13. janvārī Latvijas Radio 1. studijā 11. reizi tiks pasniegta Normunda Naumaņa vārdā nosauktā Gada balva mākslu kritikā.  Gaidot šo notikumu, Dāvis Eņģelis tikās ar laikraksta "Diena" kultūras žurnālistu un "Kultūras Dienas" redaktoru Jegoru Jerohomoviču.

Saruna - par kritikām un citiem teksta žanriem ārzemju presē, par Ņujorkā bāzētajiem mūzikas kritiķiem Aleksu Rosu un Entoniju Tomasīni un paaudžu maiņām mākslas aprakstniecībā, par populārās mūzikas recenzēšanu, mākslas kritikas žanru krustcelēm ar ceļojumu aprakstiem Jegora Jerohomoviča tekstos, par izaicinājumiem redaktora darbā, kvalitatīva teksta mērauklām, polemiku soctīklos un rakstīšanas paradumiem.

 Jūsu tekstus, ja vien tās nav intervijas, es parasti mentāli piedēvēju pie ceļojumu aprakstiem vai ceļojumu dienasgrāmatām. Gribēju vaicāt, vai Jums vairāk sanāk lasīt latviešu recenzijas vai ārzemju mediju lappuses?

Būdams redaktors, es, protams, lasu mūsu autoru recenzijas. Tas ir mans darbs. Sava redzesloka paplašināšanai ļoti daudz lasu arī citās valodās, lai gūtu priekšstatu par to, kas notiek pasaulē, lai mācītos no labākajiem paraugiem, kuri mums visiem tagad ir pieejami internetā.

Vai nu jau 2026. gadā vēl ir tāds laikmets, kad vieglāk ir ieskriet kioskā, lai kur Jūs atrastos, teiksim, kādā Rietumeiropas metropolē, paķert vietējo avīzi un izlasīt recenziju par vakardienas koncertu, vai tas viss notiek internetā?

Es pārstāvu laikrakstu “Diena” un “Kultūras Dienu”, un mēs savā darbā cenšamies pierādīt, ka var veiksmīgi darīt savu darbu arī tik tradicionālā formātā, kāds ir drukāta avīze. Es regulāri iegādājos kādus žurnālus. Nesen biju ārzemēs, un pirms dienas vai divām bija nomirusi Brižita Bardo, un zināju, ka noteikti gribu iegādāties franču avīzi “Libération”, jo viņi izcili raksta par nelaiķiem. Tas ir pārsteidzoši, kā var izveidot tik interesantu, aizraujošu un arī vizuāli pievilcīgu saturu. Cilvēks tikko ir aizgājis, bet jau nākamajā dienā vai pēc divām dienām avīze ir pilna ar ļoti vērtīgiem rakstiem. Arī vizuāli šis izdevums bija noformēts tā, ka ļoti gribēju, lai šis “Libération” eksemplārs būtu manā kolekcijā. Atceros, kad nomira Roberts Vilsons, Fransuāza Ardi vai Deivids Linčs - kad aiziet tādi “milži”, tad vienmēr tradicionālā un drukātā prese spēj reaģēt daudz labāk nekā kāds interneta resurss, kur, protams, viss parādās mazliet operatīvāk, bet es domāju, ka

joprojām gan pasaulē, gan Eiropā, gan Latvijā mēs cenšamies pierādīt, ka arī drukātā formātā var ļoti veiksmīgi pasniegt saturu un padarīt to vērtīgu gan pēc formas, gan satura.

Jūs piesaucāt operativitāti, un šeit, manuprāt, Rietumeiropas prese rāda piemēru. Piemērs no sadzīves: vakarā ir koncerts, un nākamajā dienā jau ir ierasts, ka var lasīt recenzijas dienas avīzēs. Pie mums tik ātri tas parasti nenotiek, bet parasti nedēļas prese pielāgojas, un tad var izlasīt, kas ir bijis iepriekšējā nedēļā. Vai ir sanācis domāt par šo zūdamību? Labi, mēs pieredzējām mākslas darbu, bet mums jāpasteidzas reflektēt par to.

Jā, protams. Tā ir darba specifika. Tā kā “Kultūras Diena” iznāk reizi nedēļā - ceturtdienās, es domāju, ka liela daļa mūsu lasītāju zina, ka ceturtdien, atverot “Kultūras Dienu”, viņi varēs izlasīt gan par iepriekšējās nedēļās notikušo, gan par to, kas notiek šajā nedēļas nogalē un kas vēl gaidāms. Es domāju, ka pasaulē tā ir problēma, ka visur kultūras lapaspušu skaits dienas avīzēs tiek samazināts un tās platības vairs nav tik lielas, kas ir pieejamas kritiķiem, nav vairs tik daudz vietas izpausmei drukātā formātā, bet es domāju, ka visiem lielajiem sevi cienošiem izdevumiem tas ir svarīgi - kvalitatīvi atspoguļot kultūras procesus.