Šovakar, 21. oktobrī, pirmo reizi Latvijas Radio studijā viesosies četri jaunie mūziķi, kuri šobrīd mācās vai nesen beiguši studijas mūzikas vidusskolās, bet jau spēruši nozīmīgus soļus augstākajā izglītības līmenī un piedalās nozīmīgos starptautiskos konkursos.

Koncertā klātienē un "Klasikas" ēterā aicinām klausīties un atbalstīt vijolnieci Elzu Siliņu, čellisti Katrīnu Annu Rando, akordeonistu Mihailu Oļehovu un sitaminstrumentālistu Edgaru Zauru. Koncertā piedalīsies arī pianistes Ērika Jākobsone un Agnese Egliņa.

Ideja akcentēt vidusskolu izglītības posmu, tādējādi motivējot jaunos talantus neatlaidīgi turpināt izglītību tieši mūzikas jomā, radās pianistei Agnesei Egliņai, kura regulāri vada dažādas meistarklases jaunajiem mūziķiem.

Programmā: Domeniko Skarlati, Pablo Sarasates, Dmitrija Šostakoviča, Petri Makonena, Astora Pjacollas, Leja Hovarda Stīvensa un Riharda Zaļupes mūzika. Koncertu vadīs un ar mūziķiem sarunāsies "Klasikas" programmu vadītāja Dina Dūdiņa-Kurmiņa.

***

Dažas stundas pirms koncerta plašākā sarunā tiekamies ar  visiem četriem jaunajiem mūziķiem: Elzu Siliņu, Katrīnu Annu Rando, Mihailu Oļehovu un Edgaru Zauru.

Inta Zēgnere: Sāksim ar meitenēm. Vai varu lūgt iepazīstināt ar sevi un īsi pastāstīt, kur šobrīd studējat un kas ir jūsu instruments?

Katrīna Anna Rando: Čelllu spēlēju jau gadus piecpadsmit. Skolas gaitas uzsāku Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā pie skolotājas Daces Pūces, kura mani loloja... Tagad uzsākšu savu otro gadu bakalaura studijās Hansa Eislera Mūzikas augstskolā Berlīnē pie profesora Stefana Forka.

Elza Siliņa: Vijoli spēlēju jau no sešu gadu vecuma, un vēl joprojām mācos manā mīļajā Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolā. Līdz 10. klasei mācījos pie skolotājas Elizabetes Koļegovas, bet tagad turpinu savas mācības pie skolotāja Anti Kortelainena. Pašlaik esmu 12. klasē.

Pēc tā, kā tu piemini Anti Kortelainena vārdu, saprotu, ka tev šīs mācības un studijas iet pie sirds. 

Elza Siliņa: Man ļoti viss iet pie sirds, kas saistīts ar manu instrumentu! 

Bet arī tev bija mērķis tālāk doties studēt ārzemēs. Vai šis mērķis joprojām ir aktuāls?

Elza Siliņa: Jā, šis mērķis ir aktuāls: vēl joprojām vēlos mācīties pie vienas profesores, kuru esmu atradusi un pie kuras esmu braukusi jau uz vairākām meistarklasēm Vācijā. Cerams, ka abas ar Katrīnu Annu būsim vienā pilsētā! 

Edgars Zaurs: Esmu klasiskais perkusionists, tagad jau kādus padsmit gadus. Mācības uzsāku Talsu mūzikas skolā pie Arta Baumaņa, pēc tam mācījos Ventspils Mūzikas vidusskolā pie Guntara Freiberga, bet tagad studēju Holandē, Groningenā.

Tu saki – klasiskais perkusionists. Ko īsti tas nozīmē? Nekāda džeza, nekādu "sānsoļu"?

Edgars Zaurs: Man tā vienkārši sanāca. Jo ir sitēji, kas primāri nodarbojas ar džeza mūziku, un tas pārsvarā ietver bungu komplektu. Bet ja es pievienoju vārdiņu "klasiskais", tad parasti tie ir arī visi pārējie instrumenti. Kopumā viss, kas skan, tam piesitot, to es arī spēlēju. 

Cik īsti ir to instrumenti, ar kuriem darbojies?

Edgars Zaurs: Ar ļoti daudziem… Ir daudz primāro instrumentu, orķestra perkusijas, bet ir ļoti daudz arī visādu grabuļu, tamburīnu, un kociņu: tas ir ļoti plašs lauks, un domāju, ka šeit īsti nav robežu: zinu cilvēkus, kas meklē visādus sadzīves priekšmetus un ar tiem izpilda visādas laikmetīgās kompozīcijas.

Vai arī tu meklē jaunus instrumentus?

Edgars Zaurs: Pagaidām turos pie "drošā" repertuāra, bet domāju, ka nākotnē, kad būšu pabeidzis studijas, būs jādodas uz veikalu "Mājai un dārzam" un jāmeklē kādas caurules vai kaut kas tāds. (smejas)

Mihails Oļehovs: Savas mācību gaitas uzsāku pirms trīspadsmit, četrpadsmit gadiem Pāvula Jurjāna mūzikas skolā pie Nadeždas Pisarevas. Kad pabeidzu 7. vai 8. klasi, pārcēlos uz Prāgu un šogad beigšu Prāgas Mūzikas koledžu, ko Čehijā sauc par konservatoriju.

Kāpēc tieši akordeons?

Mihails Oļehovs: Labs jautājums. To man jautā visi. Tā bija nejaušība… Kādu dienu ienācu mūzikas skolā un dzirdēju, kā tiek spēlēts [Astora Pjacollas] "Libertango" – nesapratu, kas tas par mūzikas instrumentu! Man tas ļoti ieinteresēja, un kaut kā sanāca, ka tas ceļš aizveda pie akordeona. Kaut gan sāku ar klavierēm, kā jau lielākā daļa skolēnu mūzikas skolās.

Un tad pienāca 2018. gads, un Latvijas Radio 1. studijā skanēja muzikālo sajūtu stāsts "Reiz satikās Mažors ar Minoru", kur tu spēlēji šo pašu "Libertango" kopā ar Agnesi Egliņu un Aivaru Meijeru. Kādas tev ir atmiņas par šo notikumu?

Mihails Oļehovs: Ļoti labas! Man vienmēr ir ļoti jaukas atmiņas par sadarbību ar Agnesi Egliņu. Prieks vēlreiz satikties Rīgā pēc tik ilga laika. 

Jums jau ir sava koncertu pieredze, arī konkursu pieredze, ir arī balvas. Bet kā jūtaties šeit, Latvijas Radio 1. studijā?

Elza Siliņa: Ļoti labi! Man parasti studijas asociējas ar sausāku akustiku, bet šeit tā ir ļoti, ļoti laba. Man šķiet, ka var sadzirdēt visus mazākos piano pianissimo, var izpildīties arī lielākās dinamikās. Domāju, ka arī klausītājiem – gan tiem, kas būs klātienē, gan tiem, kuri klausīsies tiešraidi, tas būs jūtams, ka šī ir ļoti, ļoti laba zāle akustikas ziņā. Šeit muzicēšu pirmoreiz. 

Un kā Katrīnai Annai? 

Katrīna Anna Rando: Noskaņa ir diezgan laba. Vakar mums bija pirmais mēģinājums ar Ēriku, un bija jāpierod – man likās, ka arī klavieres šeit skan savādāk...Domājām – varbūt vairāk pedāli, vairāk basus, lai zāli piepildītu...

Un kā ar puišiem?

Edgars Zaurs: Arī man šī būs pirmā reize Latvijas Radio studijā. Zāles apjoms mani uzrunā: šeit ir tāda intīmāka sajūta, un īstenībā Radio studija man atgādina Ventspils mūzikas vidusskolas mazo zāli, un tas uzreiz arī raisa patīkamas atmiņas par vidusskolas laiku. Muzicēt tādā telpā – it kā daudziem cilvēkiem, bet tajā pašā laikā –ir noteikts klausītāju skaits – nav par daudz, nav par maz, ir tieši tā, kā vajag!

Mihails Oļehovs: No savas puses vēl piebildīšu, ka Latvijas Radio 1. studijas akustika ir ļoti pateicīga akordeonam. Kā tikko minēja Edgars – šeit ir tā intīmā sajūta. Akordeonam, starp citu, ļoti pateicīga ir arī baznīcas akustika, un ko līdzīgu var izjust arī studijā. Esmu ļoti priecīgs, ka šeit spēlēšu jau otro reizi! 

Klausītāju klātbūtne, īpašas gaismas, un vēl tiešraide. Vai šie fakti jūs uzmundrina?

Elza Siliņa: Novērtēju to, ka šis būs ne tikai studijas ieraksts, bet zālē sēdēs arī cilvēki – būs klausītāji, kuriem spēlēt, varēs sajust šo cilvēku enerģiju un klātienes koncerta enerģiju. Tā ka esmu pateicīga, ka būs arī cilvēki klātienē – tad arī studijas ierakstā būs koncerta sajūta. Domāju, ka atmosfēra būs ļoti sirsnīga!

Vairāk un plašāk – ierakstā.