"Klasikā" uz tikšanos aicinām pianisti Ilzi Jaunzemi, lai plašāk runātu par viņas solokoncertu "Maskas un sapņi", kas 21. februārī notiks kultūrtelpā "Akustika" Valmierā.

Pianiste Ilze Jaunzeme koncertējusi Latvijā, Norvēģijā, Vācijā, Zviedrijā, Ungārijā, Kanādā, kā arī piedalījusies kamermūzikas festivālos Aurora Winter classic festival (Zviedrijā), Casalmaggiore International Music Festival (Itālijā) un spēlējusi kā soliste festivālos Biezsciady bez granic (Polijā) un Zempleni Festival (Ungārijā). Kā soliste uzstājusies kopā ar Dresden Sinfonietta, Ļvivas kamerorķestri un Scandinavian chamber Soloists. Viņa ir saņēmusi arī Latvijas Kultūras ministrijas balvu par izciliem sasniegumiem.

Ilze Medne: Cik sen jau dzīvojat Norvēģijā, un kad sākās tas dzīves periods, kad Latvijas mūzikas dzīve bija retums gada griezumā un kad Norvēģija kļuva par jūsu otrajām mājām?

Ilze Jaunzeme: Tas ir diezgan garš un smieklīgs stāsts, bet varam vainot pandēmiju, jo tajā laikā visi koncerti beidzās. Atceros, vēl februārī nospēlēju koncertu Norvēģijā, paguvu aizlidot mājās, un tad sākās lokdauns. Dzīvoju Rīgā, viens pēc otra tika atcelti koncerti, arī vasarā, un sāku domāt – no kā samaksāšu rēķinus, no kā dzīvošu? Pieņēmu ļoti stingru lēmumu, un jau nākošajā dienā atnāca divas īsziņas no Norvēģijas dienvidiem, kur mani jau pazina, un jautāja – vai es negribētu pieteikties ērģelnieces darbā: viņiem atbrīvojusies vieta! Teicu – jā! Nekad nebiju plānojusi, nekad nebiju domājusi, nekad nebiju gribējusi būt projām no Latvijas. Vienmēr zināju, ka varēšu atgriezties. 

Bet šobrīd esat nobāzējusies Norvēģijā un strādājat mūzikas skolā – mazāk ērģelnieka amatā.

Ērģelnieka amats bija pirmais salmiņš, kas mani izvilka ārā tīri finansiāli. Pēc tam pievērsos studijām. Izmācījos Timani metodi, kas mūziķiem palīdz efektīvi izmantot savu ķermeni un pilnībā to pārvaldīt. Tās bija triju gadu studijas Norvēģijā. Pašlaik esmu atsākusi spēlēt koncertus, mācu bērnus un arī pieaugušos, ar kuriem strādāju par uztraukuma pārvarēšanu un efektīvu ķermeņa izmantošanu. 

Jūsu soloprogramma Valmierā ir ar intriģējošu nosaukumu "Maskas un sapņi". Kas aiz tā slēpjas?

Koncertprogramma ir nedaudz pamainīta, nekā rakstīts reklāmās. Pašlaik tur slēpjas divi koncerti, divi piedzīvojumi. Vienā ceļojumā dosimies uz Vīni – kopā ar Franci Šūbertu. Spēlēšu viņa mūziku un pastāstīšu arī, kāda viņa laikā bija dzīve Vīnē, kas nemaz nebija vienkārša. (..) 

Cik sena ir jūsu interese par Šūbertu? Jau no studiju laikiem?

Šūberts bija mana lielā mīlestība! Bet vispār mana lielā mīlestība bija vokālā kamermūzika. Atceros, studiju laikos bijām aizbraukuši uz laukiem, biju norakusies kartupeļus, bija vakars, aizgāju atpūsties mašīnā paklausīties Brāmsa "Skaisto Mageloni". Sēdēju un raudāju. Man likās – kā var rakstīt tādu mūziku, tik sirdi aizgrābjošu?

Un kas blakus Šūbertam? 

Otrs ceļojums būs ar Frederiku Šopēnu uz Maljorkas salu, kas vienmēr tiek pieminēta kā ļoti romantisks galamērķis, kur Šopēns dzirdēja tās lietus lāsītes. (Smejas.) Bet īstenībā viņam tur klājās ļoti drūmi! Šopēns saslima ar tuberkulozi, un par to bija jāziņo policijai, jo tā bija ļoti bīstama slimība. No mājas, kur viņi bija apmetušies kopā ar Žoržu Sandu un viņas bērniem, viņus izlika ārā, lika sadedzināt gultas, drēbes, mēbeles, nokrāsoja sienas. Ļoti dramatiski viņiem tur gāja… (..)

Vai koncertā Valmierā jūs arī stāstīsiet šos stāstus?

Jā, protams! 

Kādēļ, jūsuprāt, ir svarīgi sarunāties ar viesiem, kas atnākuši uz koncertu?

Var darīt ļoti dažādi. Man tas ļoti patīk – ir vieglāk spēlēt, ja esmu redzējusi klausītājus, ar viņu sarunājusies, varbūt pirms koncerta iegājusi zālē un sajutusi, ka viņi ir cilvēki, ar kuriem varu kontaktēties. Tas ir kas tāds, kas man pašai ir tuvu pie sirds.

Vai vieglāk veidojas arī enerģijas apmaiņa?

Man personīgi – jā.

Līdzās koncertiem jūsu dzīvē ir vēl kāda ļoti nozīmīga joma, ko vienā vārdā varētu saukt par palīdzību mūziķiem. Pastāstiet par to vairāk! Kā pie tā nonācāt un kas tad ir tas, ar ko varat palīdzēt? 

Palīdzu profesionāliem mūziķiem izpaust visu potenciālu, kas viņiem ir. Tas nozīmē – ja ir kādas problēmas ar skatuves uztraukumu, tad mēs strādājam pie tā, lai tas vairs nav traucējošs. Vai arī – ja ir kādas fiziskas problēmas, piemēram, savelkas pleci vai kaut ko neērti spēlēt – tad atkal nāku talkā ar savām zināšanām, ko ieguvu, mācoties Mūziķu kustību un veselības institūtā. Skatos, kā mūziķis izmanto savu ķermeni. Ja kaut kur sāp, tas nozīmē, ka ir kādi muskuļi, kas netiek pietiekoši izmantoti, un ir muskuļi, kas tāpēc pārstrādājas. Vai arī koordinācija nav iemācīta gluži pareizi. 

Un vēl ir arī palīdzība tikt galā ar skatuves uztraukumu.

Tur izmantoju visu, ko esmu mācījusies – gan hipnoterapiju, gan arī citas metodes. Mēs parasti tā smalki sakām – cilvēkam bijis kāds traumatisks notikums... Taču nebūt nevajag būt milzīgai trauma – piedzīvotai vardarbībai vai karam. Tas var būt arī kaut kas neliels. Piemēram, kaut kas nogājis greizi koncertā, un cilvēkā, ja viņš nav dabūjis šīs emocijas ārā, tās nosēžas, un nākamreiz, spēlējot koncertu, pēkšņi sāk trīcēt rokas vai pēkšņi melns metas gar acīm, lai gan līdz tam viņš ar to normāli ticis galā. Varu palīdzēt to dabūt ārā no ķermeņa tā, lai cilvēks atkal var ar prieku iet un spēlēt.

Kas jūs pamudināja visu to mācīties un apgūt?

Mana lielā dzīves krīze... (Smejas.) Man pašai bijis ļoti grūti gan fiziski, gan emocionāli spēlēt klavieres. Un otrs – dzīvē un ģimenē bijušas dažādas problēmas: gan veselības problēmas, gan emocionālas, un esmu domājusi – kā lai es ar to tieku galā, ka šādas gudrības man nav. Reiz biju ļoti lielā izmisumā, stāvēju autobusa pieturā pie mājas, un kliedzu iekšēji uz Dievu - dod man gudrību! (..) Dažus mēnešus vēlāk sāku uzķert informāciju, ko līdz šim nebiju pamanījusi, un pirmā no tādām lietām bija kādas hipnoterapeites teiktais: ka vārdi, ko jūs sakāt paši sev, vai nu jūs nogalinās, vai arī izdziedinās. Tas man lika aizdomāties, ko tad es sev saku, un atklāju, kā tā plate, kas man griežas galvā, skan – es esmu stulba. Piemēram, esmu kaut ko izdarījusi ne-perfekti. Kāda saruna bijusi ne tik laba – esmu pateikusi ko muļķīgu. Vai arī eksāmenu esmu nospēlējusi uz mazāk nekā desmit ballēm. Esmu stulba, stulba, stulba... Tas bija tik automātiski iegājies... Tas nāca no bērnības, kad ģimenē kāds visus bērnus sauca par stulbiem. Tā tās lietas iesēžas. Tiklīdz to sapratu, momentā beidzu sev to teikt. Tad sāku rast risinājumus lietām, bet vienā mirklī pazuda jēga. Tobrīd uzstājos koncertos, tāpēc beidzu strādāt mūzikas skolā, jo nevarēju būt pie bērniem pietiekoši daudz. Pazuda jēgas izjūta. Domāju – kāpēc es to vispār daru? Kāda jēga mūzikai? Es taču neko pasaulei taustāmu neatstāju, cilvēkiem nepalīdzu! Sāku studēt hipnoterapiju – vairākus gadus. Turpināju studēt vēl citas metodes, un brīnumainā kārtā man vairs nebija tāda uztraukuma uz skatuves. Jutu, ka ķermenis uz  skatuves kļuvis brīvāks. Pagāja vairāki gadi, kad pamazām atgriezās sapratne, kāpēc ir vajadzīga mūzika. Sapratu, ka man nekas nav jāmaina šajā pasaulē, nekas liels nav jāizdara – ka vērtīgi jau ir tas, ka koncerts man dod prieku: pacilājošā enerģija, komunikācija ar klausītājiem, arī prieks, ko dodu cilvēkiem caur mūziku, pats par sevi arī ir vērtība. Pirms tam man nelikās, ka tā ir vērtība. Es to nespēju saskatīt! Domāju – kas ir viens priecīgs vakars, ja pēc tam cilvēki paliek tādi paši. Tagad es vairs tā nedomāju. 

Šobrīd jūsu padomi vajadzīgi daudziem, jūs aicina mūzikas vidusskolas, un vakar tā bija Jelgava. Tās ir lietas, ar ko saskārāties ne tikai jūs viena, bet tās ir problēmas, kas sāp daudziem topošajiem un arī profesionāliem mūziķiem. Un atbildes uz šiem jautājumiem nenāktu par skādi.

Mums jau vienmēr šķiet, ka esam vieni savās problēmās, pirms sākam tajās dalīties ar citiem.  Sevišķi pianisti ir vienpatņi – sēž vieni paši ar savām domām un vingrinās. Ļoti palīdz, ja saproti, ka neesi viens ar savām šaubām. Katrs šaubās. Kad mēs saprotam, ko arī šīm domām darīt, savu pašsajūtu varam virzīt uz labsajūtu, neiekrītot lielā depresijā vai pārdzīvojumos.

Un koncerts ar laimes sajūtu, bez lampu drudža un bez šausmām, par ko stāsta ne viens vien pianists – tas pats Šopēns: jūs varat šajā gadījumā palīdzēt?

Mans mērķis nav pavisam noņemt uztraukumu. Un to arī nevar noņemt. Zināmās devās uztraukums ir ļoti vajadzīgs, lai mēs būtu pilnībā fokusējušies. Lai mums būtu iedvesma, neliela uztraukuma deva ir nepieciešama! Tas, ko es daru savā darbā – mācu cilvēkiem, kā savu ķermeni un prātu iemācīt, lai uztraukums būtu tādās devās, kas palīdz, nevis tādās, kas nogalina spēju uzstāties.