Iespēja mainīt virzienu. Saruna ar vācu vijolnieku Florianu Dondereru

Rudens kamermūzikas festivāla noslēguma koncertā 9. oktobrī Lielajā ģildē Sinfonietta Rīga jau otro reizi saspēlēsies ar Brēmenes Vācu kamerfilharmonijas orķestra koncertmeistaru, vijolnieku Florianu Dondereru. "Klasikā" šo koncertu varēsim izbaudīt tiešraidē.

Sarunā ar Latvijas Radio 3 "Klasika" viņš neslēpj, ka pandēmijas laiks rosinājis citādi paskatīties uz dzīvi un spert soli pretī drosmīgām pārmaiņām: "Šogad pieņēmu lēmumu aiziet no sava orķestra. Biju ar viņiem kopā 22 gadus. Pateicu sev, ka tagad, savos 52 gados, gribu darīt tikai to, kas man ļoti patīk, gribu vairāk laika un vairāk kamermūzikas un solo projektu."

Viens no tādiem – atgriešanās Rīgā, lai saspēlētos ar Sinfonietta Rīga. Koncertā skanēs Jozefa Haidna uvertīra operai "Neapdzīvotā sala", Ferdinanda Rīsa Koncerts vijolei un orķestrim un Franča Šūberta agrīnās daiļrades meistardarbs "Traģiskā simfonija".

Anete Ašmane: Florian, šī ir jūsu otrā sadarbība ar Sinfonietta Rīga. Kāda ir atkalsatikšanās?

Florians Donderers: Ļoti jauki atkal visus satikt! Es viņus šajā starplaikā satiku arī Igaunijā dažas reizes, tāpēc

nav sajūtas, ka neesam ilgi tikušies. Ir sajūta, ka satieku senus draugus. Ļoti jauka sajūta, viņi ir ļoti labs orķestris.

Jūs nākat tieši no pirmā mēģinājuma. Kāds tas bija?

Ļoti labs! Apskatījām Šūberta simfoniju, ko spēlēsim, tā ir ļoti skaista. Uzzināju, ka iepriekšējā reizē orķestris Sinfonietta Rīga šo simfoniju spēlējis ar Heincu Holigeru, fantastisku mūziķi, tas bija daudzus, daudzus gadus atpakaļ. Tad mēs apskatījām arī Rīsa koncertu, ko, protams, neviens nezina, tāpēc bija daudz, ko atklāt. Bija ļoti jauka atmosfēra, jutos ļoti gaidīts.

Kā jūs izvēlējāties sestdienas koncerta programmu? Būs Haidna uvertīra, Šūberta Ceturtā simfonija un Ferdinanda Rīsa Koncerts vijolei. Jūs jau teicāt, ka to visticamāk neviens nezina.

To tiešām neviens nezina! Iemesls, kādēļ iekļāvu to programmā, ir fakts, ka Bēthovenam 2020. gadā bija atceres jubileja, bet Covid-19 dēļ tā tika atcelta. Bija viens koncertu organizators, kurš man jautāja, vai varu šo koncertu nospēlēt, teicu, ka apskatīšos, un tad piekritu. Pēc tam to piedāvāju arī citiem orķestriem, tāpēc šajā sezonā to spēlēju vairākkārt, un tā pats sev šādā veidā svinu Bēthovena jubileju šogad. [Ferdinands Rīss bija Bēthovena skolnieks].

Kā jūs raksturotu Rīsa mūziku?

Tā ir nedaudz sturm und drang stilā, tā ir ļoti emocionāla, mi minorā, sākas ļoti dramatiski. Protams, vienmēr, ja kāds koncerts nav īsti slavens, jūs vienmēr saprotat, kāpēc. Tas, protams, nav viens no izcilākajiem vijolkoncertiem. Bet man tas šķiet ļoti emocionāls, tam ir brīnišķīgi skaists fināls.

Man patīk, ka tad, ja atklāju jaunu mūziku, nav neviena cita interpreta, ar ko salīdzināties.

Šajā gadījumā ir viens ieraksts, bet tas nav pārāk labs. Tāpēc es varu atrast savu veidu, man jāatrod sava valoda šai mūzikai. Tas ir agrīnais romantisms, tajā pašā laikā tur ir kaut kas no klasicisma, no Mendelszona, protams, no Bēthovena. Tas ir atklājums.

Un kā nonācāt pie Šūberta Ceturtās?

Programmu sastādījām kopā ar orķestri. Piedāvāju Šūbertu, jo mīlu viņa mūziku. Ar manu stīgu kvartetu esam ieskaņojuši daudz viņa mūzikas, es daudz to spēlēju. Domāju, ka tā ir īpaša, ļoti intīma mūzika, tā ne vienmēr ir ļoti veiksmīga izvēle, ja domājam par klausītājiem – ja uz afišas ir Bēthovena vārds, cilvēki skries uz koncertu, bet, ja programmā ir Šūberts, viņi varbūt īsti nezina, ko gaidīt. Žēl, jo tā ir viena no visskaistākajām mūzikām, kas jebkad uzrakstīta. Kad šodien mēģinājām, ir viena vieta pēdējā daļā, kur visi sāka smaidīt, un bija ļoti jauki to redzēt. Tas ir skaisti.

Saruna pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.