31. martā plkst. 18.00 Rīgas Kultūras un tautas mākslas centra "Mazā Ģilde" Lielajā zālē viesosies Norvēģijas Mūzikas akadēmijas pūtēju ansamblis un diriģents Leifs Arne Pedersens.

Kamermūzikas koncertā "Mocarta un Štrausa serenādes" skanēs Mocarta Serenāde Gran Partita Sibemolmažorā  K. 361 un Riharda Štrausa Serenāde Mibemolmažorā Op. 7.

Ansambļa klarnetists, Norvēģijas Mūzikas akadēmijas students Artūrs Perts atzīmē, ka abi opusi, kas iekļauti koncertā, ir izaicinājumiem pilni: "Pats galvenais – no partitūras ārā izņemt un klausītājiem pasniegt muzikālo domu, kas abos darbos ir ļoti, ļoti dziļa un piesātināta."

Artūrs arī stāsta, ka Norvēģijas Mūzikas akadēmijas pūtēju ansamblis ir gan patstāvīga, gan arī pastāvīga muzikāla vienība, jo tiek īstenota katru gadu. Profesors Pedersens šo ansambli vada jau daudzus gadus, diemžēl kovidlaikā nebija iespēju tik lielam ansamblim mēģināt – tajā muzicē 13 mūziķi un arī koncertu iespējas īsti nebija. Pirmo reizi šajā ansamblī Artūrs uzaicināts, kad studējis bakalaura programmas pirmajā kursā. Viņš nenoliedz, ka tā ir privilēģija – tajā muzicēt. "Tiku tajā uzaicināts pirmajā kursā, un tas bija tiešām ļoti liels gods, jo tur pārsvarā spēlē tieši maģistranti - profesors izvēlas labākos, kas var pārstāvēt mūsu akadēmiju. Toreiz spēlējām tikai Norvēģijā, bet nākamajā gadā jau bija sācies kovids, un diemžēl nekas nesanāca. Bet tagad, saistībā ar to, ka pandēmija iet uz beigām, profesors tomēr nolēma, ka ir laiks šo ansambli atkal celt gaismā un veidot jaunu projektu. Principā oriģinālideja bija un joprojām ir doties uz Gruziju, lai uzstātos Tbilisi, jo Norvēģijas Mūzikas akadēmijai un Tbilisi Mūzikas konservatorijai ir ļoti ciešas saites - jau agrāk šis pūšaminstrumentu ansamblis devies uzstāties uz Tbilisi."

Koncerts Rīgā notiks, pateicoties tieši Artūram. "Kad pirmajā reizē visi kopā satikāmies un uzzināju, ka spēlēsim Mocarta Gran Partita, sapratu, ka nav vaiantu - ir jāsarunā, lai obligāti braucam spēlēt arī uz Rīgu," pasmaida Artūrs Perts.

"Šis ir skaņdarbs, kas no Mocarta repertuāra ir viens no man tuvākajiem – pirmoreiz dzīvajā izpildījumā to dzirdēju tieši Lielajā ģildē, kad muzicēja Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Gunta Kuzmas vadībā. No klarnetista puses šo serenādi atskaņot ir nedaudz sarežģīti, jo nepieciešami divi basethorni, kas ir daļa no klarnešu ģimenes. Šo instrumentu Latvijā nav – vismaz modernajā veidā, un toreiz tos vajadzēja pasūtīt no ārzemēm. Bet Norvēģijas akadēmijā ir gan abi instrumenti, gan spēlētāji, turklāt ļoti augstas kvalitātes mūziķi. Tāpēc mums šai ziņā nebija problēmu. Tāpēc uzreiz pēc mūsu pirmās satikšanās piegāju pie profesora un prasīju - kā būtu, ja arī Rīgā mēs šo koncertu nospēlētu? Jo Latvija tomēr ir pa ceļam. Un viņš teica – jā, protams, mēs to varam! Atsaucīga bija arī Norvēģijas Mūzikas akadēmijas administrācija, tostarp ar finanšu līdzekļiem. Tuklāt pats profesors šeit jau bijis saistībā ar Marisa Jansona savulaik vadīto Oslo filharmonisko orķestri - profesors tajā ir pirmā klarnete kopš 1986. gada."  

Vairāk un plašāk - ierakstā.