Aktieris Gerds Lapoška un Latvijas Radio koris 29. un 30. janvārī Latvijas  Mākslas akadēmijas aulā izrādīs koncertuzvedumu “Angļu soneti”, kurš balstīts Tjūdoru laikmeta Anglijas dzejā un mūzikā.

Kā viens no pirmajiem idejas iedīgļiem ir angļu autors Džons Donns (1572–1631), kura dzejas krājumu 2024. gadā laida klajā apgāds „Neputns”. Sarunā Gerds Lapoška mūs ieved koncertuzveduma gaidāmajā noskaņā un uzzinām arī par paša Džona Donna dzīves līkločiem.

Latvijas Radio koris līdzās angļu 16. gadsimta mūzikai pirmatskaņos Uģa Prauliņa jaundarbu „Ekstāze”, kas komponēts ar Džona Donna vārdiem. Diriģents Pēteris Vaickovskis rūpīgi veidojis programmu, dodot iespēju klausītājiem ienirt Anglijas renesanses laikmeta estētikā caur mūsdienīgu koncertformu.

Signe Lagzdiņa: Šķiet, ka mūzika arvien vairāk ienāk tavā dzīvē.

Gerds Lapoška: Ļoti, ļoti un strauji. Es pats par to esmu nedaudz pārsteigts, jo aizvien vairāk man parādās darbi ārpus teātra un kino, kas saistīti ar mūziku. Man tas ļoti, ļoti patīk. Lielā mērā šobrīd tā ir klasiskā mūzika - gan ar Latvijas Radio kori, gan februārī Rīgas Domā, gan martā LNO beletāžas zālē. Ar dažādiem mūziķiem ir sarunas par gaidāmajiem koncertiem jau ziemas periodā. Kaut kā ļoti interesanti. Tas tikai apliecina to pašu, ko jau teicu sarunā ar Lieni “Manā mūzikā”, ka

esmu pārliecinājies un turpinu pārliecināties arī šobrīd, strādājot ar Radio kori, ka mūzika ir augstākā māksla. Droši vien, to dzirdot, mūzika man ir atdarījusi, pasakoties ar šādu brīnišķīgu iespēju strādāt ar Radio kori - tas ir neticami.

Mūzikas koncerta formāts, kur tiek lasīta dzeja, nebūt vairs nav neierasts, bet tomēr ir jādomā, kā papildināt vārdus ar mūziku. Kā radās ideja par šiem angļu sonetiem?

Pirmais impulss ir tas, ka Anna Auziņa sastādīja šo brīnišķīgo Džona Donna darbu grāmatu “Cilvēks nav sala” ar daudziem atdzejotājiem un tulkotāju Ievu Lešinsku. Paldies “Neputnam”, ka kaut kas tāds ir pieejams latviešu lasītājiem. Ja pareizi saprotu, Radio koris vēlējās veidot programmu ar Tjūdoru laika mūziku, kas ir galma komponistu pasūtījuma darbi, bet garīgi, reliģiski dziedājumi. No viņu puses satikās Džons Donns ar Tjūdoru laika mūziku un Pēteri Vaickovski, kurš ir lielākais ideju ģenerators šajā notikumā.

Radio koris uzrunāja mani un es vieglprātīgi  uzreiz atbildēju “jā”.

Pirms grāmata vēl tika izdota un bija sastādīšanā, es jau drusku biju palasījis pāris meditācijas, ar kurām laipni padalījās Anna Auziņa un Ieva Lešinska, kad mēs ar Pēteri Krilovu, Gunu Zariņu un Matīsu Ozolu veidojām “Kordēlijas zemi” Jaunajā Rīgas teātrī, jo tur ir Šekspīrs un Karalis Līrs, un vienā ainā parādījās arī Džons Donns, jo viņi dzīvoja vienā gadsimtā, bet vai kādreiz satikās - šaubos, nē.

Viņus arī uzskata par pretmetiem.

Visdrīzāk. Iespējams, ka šādi apgalvojumi ir skaļi, bet domāju, ka Šekspīrs ir palicis ļoti noslēpumainā veidolā. Turklāt, kad tapa visi viņa darbi, viņš bija dzejnieks un dramaturgs, bet Džona Donna dzeja parādījās tikai pāris gadsimtus pēc viņa nāves. Meditācijas un lūgšanas bija sprediķi. Nebūšu tik gudrs, mēģinot viņus salīdzināt. Es pagaidām esmu iegrimis Donnā.