Kopā ar izdevuma "Teātra vēstnesis" galveno redaktori Jutu Anci Ķirķi un redaktori Edīti Tišheizeri pārlapojam jaunāko numuru, kur gan pēdējos mēnešos pirmizrādītu iestudējumu recenzijas, gan plaši aprakstīta numura galvenā tēma par drāmu un dramaturģiju. Tēmas kuratora lomā debitē jaunais redaktors Didzis Ruicēns.

Lasāms arī režisores Kristas Burānes portrets un saruna ar dzejnieku Raimondu Ķirķi. Valda Čakare analizē trīs Valentīna Maculeviča Raiņa iestudējumus, bet Ieva Struka un Guna Zeltiņa lūko un raksta par teātri ārpus Latvijas.

Par Jaunajiem teātrī – Liepājas teātra Kārli Ērgli un Valmieras teātra Ievu Esteri Barkāni – raksta Kitija Balcare un Inese Mičule. Valdas Čakares "Leģenda" veltīta Valentīna Maculēviča Raiņa iestudējumiem.

AAV: Kāds kopumā ir jaunais „Teātra vēstneša” numurs, gan apskatot aktuālākās izrādes, gan izceļot tēmu par drāmu un dramaturģiju?

Juta Ance Ķirķis: Man šis numurs šķiet ļoti daudzsološs (smejas). Man pašai ir prieks par to, kāda izvērtusies tēma. Prieks, kā jaunais redaktors Didzis Ruicēns uzsācis darbu, pievēršoties tam, kas viņam teātrī ir vistuvākais – teksts, bet to viņš apskata no dažādiem skatupunktiem. Ir brīnišķīgs Reiņa Dzudzilo raksts par vizuālo dramaturģiju, kurā viņš iziet cauri saviem un Kristas darbiem. Brīnišķīgs arī Lauras Feldbergas un Laines Kristbergas raksts par performances uzbūvi – tiešām vērtīgs teksts.

Edīte Tišheizere: Ir svarīgi izcelt pašu tēmu, jo šobrīd teātris ļoti būtiski mainās.

Pieredzējušiem cilvēkiem nav viegli samierināties ar to, ka „dramaturģija” vairs nenozīmē lugu – tā nozīmē iekšējo struktūru, arī vizuālo dramaturģiju, kāda ir arī baletā un laikmetīgajā dejā. Man liekas ļoti interesanti mēģināt vārdos izanalizēt to, kas vārdos nav ne uzrakstāms, ne pasakāms.

Tas, ka Didzis uzdrošinājās ķerties pie tik sarežģītas tēmas, ir ļoti labi. Ir interesantas intervijas – mēs vienmēr esam vēlējušies pēc iespējas vairāk dot vārdu ne tikai teorētiķiem un kritiķiem, bet arī praktiķiem, kuri paši reflektē par savu darbu. Domāju, ka arī šajā numurā tas ir izdevies.

Šie teksti varētu būt interesanti lasītājiem, kas ir teātra apmeklētāji un skatītāji, vai noderīgāk būtu par to lasīt un domāt tieši profesionāļiem?

ET: Cerams, ka abējādi. Katru reizi, kad iznāks žurnāls, tu tomēr nedaudz reflektē par to, kam tu raksti. Domāju, ka „Teātra vēstnesis” mēģina nostāties vidus pozīcijā, bet vairāk tomēr ir vērsts uz profesionāļiem.

Cilvēki teātrī ir ļoti nošķirti – sēž katrs savā teātra mājā vai skraida starp tām, bet īstenībā viens otrā ieklausās diezgan maz.

To mēs jūtam katru reizi, kad uztaisām apaļo galdu – viņi ir tik priecīgi, izrādās, ka citi domā tik interesanti, es nemaz nebiju parunājis ar šo cilvēku, ar kuru tiekos darbā! Mūsu galvenā mērķauditorija tomēr ir profesionāļi, tā tas ir bijis, un domāju, ka tā varētu būt viena lieta, ko jaunā galvenā redaktore Juta no manis pārņems.

Par drāmu un dramaturģiju – kas šajos tekstos atklājas kā šībrīža aktualitātes Latvijā?

ET: Šajā ziņā jāuzsver Ievas Esteres Zālītes, raksts par ukraiņu dramaturģiju. Ukraiņu un baltkrievu dramaturgi runā par lietām, par kurām mēs pat neiedomājamies – ka kāds var ienākt tavā teātrī un tevi izdzīt ārā, un tev ir jāmeklē vietas, dzīvokļi, kur taisīt teātri.

Mēs nevaram iedomāties, ka valsts var tieši un vardarbīgi iejaukties tavā darbā.  Tiem, kas laiku pa laikam saka, ka mums ir neizdevusies valsts, vajag šādus, ļoti tiešus salīdzinājumus.


JAĶ: Kontrastu atšķirību var ļoti labi redzēt arī „apaļajā galdā”, kuru moderējis Jānis Balodis un piedalās Evarts Melnalksnis, Linda Krūmiņa, Linda Rudene un Anna Belkovska. Viņi uztraucas par savu mākslinieka brīvību, savukārt pirmais teksts jau runā par lielākas vienības brīvību. Šīs tēmas kaut kādā mērā vairs nedzird viena otru, un ļoti labi, ka mēs to nesaprotam – lai kā mēs censtos, lai kāda būtu mūsu vēsture. „Dod pieci” Aleksandrs Barons teica, ka mēs, Baltijas valstis un Polija, vēstures dēļ Ukrainu  šobrīd saprotam vislabāk, bet šajā konkrētajā brīdī mēs uztraucamies par savu māksliniecisko brīvību.

Mums ir tā laime uztraukties tikai par to.