17. decembrī Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos koncertiestudējums "Pastkartes Ziemassvētkos", kuru veido plaša mākslinieciskā komanda ar režisori Paulu Pļavnieci un muzikālo vadītāju Edgaru Mākenu priekšgalā. Līdzās svētku noskaņu mūzikai tas būs arī atgādinājums par kādu piemirstu tradīciju – pastkartīšu un vēstuļu sūtīšanu. 

Uz skatuves atdzīvosies pastkartes no 19. gs. sākuma kā sava laika ekrāni un izskanēs savulaik rakstītas vēstules – īstas, ar savu rokrakstu, humoru un ar personības elpu, kas ieplūdusi uz palikšanu Latvijas kultūrainavā. Koncertā izvēlēta svētku noskaņai atbilstoša mūzika, programmā iekļaujot arī latviešu komponistu – Edgara Mākena, Jāņa Lūsēna, Mārtiņa Brauna, Aigara Voitišķa un citu – radītās dziesmas.

Edgars Mākens: “Ar režisori jau sākotnēji vienojāmies, ka koncerta noskaņu vēlamies siltu un sirsnīgu, tāpēc,

izvēloties koncerta repertuāru, koncentrējāmies uz svētku būtību – satuvināšanos, kaut uz mirkli. Līdz ar to koncerta programmā vairākas dziesmas nav tieši par Ziemassvētkiem, bet ir par ilgām. Pēc cita cilvēka vai cilvēkiem.

Taču netrūkst arī Ziemassvētku hitu, piemēram, Pār mazo ciemu ielejā – viena no manām mīļākajām. Lielākā daļā no dziesmām būs latviešu autoru darbi, tai skaitā vairākas manas dziesmas. Trīs no tām rakstītas speciāli šim koncertam un jau ar konkrētu balsi padomā.”

Koncertā piedalīsies Nacionālā teātra aktieri Ieva Aniņa, Madara Botmane vai Zane Dombrovska, Agate Marija Bukša, Elza Rūta Jordāne, Sanita Paula, Madara Reijere, Laura Siliņa, Ainārs Ančevskis, Mārtiņš Brūveris, Egils Melbārdis, Uldis Siliņš un Rūdolfs Sprukulis, kā arī Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas meiteņu koris Vivace (diriģentes Andra Fenhane un Alise Koknēviča-Upīte) un instrumentālā grupa – Edgars Mākens (taustiņi), Edgars Rubenis (ģitāras), Andis Klučnieks (flautas), Toms Valmiers (bass) un Niks Moss Rodžers (bungas).

Sarunā ar Edgaru Mākenu - par koncerta muzikālajiem un dramaturģiskajiem risinājumiem, kā arī teātra vilkmi. 

Edgars Mākens: Veidojot aranžējumus koncertam, ļoti lielā mērā paļaujos uz mūziķu pienesumu. Piemēram, tas, ko Andis Klučnieks dara ar flautu, ir kaut kas neiedomājami lielisks, un pirmo reizi kādā savā darbā izmantoju basa flautu. Daži skaņdarbi devušies postfolka virzienā, teiksim, uz “Iļģu” pusi, taču bez etniskajiem instrumentiem, bet tāda līmeņa enerģijā, par ko es ļoti priecājos. Man ļoti iepaticies šis virziens. Pirmās daļas finālā ir dziesma “Kam tie svētki”, kas ir “Iļģu” skaņdarbs ar tekstu Ilgas Reiznieces kompilācijā. Mēs esam paņēmuši tā uzbūvi un likuši savu, nedaudz atšķirīgu aranžējumu, jo mums nav kokles, bet mēs veidojam intensīvāku, ģitāriskāku skanējumu. Man vispār folkvirziens, sākot ar “Treis putneņiem”, visu laiku ir klātesošs.

Kora iesaiste - meiteņu koris “Vivace” - tas nav nemaz tik ļoti ierasti. Kā radās šī ideja?

Tā ir Paulas [Pļavnieces] ideja, un es absolūti priecājos, ka tā ir noticis, jo meitenes dzied arī a cappella un viņām labi skan. Paldies diriģentēm Andrai [Fenhanei] un Alisei [Koknēvičai-Upītei].

Edgar, kaut kā tev no teātra nesanāk aiziet un atvadīties (smejas), pat, ja, runājot par Nacionālo teātri, vairs neesi kādā amatā un statusā. “Viss par Ievu”, šķiet, bija jaunākais veikums, pirms tam “Egles stāsti”. 

“Egles stāsti” tapa jau pavasarī, oficiālā pirmizrāde bija rudenī. Vēl bija “Ods” Aktieru zālē.

Teju katru mēnesi pa pirmizrādei!

Paldies, esmu ļoti priecīgs par šādu savu noslogojumu. Man ir bijis ļoti interesanti.

Tikai visu laiku jāatrod kādi jauni avotiņi, kur pasmelties.

Dramaturģija ir viens, kas to iedod ļoti skaidri, teiksim, Andra Kalnozola kontekstā. Tas tonis tur jau ir ierakstīts iekšā.