"Jāatzīst, ka Šūberts bija nedaudz greizsirdīgs..." Intervija ar diriģentu Olari Eltsu

"Iepretim kamermūzikai, Šūberta simfoniskos opusus sevišķi neatskaņoja. Un viņš par to nebija priecīgs. Simfoniju partitūras krāja putekļus krodziņa stūrī, un Šūberts sūdzējās, ka visi vēlas spēlēt tikai Rosīni," prāto igauņu maestro Olari Eltss, kurš 28. februārī pulksten 19 Latvijas Universitātes Lielajā aulā stāsies pie Valsts kamerorķestra  "Sinfonietta Rīga" diriģenta pults programmā "Šūberts, Ravels un Stravinskis".

Skanēs Franča Šūberta "Uvertīra itāļu stilā" Domažorā D 591, Morisa Ravela Svīta "Zosmāmiņas pasakas", Igora Stravinska Mūzika no baleta "Pulčinella" un Tjerī Eskeša "Baroka dziesmas".

Sarunā ar diriģentu Olari Eltsu – par Šūberta uvertīrām itāļu stilā un leģendām, Rosīni lielo ietekmi, interpretācijas jautājumiem, franču ērģelnieka, komponista Tjerī Eskeša mūzikas faktūrām, par mūziku, ko Olari Eltss klausās mašīnā, Baha vokālinstrumentālo darbu ieskaņojumiem, kordziedoņa pieredzi, par orķestrācijas ģēnijiem Ravelu un Šarlu Koklēnu. Visbeidzot: par komponistu remeniscencēm un atskatīšanos uz pagātnes meistaru darbiem.

Dāvis Eņģelis: Divus gadus pēc abu uvertīru sarakstīšanas vēstulē komponistam Anselmam Hītenbrenneram Šūberts slavēja Rosīni muzikālo ģēniju, vien kritizējot, kā viņš rakstīja vēstulē, "itāļu galopādes"…

Olari Eltss: Jāatzīst, Šūberts bija nedaudz greizsirdīgs. Bet labi, turpiniet.

Bet citādi tas ir ļoti slavinošs teksts. Vai, jūsuprāt, tas dod pamatu mums meklēt kopīgo Rosīni un Šūberta mūzikā?

Pārāk daudz līdzību neatradīsim, bet jā, ir divas uvertīras. Viena ir domažorā, ko mēs spēlējam, un ir vēl viena remažorā. Abas ir absolūti pasakainas un vienas no labākajām Šūberta uvertīrām, un ne tikai. Manuprāt, tās ir vienas no labākajām 19. gadsimta pirmajā pusē radītajām partitūrām. Un jā, par to tapšanu ir daudz leģendu, kurās gan var atrast patiesības graudu.

Iepretim kamermūzikai, Šūberta simfoniskos opusus sevišķi neatskaņoja. Un viņš par to nebija priecīgs. Simfoniju partitūras krāja putekļus krodziņa stūrī, un Šūberts sūdzējās, ka visi vēlas spēlēt tikai Rosīni.

Nebaidos lietot šo vārdu – tobrīd Eiropā notika itāļu operas invāzija. Pat līdz tam, ka vietējās trupas tika slēgtas. Tas aizgāja līdz pat Sanktpēterburgai, kur notika tas pats. Un Šūberts sūdzējās, ka neviens negrib spēlēt viņa darbu, viņa lieliskās simfonijas. Un tad, vismaz tā vēsta leģenda, viņš ar draugiem krogā noslēdza derības, ka var uzrakstīt kaut ko līdzīgu Rosīni uvertīrām vienā mirklī. Tāpēc patiesībā daudz precīzāk būtu šīm uvertīrām piedēvēt nevis itāļu, bet Rosīni stilu. Galvenais iemesls, protams, ir tas, ka īpaši domažora uvertīrā, ko piektdien spēlēsim, dzirdam Rosīni crescendo.

Nu lūk, bija šīs derības par vīna glāzi vai pudeli, ka Šūberts to var paveikt vienā mirklī. Un viņš to izdarīja. Viņš uvertīru uzrakstīja ļoti ātri, uzvarēja derības un ieguva vīnu. Un visi bija laimīgi.

Un šīs uvertīras ir pasakainas. Protams, viņa Rosīni crescendo ir daudz īsāks, jo uvertīras ir īsākas, nekā Rosīni. Un tur ir Šūberta ļoti labi veidotās melodiskās līnijas. Sevišķi domažora uvertīrā ir vijīgs, raksturos daudzveidīgs, Rosīni tipa ievads. Un arī Rosīni crescendo izskan pasakaini. Tā būtu īsā atbilde.

Sarunu pilnā apjomā drīzumā lasiet portālā lsm.lv!