tā ir nejaušība, sakritība vai tomēr mērķtiecīgi izvēlēts datums?

Inna Davidova: Vienmēr saku, ka nejaušību manā dzīvē nav - ir sakritības. Un šīs sakritības laikam ir lemtas. Ilgi domāju, ko vēlos savā dzimšanas dienā, un pēkšņi pār mani nāca atskārsme, ka gribu to svinēt ar tiem draugiem, kuru parasti pie mana svētku galda nav, kuri dzīvo ārzemēs. Ne visi var atbraukt, jo mūsdienu realitāte neļauj visiem lidot no visām valstīm, bet māksliniekiem taču ir "kultūras koridors". Tāpēc bija jātaisa koncerts! Es, protams, jokoju, bet katrā jokā ir daļa patiesības. Man ir liels prieks, ka varēju uzaicināt divus savus mīļos dziedātājus, ar kuriem veidotas neskaitāmas programmas, tieši šajā nedēļā, kad man ir svētki, dzimšanas diena. Un to 27. septembrī svinēsim kopā ar manu mīļo dziedātāju - basu Anatoliju Safiuļinu, kuru Latvijā ļoti gaidu jau tuvākajās dienās, lai mēģinātu. Esam izvēlējušies senkrievu romanču klāstu - tas ir žanrs, kuram šodien reti kurš pievēršas. Mājās gan dzied daudzi un kā stafete tas nāk no paaudzes paaudzē, bet, kad to dara tāds meistars kā viņš, tā vairs nav mājas muzicēšana - tas ir jau lielas mākslas fakts.

Ar tām senkrievu romancēm ir tā: savā laikā tā bija modernā mūzika, ko sacerēja un tūlīt arī uzreiz dziedāja. Un, tikko parādījās kādas iespējas tās ierakstīt, to arī darīja, iemūžinot ar trokšņiem, briesmīgu skaņu, tomēr šie artefakti eksistē joprojām.

Pēc tam bija laiki, kad šī mūzika, protams, aizgāja uz vēstures atkritumu laukumu, jo tas taču nebija moderni, tas taču bija par kaut kādiem sīkumiem - par smalkām jūtām, neveiksmīgu mīlestību. Par ko tur vispār runāt - mēs ceļam jaunu pasauli, nav laika tādām niecīgām lietām!

Un šī trauslā vide, trauslā pasaule bija pazudusi, likās, ka pat izzudusi, bet tomēr nē. Redzu, ka katrā paaudzē parādās cilvēki, kuri iepriekšējā laikmeta gaismu un starojumu turpina nest tālāk.

Šobrīd tas nav tik apjomīgi, jo ne visi to dara, zūd tradīcijas, kā to darīt, uz kā balstīties - uz vārdu vai uz mūziku, jo principā, ja paskatītos ar palielināmo stiklu, teiksim godīgi, daudzas lietas ir diezgan primitīvas, ja runājam no lielās mākslas pozīcijām. Bet ja iztulkosim kādus tekstus Šūberta dziesmām, tur arī nekā īpaša nebūs. Protams, Šūberts ir Šūberts, nevaram viņu salīdzināt, piemēram, ar Malaškinu, kura vārdu šodien tikpat kā neviens vairs nepazīst, izņemot piecus pianistus, kuri spēlē pieciem dziedātājiem... Bet dīvainā kārtā šis teksta un mūzikas savienojums, kurš apaugļots ar izpildītāja personību, dod absolūti fantastisku, gandrīz citur nekur neeksistējošu efektu...

Vairāk un plašāk - ierakstā.