Pēc desmit gadu pārtraukuma šoruden Rīgā atkal norisinās Jāzepa Vītola starptautiskais vokālistu konkurss - tradīcijām bagātākā dziedoņu sacensība Latvijā, kas aizsākusies 1995. gadā. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas organizētais konkurss notiek jau piekto reizi, un tā norisei no atlases kārtas līdz pat finālam sekosim līdzi arī šim notikumam veltītās reportāžās.

8. oktobra rītā pulksten 10.00 Jāzepa Mediņa Rīgas Pirmās mūzikas skolas zālē ienāca Jāzepa Vītola piektā starptautiskā vokālistu konkursa žūrija - vokālās mākslas profesionāļi un pārzinātāji, dziedātāji un pedagogi Aira Rūrāne, Andžella Goba, Zigrīda Krīgere, Viesturs Gailis, Roberts Hansons un Krišjānis Norvelis, un konkursa atlases kārta varēja sākties.

28 jaunie dziedātāji atlases kārtai sagatavojuši divas brīvas izvēles ārijas, kas kopumā nepārsniedz laika limitu 10 minūtes. Pusfināla kārtā, kas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē notiks 11. oktobrī, jādzied būs 15 līdz 20 minūšu gara programma: viena no Jāzepa Vītola dziesmām, divas dažādu laiku operārijas, kā arī oriģināldziesma, ko radījis konkursa dalībnieka pārstāvētās valsts komponists. Savukārt finālam, kas 13. oktobrī risināsies Latvijas Nacionālajā operā un būs dzirdams arī tiešraidē programmā "Klasika" jāstartē ar divām operu ārijām, no kurām viena izvērsta ar rečitatīvu. 

Ieva Zeidmane devās uz atlases kārtu un tikās ar dalībniekiem Daniilu Pogorilesu, Edgaru Ošleju un Beāti Sprindžuku, uzklausīja konkursa vērotājus - topošās dziedātājas Agati Grīnbergu un Paulu Bičku, pieredzējušus vokālās mākslas profesionāļu Antu Jankovsku un Aivaru Krancmani, kā arī žūrijas pārstāvi Zigrīdu Krīgeri.

Ieva Zeidmane: Kāds ir žūrijas darbs?

Zigrīda Krīgere: Šobrīd ļoti viegls, jo man patīk. Ir ļoti viegli klausīties, jo lielākā daļa dziedātāju patiešām ir atbildīgi izturējušies pret konkursu.

Programmas ir sagatavotas, un gan studenti, gan mākslinieki, kas jau ir sākuši savas profesionālās gaitas, patiešām parādās ļoti interesanti.

Kā jau jauniem cilvēkiem tas mēdz būt, nav rutīnas, kas bieži vien ir iestrādājusies, kad esi nopietns solists - jā, tur ir pieredze, ir bagāža, bet bieži vien parādās arī rutīna, un ir ārkārtīgi jauki, ka šeit šīs rutīnas nav. Mēs dzirdam daudzus interesantus skaņdarbus ar svaigu jaunu cilvēku skatījumu, un klausīties ir viegli.

Bet atšķirību tomēr ļoti labi var dzirdēt un redzēt starp tiem, kam ir lielāka pieredze uz operu skatuvēm, un tiem, kas vēl ir studenti, gados jaunāki. Konkurss ir mazliet mainījes ar to, ka pirms iepriekšējā konkursa tika mainīts dalībnieku vecuma slieksnis, un tagad konkursā var piedalīties arī par pāris gadiem vecāki dziedātāji.

Jā, bet viņi nav veci, viņi ir jauni dziedātāji. Negribu atzīmēt konkrētus cilvēkus, tomēr nosaukšu Edgaru Ošleju - viņš ir jaunais solists, viņam ir sākusies arī starptautiska karjera, bet viņš vēl nav iegājis rutīnā, un tas ir brīnišķīgi skaisti. Par vecuma cenzu mēs esam daudz runājuši, un teikt, ka tas ir nostabilizējies pilnībā, domāju, ka nevar. Par to tiks runāts arī tālāk, jo te ir tā trauslā robeža - pašreiz Mūzikas akadēmijas uzņemšanas noteikumos nav vecuma cenza.

Mēs nemaz nedrīkstam jautāt, cik cilvēkam ir gadu - mēs izvērtējam viņa balsi un viss, līdz ar to moments, kad cilvēks pabeidz savas mācības, ir kļuvis diezgan elastīgs. 

35 - tā ir liela robeža vīriešiem. Tiek runāts, ka tā varētu būt arī zemāka, bet tas, ko mēs dzirdam šobrīd, manai ausij ir ļoti pieņemami.

Konkursa atlases kārta norisinās Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas zālē, kas nav ļoti liela, nav ar augstu skatuvi, un ir salīdzinoši tuvplānā dziedātājiem ar žūriju un publiku. Tas ir labi?

Individuāli. Vienam žūrijas tuvums ir traucējošs un gribas paiet tālāk, citam taisni personiskais kontakts ir vieglāks. Bet zāle pati par sevi ir laba, šeit ir augsti griesti. Tas ir ļoti labi, ka zāle nerada piezemētības iespaidu, ka tevi spiež no augšas, līdz ar to akustiski tā ir ļoti pieņemama un atlases kārtai noteikti ir laba. Tālāk vajadzētu būt lielākām zālēm, un tā arī būs - nākamā kārta Mūzikas akadēmijas zālē, fināls - Operā.

Iepriekšējo reizi vokālisti Vītola konkursā sacentās pirms desmit gadiem - liels laika nogrieznis. Ko tas konkursam ir nodarījis?

Tas ir nodarījis. Ne tikai Vītola konkurss, bet jebkurš konkurss nobriest, aug, iegūst pieredzi un cilvēkus, kas tam seko. Ir arī pedagogi, kas stimulē savus studentus, viņi jau apmēram zina, kādi konkursi notiek, kādas ir programmas, un viņi laicīgi gatavojas.

Šis milzīgais laika caurums izsvītro konkursu no aktīvās intereses loka. Mums jādara tā, lai šis konkurss atkal atgrieztos aktīvā apritē, lai nebūtu tā, ka tas vienkārši uzpeld reizi desmitgadē.

Vai šis pārtraukums ir arī iemesls tam, ka šajā gadā pārsvarā visi dalībnieki ir no Latvijas? Ir divi izņēmumi - pārstāvji no Dienvidkorejas un Ukrainas. Iepriekšējā konkursā valstu areāls bija krietni plašāks.

Jā, bet rēķināsimies arī ar to, ka tas bija krietni pirms kovida. Bija daudz dažādāki apstākļi. Bija milzīgs dziedātāju skaits no Armēnijas, kādi padsmit, kas arī ieguva laureāta godu. Atgriešanās apritē ir viens moments. Vēl varbūt laiks nav tas labākais - studenti aiziet brīvlaikā, un viņiem ir jāatgriežas un jāsagatavo programma. Ja esi profesionālis, tev šī programma jau ir, bet, ja esi students, tas ir ļoti īss laiciņš, lai sagatavotos, un programma ir arī jāiesniedz. Vecos skaņdarbu vairs negribi dziedāt, jo esi tos pāraudzis, jaunos vēl neesi paguvis sagatavot. Studējošo kontingentam tas ir nedaudz traucējoši. Vienmēr jautājums ir arī nauda un kad mēs to varam dabūt, lai konkursu organizētu. Viss jau ir ārkārtīgi skaisti, ja tev ir nauda. Bet, ja tev nav, tad nu ir tā.