14. septembrī pulksten 19 solokoncertu Rīgas Domā sniegs pasaulslavenā latviešu ērģelniece Iveta Apkalna, ar kuru jau šobrīd tiekamies "Klasikas" studijā.

Koncertā, ar kuru tiks svinēta arī Rīgas Doma ērģeļu 140. gadskārta, piedalīsies arī īpašais viesis - Valsts akadēmiskais koris "Latvija" diriģenta Māra Sirmā vadībā. Skanēs J. S. Baha, B. Britena, V. Foksa, E. Elgāra, S. D. Sandstrema, H. Pērsela, A. Kalēja, H. Gārdinera un F. Lista mūzika.

Inta Pīrāga: Šķiet, ka Rīgas Doma ērģeles ir instruments, pie kura savu diplomeksāmenu kārto visi ērģelnieki. Vai atceries to brīdi?

Iveta Apkalna: Īpaši labi atceros, ka Rīgas Doma ērģeles bija iemesls, kāpēc es vispār gribēju mācīties ērģeļspēli! Tas bija galvenais iedvesmas avots – ne jau tikai no mammas kolekcijā esošajām platēm, kuras klausījos vēl kā bērns, priecājoties par vareno skanējumu, bet jo īpaši tad, kad aptvēru un apjēdzu to, ka man ir dota šāda iespēja un esmu piedzimusi pareizajā laikā: jo – ja es būtu dzīvojusi pāris desmitgažu agrāk, ar ērģeļstudiju programmu būtu bijis mazliet sarežģītāk.

Vārdu sakot, Rīgas Doma ērģeles bija galvenais iemesls, kāpēc vispār šo sapni vēlējos īstenot.

Un tajā brīdī, kad sēdēju un spēlēju diplomeksāmenu pēc daudzajām stundām, kas pie šī instrumenta pavadītas sviedros tiešā un pārnestā nozīmē, jo šis ir smags instruments visā tā būtībā, pēc tā, cik daudz bijām saluši, un piedzīvotajām emocijām… Katrs ērģelnieks pie Rīgas Doma ērģelēm izdzīvojis gan fiziskas, gan dvēseliskas emocijas! Un pēc tā visa – kad spēlēju savu diploma eksāmenu, likās, ka tas ceļš patiesībā nemaz tik garš nav bijis. Bet, ja tā labi iedomājas un ieskatās, tie bija daudzi gadi – no brīža, kad šīs ērģeles sadzirdēju ierakstā, caur brīdi, kad par tām sāku sapņot: jo

mans sapnis bija kaut reizi apsēsties uz Rīgas Doma ērģeļu sola un kaut reizi nospēlēt kādu skaņdarbu Rīgas Domā!

Un tagad esam tur, kur esam: pateicoties manam profesoram Tālivaldim Deksnim, pateicoties burvīgajam instrumentam, kurš joprojām ir viens no vadošajiem katedrāļu instrumentiem pasaulē, vilinot ērģelniekus no visas pasaules – braukt to gan klausīties, gan, protams, spēlēt.

Tieši pateicoties Rīgas Doma ērģelēm, šobrīd daru darbu, kas ir mans sirdsdarbs, kas ir mana maize un kas visvairāk mani piepilda kā cilvēku un ar kura palīdzību varu doties plašajā pasaulē, caur mūziku stāstot visiem par Latviju. Tas viss ir sācies Rīgas Domā.

Kurš bija tas brīdis, kad juti, ka instruments klausa tev, nevis tu – instrumentu?

Ar trīsām atceros brīdi, kad pirmoreiz drīkstēju nospiest Rīgas Doma ērģeļu taustiņus, un tas nāca absolūti negaidīti: mani profesors Tālivaldis Deksnis iemeta mani aukstā ūdenī...

Kādā no profesora uzstāšanās reizēm viņam asistēju: tas nebija koncerts, bet gan svinīgs pasākums, kuram noslēdzoties, ērģelnieka sniegumu vajadzēja mazliet pagarināt – bija uz kādu jāgaida, lai svinīgi noslēgtu pasākumu. Kādā brīdī redzu, ka profesors turpina spēlēt, saprotu, ka man vairs nav jāasistē, visi reģistri jau saslēgti un pārslēgti, un

vienā brīdī, rokas turot uz taustiņiem, profesors sāk virzīties pa ērģeļu solu arvien tālāk, un, uz mani skatoties, vilina ar acu skatienu – nāc, sēdies! Īsti nevarēju saprast, kas te tagad būs, bet – kā tu profesoram neklausīsi?! (smejas)

Es tā kā piesēdu, domāju, ka viņam vajadzīga kāda palīdzība, varbūt kaut kas jāpāršķir, varbūt kāds taustiņš jāpietur, bet tad profesors ar degunu norādīja uz notīm, kurās bija uzšķirts kāds korālis, un ļāva man pārņemt viņa akordu un lasīt no lapas... Biju iemesta aukstā ūdenī tiešā un pārnestā nozīmē! Sāku no trešā manuāļa, no trešās klaviatūras, kura, kā zina visi ērģelnieki, ir visnepateicīgā: pieskaroties taustiņiem, tā ir nesaprotami dziļa un "masējama". Un es patiešām sapratu, ka šis ir tas brīdis, kurš jāizbauda, bet tās bailes bija milzīgas! Pat neatceros, ko spēlēju, kā tas skanēja un cik ilgi turpinājās, jo manā prātā bija absolūtā "ziemeļblāzma"… (smejas) Un brīdī, kad tas beidzās – pēc minūtēm piecām, sešām, sapratu – gribu vēl! Tieši tāpat kā mans profesors Deksnis, zināju, ka tas "vēl" būs: programma jau tika gatavota noslēguma eksāmenam, un prātā tas jau kaut kur sēdēja. Tāda nu bija mana pirmā saskare ar Rīgas Doma instrumentu...

Vēl sarunā Iveta pastāsta, kādu apsvērumu vadīta veidojusi solokoncerta programmu un kālab kā viesmāksliniekus uzaicinājusi Valsts akadēmisko kori "Latvija". Ērģelniece atzīst, ka kopš iepriekšējā koncerta Rīgas Domā pagājuši jau trīs gadi, un pirmais, kas atgriežoties nāk atmiņā, ir smarža. Runājam arī par skaņas un spēles specifiku, kura piemīt tikai Rīgas Doma ērģelēm, kurām šogad aprit 140. gadskārta, bet sarunas noslēgumā - par viesošanos Helsinku festivālā un solokoncertu uz jaunajām Mūzikas centra ērģelēm, uz kurām spēlējot, jūt Kaijas Sāriaho dvēseli un garu, par drīzumā gaidāmajiem koncertiem Spānijā un galvenajiem akcentiem šī gada festivālā "ORGANismi" Latgales vēstniecībā "Gors" oktobrī.