22. septembrī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē notiks pianistes un pedagoģes Intas Villerušas 80. gadskārtas atcerei veltīts koncerts, kurā piedalīsies Intas Villerušas klavierpavadījuma klases absolventi: Lelde Paula, Inna Davidova, Madars Kalniņš, Ieva Dzērve, Agnese Egliņa, Dzintra Ērliha, Sanita Glazenburga, Ilze Ozoliņa un Kristīne Paula, kā arī citi mūziķi.

Par Intu Villerušu atmiņās dalās pianisti Aldis Liepiņš, Lelde Paula un Ilze Ozoliņa, kā arī dziedātāja Ieva Parša.

Lelde Paula: “Inta Villeruša ir māksliniece ar ārkārtīgi izteiktu patiesības izjūtu. Mākslā tā ir neatsverama īpašība, dzīvē bieži pat traucējoša.

Patiesību, spilgtu pārdzīvojumu Inta prasīja vienmēr. Nekādas gludi iemācītas notis vai vispārējas frāzes viņu neapmierināja.

Mākslinieciskā patiesība kā galvenais mērķis. Šo atziņu esmu mācījusies no Intas Villerušas un iespēju robežās centusies realizēt gan savā pedagoģiskajā darbā, gan spēlējot pati.”

Aldis Liepiņš: "Man ļoti spilgtas atmiņas ar Intu bija personīgo attiecību ziņā. Ļoti jaunos gados sev par lielu pārsteigumu iekļuvu viņas vistuvāko ģimenes draugu lokā, līdz ar to es bieži biju pie Māra un Intas mājās. Mums bija mūzikas vakari kopā ar maniem kursabiedriem.

Mani pārsteidza tas, cik šie toreiz lielie mākslinieki bija vienkārši attieksmē pret mani, tādu jaunu iesācēju, bet viņi acīmredzot sajuta kaut kādu dvēseļu radniecību.

Neaizmirstamie koncerti ar Intas piedalīšanos, kas vienmēr noved klausītāju līdz katarsei. Es raudāju no sirds gan Brāmsa mūzikas koncertos, kad viņai bija, iedomājieties, vesels vakars ar Brāmsu – gan abas čella sonātes ar Māri, gan Fantāzijas klavierēm op. 116. Tas bija kaut kas tik neaizmirstams. Zāle bija pilnīgi fascinēti klusa, visi bija kā elektrizēti, un uz skatuves bija tādas kaislības – no visklusākās intimitātes līdz visvarenākajiem Brāmsa appassionato. Visu turpmāko dzīvi Inta man bija ļoti labs draugs, un mēs ļoti, ļoti daudz runājām par mūziku. Tas bija ļoti vērtīgi."


Ilze Ozoliņa: Es laikam gribētu runāt par diviems aspektiem, kas saistīti ar Intu Villerušu manā dzīvē. Pirmais - par fantastisku pedagogu. Viņa man tiešām atvēra šo koncertmeistara pasauli, kas tas vispār ir un kā tas ir - sadarboties ar otru mūziķi. Otrs – viņa man bija kā otra mamma. Ar manu mammu man arī bija ļoti labas attiecības, bet bija kaut kādas lietas, tādu gan nebija daudz. Studiju gados, 18, 20 gadu vecumā, kā jau jūs varat iedomāties - mīlestība, naids un tā tālāk. Viņa spēja  pateikt divus teikumus, kuri iekrita sirdī un tu saprati – jā, tas ir tas. Par profesionālām lietām – man diemžēl nav pieredzes ar viņas krāšņajiem un spilgtajiem koncertiem, jo esmu jau nākošā paaudze. Bet

tā augstākās raudzes latiņa, ko viņa katrā nodarbībā uzlika studentam – jebkādiem līdzekļiem, kaut vai tikai ar to, ka kā ar mīkstām kaķa ķepiņām vajag spēlēt un pieskarties instrumentam. Vai iztaisnot muguru. Vai uzgāzt ar dūri (smiekli).

Bet tas viss bija tik augstā dimensijā – spēja mūzikas izpratni un redzējumu pasniegt ar ļoti vienkāršiem paņēmieniem. Tad pēkšņi tev atveras tas ārkārtīgi lielais spektrs, ko mūzika vispār iedod cilvēkam."