Iveta Apkalna: Sajūta, ka pietrūkst dzimtenes - tā mani šobrīd visvairāk skrāpē

4. maijā pulksten 12.00 LR3 "Klasika" pirmo reizi pastāvēšanas vēsturē rīkos starptautisku muzikālu videotiltu, kura parole būs "Hallo, Berlīne, Jūrmala, Londona, Rīga!" Lai ārkārtas apstākļos uzmundrinātu gan mūziķus, gan klausītājus, kuri pandēmijas diktētajos ierobežojumos svētkus svinēs distancēti, "Klasikas" direktore Gunda Vaivode, kura studijā atradīsies kopā ar Somijā dzimušo, bet nu jau daudzus gadus kaismīgo Latvijas patriotu no Jūrmalas – akordeonistu Marko Ojalu, tiešraidē no Latvijas Radio Multimediju studijas uzrunās komponistu un sitaminstrumentālistu Rihardu Zaļupi Rīgā, vijolnieci Kristīni Balanas, čellisti Margaritu Balanas un vijolnieku Robertu Balanas Londonā, kā arī ērģelnieci Ivetu Apkalnu Berlīnē, kuru uz sarunu par gaidāmo notikumu "Klasika" aicina jau šobrīd.

Inga Žilinska: Kad tu pati nospēlēji savu pēdējo koncertu dzīvajā sniegumā?

Iveta Apkalna: Pēdējais lielais solo vakars man bija 4. martā. Tieši tad, kad posos savam nākamajam koncertbraucienam, kurš būtu bijis ļoti apjomīgs ar sešām dažādām programmām astoņās koncertu vietās, pienāca 13. marts, kad arī mums Berlīnē tika ieviesta "oficiālā pandēmija" un diemžēl nācās šos koncertus atlikt. Bet man ir liels, liels prieks par to, ka bijušas iespējas tikties ar klausītāju mazliet nepieradinātākā atmosfērā - esmu spēlējusi interneta tiešraides koncertu no Dortmundes, tāpat arī vēl pirms nedēļas biju Hamburgā pie savām mīļajām Elbas Filharmonijas ērģelēm, kur ierakstīju divus skaistus skaņdarbus video formātā, tā ka mēģinām kaut kādā veidā ar klausītāju tikties. Bet es ļoti gaidu iziešanu uz skatuves, tikšanos ar klausītāju, arī koncerta adrenalīnu, kas ir pavisam savādāks, iznākot uz skatuves.

Kāda gaisotne šobrīd valda Berlīnē?

Šobrīd Berlīne burtiski pēdējās pāris dienās sāk atgūt iepriekšējo elpu. Nu jau atvērti arī lielie veikali, samazinot izmēra apjomu, arī nodaļas ir norobežotas. Ārpusē stāv garas rindas, lai tiktu veikalā iekšā, jo tiek ļoti strikti ievērots pusotra līdz divu metru attālums. No nākamās nedēļas - 4. maija - atsāksies arī skolas gaitas, bet ne visiem bērniem. Tās būs mazās grupās, pa četri vai pieci skolnieki, ievērojot atstatumu vienam no otra. Arī spēļu laukumiem tiks noņemtas sarkanbaltā aizlieguma lentas, kuras šobrīd ir ieskāvušas visus spēļu laukumus un bērnus ļoti apbēdina. Mums visiem pietrūkst tikšanās ar saviem draugiem un īpaši jau kustības.

Kā pavadāt ikdienu, vai ir kāds īpašs dienas režīms?

Nav ļaunuma bez labuma. Jo tas, kā man tradicionāli ikdienā ir pietrūcis, ir tieši šis ikdienišķais ritms, plūdums, lietas, kas atkārtojas un caur to arī sakārtojas. Šobrīd esam ērti iesoļojuši savā ierastā ritmā, kas mani ļoti iepriecina - varu ar bērniem gan brokastot, gan pusdienot, gan ēst vakariņas, turklāt tās kopīgi arī gatavot.

Mēs jau smejamies, ka esam izveidojuši šī sarežģītā laika recepšu grāmatu - dokumentējam visu, ko šajā laikā esam ēduši.

Dokumentējam to fotogrāfijās, jo tās ir ne tikai manas receptes, ne tikai mana vīra receptes, bet arī bērnu idejas - tiek ceptas gan kūkas, gan vārītas zupas. Bērniem bija ideja - kad atgriezīsies normālie laiki, varētu vismaz saviem draugiem un ģimenei uzdāvināt mūsu recepšu grāmatu. Katru dienu cenšamies arī kustēties, četratā izejam diezgan lielus pastaigas riņķus vai arī bērni brauc ar velosipēdiem, bet mēs ar vīru tekalējam līdzi. Savus 7 kilometrus dienā nostaigājam, jo Berlīne ir ļoti zaļa pilsēta un patiešām ir ļoti viegli atrast vietas, kur nozust, pazust un pašam sevi fiziski varbūt pilnveidot un piepildīt.

Bet kā šajā laikā uzturi savu māksliniecisko formu?

Kad aizdomājos par tiem brīžiem, kad strādāju savu ikdienišķo koncertu sagataves darbu, nekas ļoti daudz nav mainījies. Ja brīžus starp koncertiem piepildīju ar vingrināšanos, tad tieši tāpat to daru arī šobrīd, jo man mājās ir labas digitālās ērģeles, ir ļoti daudz ideju, plānu un konkrētu koncertu, kurus joprojām gaidu un ceru, ka tie arī vēl šogad notiks. Es patiešām aktīvi vingrinos, turklāt šobrīd man tam ir vairāk laika. Varu atļauties vienu skaņdarbu vingrināties piecas stundas, un tas man sagādā milzīgu gandarījumu un baudu. Esmu arī apguvusi daudz jauna repertuāra.

Vienīgi sāk pietrūkt skatuves dēļu smaržas, adrenalīna pirms iziešanas uz skatuves un publikas acu. Un šodien īpaši sajutu Kurzemes jūrmalas smaržu - atcerējos pagājušo vasaru, ko pavadījām Sīkragā, un iedomājos, cik ļoti vēlētos šobrīd būt tieši tur, Jūrmalā, Latvijā. (..)

Sajūta, ka pietrūkst dzimtenes - tā ir tā, kas mani šobrīd visvairāk skrāpē.

Vairāk un plašāk šeit!