No 30. septembra līdz 8. oktobrim norisināsies jau četrpadsmitais Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves un audiovizuālās mākslas festivāls "Patriarha rudens", kas skatītājiem sniegs plašu LKA bakalaura, maģistrantūras un doktorantūras studentu darbu izlasi. Festivāla galvenie vadmotīvi šajā gadā ir jaunu mākslinieku šaubas un apjukums, kā arī veltījums teātra mākslas personībām-jubilāriem – Pēterim Pētersonam, Rūdolfam Blaumanim, Mārai Ķimelei un Mihailam Gruzdovam.

Par šaubām un to pārvarēšanu, šī gada festivāla logo, tradīcijām un jauninājumiem, nopietnām un ar smaidu pasniegtām Patriarha rudens balvām, par mākslas darba tapšanas ceļu, svētīgo dažādu nozaru studentu satikšanās iespēju un festivāla došanos arī ārpus galvaspilsētas - saruna ar režisoriem Renāti Saulīti un Elmāru Seņkovu, kā arī horeogrāfi Ramonu Galkinu.

Festivāla radošā komanda deviņās dienās piedāvās daudzveidīgu skatuves, audiovizuālās mākslas un starpdisciplināru darbu programmu: astoņas teātra izrādes, trīs laikmetīgās dejas izrādes, sešu topošo dramaturgu lugu lasījumus, trīs filmu skates, četras meistarklases, diskusijas, sarunas un citus notikumus.

Pagājušajā gadā festivālā tika pasniegta antibalva "Zelta muša", kurā anonīma LKA delegācija izvirzīja asprātīgas nominācijas profesionālo teātru iepriekšējās sezonas darbiem un māksliniekiem. Šogad festivāla atklāšanā tiks izsludināti aktuālie balvas nominanti, un nedēļas garumā ikvienam būs iespēja piedalīties balsošanā visās LKA ēkās un struktūrvienībās, kā arī festivāla norises vietās.

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Kas būtu tas īpašais, ko jūs izceltu, ja vajadzētu aprakstīt šīgada festivālu vienā teikumā? Zinām, ka ir jauninājumi, bet kas ir tas dzinulis?

Elmārs Seņkovs: Dzinulis? Ziniet, mums šogad arī logo Eduards Smilģis ir tāds domīgs. Festivāls rit arī Pētera Pētersona zīmē, ir veltīts viņam. Viņš patiesībā ir bijusi diezgan pretrunīga personība, viņa darbos ir arī kaut kāda šizofrēnija, ko redzēsim pirmizrādē “Mirdzošais un tumši zilais” atklāšanā - viņa cīņa ar skatuves dēļiem, ar sievu, ar kritiķiem. Jāsaka, ka

festivāla tēma ir apjukums vai kopējā meklējumi, meklēt kaut ko jaunu, uzdot tos pašus jautājumus – uz kurieni mēs nākotnē ejam? – un risināt šīs tēmas. Un jauno mākslinieku paaudze arī risina, kā dzīvot šajā pasaulē, kas šobrīd ir no trausla stikla. Ir tāds pārdomu laiks.

Dina Dūdiņa-Kurmiņa:  Un ir arī skaistas tradīcijas – atklāšana ir 30. septembrī Eduarda Smiļģa Teātra muzejā, zupa, cik saprotu, arī būs, jau otro gadu "lidos mušas". Starp citu, kur ir novietota Jūsu pagājušgad saņemtā muša?

Elmārs Seņkovs: Mana muša ir aizceļojusi uz Liepāju un godam pielikta pie sienas.

Tātad muša turpina savu dzīvi un iedvesmo. Vai vispār ir iespēja sasmelties iedvesmu šīs nedēļas laikā, lai arī pēc tam justu šo lidojumu? Papētot materiālus, nav jau tā, ka „Patriarha rudenī” viss sākas, apstājas un beidzas – pagājušgad parādītas skices un šogad pie skatītājiem jau nonāk lielais, skaistais darbs. Kāds ir tas ceļš – vai „Patriarha rudens” apmeklētāji var izsekot līdzi arī radīšanas procesam?

Ramona Galkina: Jā, atsevišķos gadījumos noteikti. „Aizsācēji un iesācēji”, piemēram, pagājušgada skices, kas šogad ir pilnā apmērā. Ja ir kāds entuziasts un seko attīstībai līdzi, tad noteikti.

Elmārs Seņkovs: Tas ir brīnišķīgs darbs, ko Ramona ir paveikusi – skici jau redzēju un tagad ar lielāku prieku redzēšu pilno darbu, kur bija šī satikšanās starp divām dejotāju paaudzēm. Man liekas,

pētījums, ko Ramona veic par šo paaudžu atšķirībām, ir ļoti interesants. Visiem iesaku šo darbu noskatīties. Man bija ļoti aizkustinoši vērot, ka piedalās dažādu paaudžu dejotāji.

Renāte, un kā ar kino? Tas jau arī netop piecās minūtēs. Vai pagājušgad un arī šajā pavasarī jau varēja kaut ko nojaust?

Renāte Saulīte: Absolūti. Kino dažkārt ir ļoti grūti kaut ko pabeigt, jo vienmēr var pārmontēt un kaut ko uzlabot. Īpaši tā ir ar studentu darbiem, kas top salīdzinoši ļoti īsā laikā – aptuveni deviņos mēnešos top īsfilma, kas industrijā būtu pilnīgs gaismas ātrums. Tāpēc studenti bieži vien vasarā vēl kaut ko pielabo, samaina mūziku. Tās filmu versijas, ko redzēsim „Patriarha rudenī”, noteikti nav visas gala versijas. Droši vien būs vēl (smiekli). Tā tas vienmēr ir, tāpēc tiešām iespējams izsekot darba attīstībai.

Un šogad ir iespēja izsekot līdzi, kā ir attīstījušies šībrīža lielie meistari – Māra Ķimele, Pēteris Pētersons, Mihails Gruzdovs, kam būs veltītas rīta lekcijas Latvijas Kultūras akadēmijā.

Elmārs Seņkovs: Šajās lekcijās atskatīsimies uz mūsu meistaru darbiem, ko viņi ir darījuši un kā viņu darbi ir attīstījušies. Iesaku tiem, kuri ir iemīļojuši gan Māras Ķimeles, gan Mihaila Gruzdova izrādes un tās atceras – šīs lekcijas Ludzas ielā noteikti būs atvērtas. Tas būs atskats un analīze. Man pašam tas ir īpaši svarīgi, un man šķiet, ka arī studentiem ir svarīgi atskatīties, kur mani pedagogi ir šaubījušies (smiekli), kur viņi ir meklējuši savu rokrakstu un ceļu. Jāpiemin, ka Mārai Ķimelei tas arī ir jubilejas ietvaros, kas būs drīz. Protams, silta piemiņa arī Mihailam Gruzdovam, kurš ļoti daudz ieguldījis Latvijas Kultūras akadēmijas pedagoģiskajā darbā.