7. jūnijā pulksten 20 Mazajā ģildē izskanēs jau trešais Rīgas festivāla koncerts. Tā lielā intriga būs Riharda Zaļupes jaundarbs KOSHI jeb īpaši Guntaram Freibergam rakstītās variācijas apskaņotai marimbai, kurām veltīta visa programmas pirmā daļa. 

Ar plašu pieredzi daudzveidīgos žanros un iespaidīgu radošo katalogu, kurā līdzās simfonijām un izvērstiem vokālinstrumentāliem opusiem ir kordarbi un kameriskas lappuses, kā arī mūzika tādām filmām kā "Nameja gredzens", "Tizlenes" un seriālam "Nebaidies ne no kā", Zaļupe pazīstams arīdzan kā sitaminstrumentu spēles lietpratējs, kamdēļ viņa kolēģim, nupat par izcilu sniegumu gada garumā Lielo mūzikas balvu saņēmušajam Freibergam, veltītais skaņdarbs ir īpaši gaidīts notikums! Guntaru Freibergu sastapsim arī 14. jūnijā Rīgas Domā, kad koncertu Komunistiskā genocīda upuru piemiņai būs sarīkojis orķeStris "Rīga". Tā ietvaros līdzās citiem skaņdarbiem izskanēs arī Deivida Maslankas "Dāvida grāmata", koncerts perkusijām solo un pūšaminstrumentu ansamblim. Visbeidzot, Guntaru gaida arī koncertsērija ar Lietuvas Simfonisko pūtēju orķestri un sitaminstrumentu ansambli Giunter Percussion, kuras ietvaros notiks arī uzstāšanās Liepājā un Talsos.

Dāvis Eņģelis: Ar vienas nedēļas atstatumu veselos divos koncertos varēsim dzirdēt tavu sitaminstrumentu spēli. Bet ir vēl citi notikumi gaidāmi tavā koncertu grafikā…

Guntars Freibergs: Jā, jūnijs tiešām ir piepildīts. Ir tevis minētie divi koncerti, bet pēc tam vēl ir četru koncertu tūre ar Lietuvas simfonisko pūtēju orķestri „Giunter Percussion“ – divi koncerti Lietuvā un divi – Latvijā: 17. jūnijā Liepājas "Lielajā dzintarā" un 18. Jūnijā Talsu galvenajā laukumā. Līdz Jāņiem viss ir ļoti piepildīts. 

Vai vari pastāstīt par Viļņas projektu? Kādu mūziku spēlējat?

Spēlējam dažādus skaņdarbus, bet šīs programmas centrā ir sitaminstrumenti, faktiski visi skaņdarbi ir pūtēju orķestrim ar sitaminstrumentu solo, kur solistu skaits variējas no četriem līdz pat sešiem cilvēkiem. Kopā ar mani uz Lietuvu dosies arī Edgars Saksons, arī viņš būs solistu saimē. (..) Būs interesanti. 

Ja runājam par tuvāko koncertu, kurā pirmatskaņosi Riharda Zaļupes jaundarbu marimbai. Rihards iedvesmojies no koshi zvaniņiem, un man pašam šī skaņa liekas absolūti fantastiska, sevišķi tos pieliekot pie auss un dzirdot fantastisko virstoņu buķeti, ko šie instrumenti spējīgi ģenerēt. Kas īsti ir koshi zvaniņi?

Koshi zvaniņi, vienkārši sakot, ir četri dažādi zvaniņu veidi, katram no tiem ir cita harmonija un skaņu kombinācija. Pēc būtības tie ir vēja zvani, kādi daudziem no mums piekarināti uz lievenīšiem vai terasēs – vējš vai cilvēks var ieskandināt šos zvaniņus, un tad tie ilgu laiku skan, sitoties viens pret otru. Rihards savu darbu rakstījis, balstoties tieši uz vēja skaņu kombinācijām šiem zvaniņiem.

Man ļoti patīk tas, ko tu saki koncerta pieteikuma rullītī, raksturojot to, kā Rihards veidojis elektronikas līmeņus šim skaņdarbam – ka līdzīgi kā vējš vai cilvēks dod impulsu šī zvaniņa skanējumam, tāpat arī elektronika dod impulsu marimbas skanējumam. Bet vai pati zvaniņa skaņa šajā elektronikas līnijā arī būs dzirdama, vai tie ir tikai idejiskais impulss? 

Nē, pašu koshi zvaniņu skaņu tur nebūs. Un tā arī nebūs elektronika, bet gan īpaša apskaņošana  proti, impulsa devējs būšu es pats, bet apskaņošana pieliks klāt papildus izskaņu skaņai – ir dažādi režīmi, cik ilga šī izskaņa ir. Tā panāk to, ka skaņa skanēs ilgāk un tā būs pietuvinātāka koshi zvaniņiem. 

Kā Rihards veidojis šī četrdesmit minūšu garā skaņdarba struktūru?

Sākšu ar to, ka darbs, manuprāt, ir ļoti izaicinošs gan komponistam, gan arī izpildītājam…

Pašā sākumā, kad Rihards man šo ideju izstāstīja, teikšu godīgi – biju satraucies divu iemeslu dēļ: pirmkārt, tik milzīgu, apjomīgu darbu marimbai savā dzīvē neesmu ne pats spēlējis, ne dzirdējis. Tādu nav. Un zinot, ka Rihards raksta darbus ar daudzām notīm…

Un šajā skaņdarbā ir tiešām daudz nošu! Turklāt šis klasiskā izpratnē nav tāds darbs, kura nošu materiālu var iegaumēt un atcerēties pēc harmonijām vai melodijām: te izpildītājam jāiegulda ļoti liels darba apjoms… No mūziķa tas prasa ārkārtīgi daudz, lai to pienācīgi atskaņotu. Otra lieta, kas mani mulsināja – marimbas skaņa tomēr ir pietiekoši specifiska, lai cilvēki to klausītos četrdesmit minūšu garumā. Tas tiešām varētu būt izaicinājums.

Bet tad, kad pirmoreiz ar Rihardu tikāmies viņa studijā un skatījāmies, kas tur var sanākt, kad viņš man parādīja arī īpašo apskaņošanas efektu, manas bažas par to, ka klausītājam varētu būt grūti to klausīties četrdesmit minūtes, pilnībā atkrita! Jo, pirmkārt, tas tiešām ir kaut kas unikāls. Un tas ir apbrīnojami, ka šāds efekts marimbai netiek lietots regulāri, jo savā ziņā tas nosedz daudz marimbas skaņas "trūkumus".

Tas, protams, ir visai nosacīti, relatīvi un subjektīvi, bet viens no trūkumiem, ko cilvēki bieži vien piemin, ir tas, ka marimbas skaņai ir īsa izskaņa. Tad, lūk, šis apskaņojuma veids šo problemātiku noņem pilnībā! Jo izskaņa kļūst daudz garāka. Bet struktūras ziņā Rihards šo darbu veidojis diezgan klasiskā variāciju veidā: sākumā ir pamattēma jeb, kā viņš pats raksta – Ārija, kurai seko 13 variācijas, kas attīstās.

Pats skaņdarbs ir kā saruna pašam ar sevi. To var traktēt gan kā sarunu pašam ar sevi četrdesmit minūšu garumā, bet var arī abstraktāk – kā sarunu ar sevi mūža garumā.

Vismaz tā es pats to iedomājos: ka galvenā tēma ir kāda pietiekoši vienkārša doma, kas cilvēkam ienāk prātā, un kā viņš šo domu attīsta – kā viņš pats ar sevi runājas, kā varbūt mazliet maldās, tad atgriežas atkal pie šīs pašas domas, tad nonāk pie kāda secinājuma un tajā brīdī atmosfēra ir uzvarošāka, bet nākošajā brīdī viss atkal apgriežas otrādi, un cilvēks atkal atgriežas pie savām šaubām. Katrā ziņā tur ir ļoti sarežģīti brīži, bet viss beidzas vienkāršībā.

Un tas man mazliet atgādina to, ka, iespējams, atbildes uz sarežģītiem jautājumiem bieži vien savā būtībā ir diezgan vienkāršas, bet process, kā līdz tām nokļūt, ir sarežģīts. Bet tam ir jāiziet cauri. 

Vairāk un plašāk – ierakstā!