Ģitārists, komponists un aranžētājs Aivars Hermanis savu 70. dzimšanas dienu svinēs 7. martā Mūzikas namā "Daile", kad kopā ar jubilāru uz skatuves būs viņa laika un domubiedri - dziedātāji Igo, Ieva Akuratere, Aija Vītoliņa un Laimis Rācenājs, arī Raimonds Macats, Juris Kristons, Kaspars Kurdeko un Mārcis Auziņš.

Dienu pirms svētkiem - sarunā ar Lieni Jakovļevu par to, kas muzikālajos ceļos aktuāls šodien un arī senāku laiku atmiņās, par ģitārspēles aizsākumiem Liepājā, grupu "Remix", aranžēšanas niansēm un savulaik padarīto Latvijas Radio studijā.

Ģitāra, lai gan galvenais pamatinstruments, patiesībā ir tikai viens no Jūsu instrumentiem!Kad mācījāties Liepājā, Jūsu rokās bija un skanēja arī citi!

Ģitāru būtu gribējis spēlēt jau tad, kad stājos mūzikas vidusskolā, bet vēsture ir tāda, ka mani vispirms, kad man bija kādi septiņi gadi, aizveda uz bērnu skolu un piedāvāja spēlēt mazu taurīti, tādu trompetes mazāko māsu. Es biju kategoriski pret, pūst neko negribēju, un viss tas projekts maniem vecākiem beidzās nesācies (smejas).

Bet mūzika man bija tuvu pie sirds un pašmācības ceļā biju iemācījies kaut kādus instrumentus spēlēt, tai skaitā ģitāru. “Iemācījies” varbūt par skaļu teikts, bet kaut ko es varēju nospēlēt.

Pēc 8. klases aizgāju uz mūzikas vidusskolu, bet ģitāras nodaļas nebija nekur Latvijā, arī Liepājā, lai gan Liepājā ir bijušas tradīcijas. Jau pirmās brīvvalsts laikā Tautas konservatorijā bija ģitāras apmācība, un bija tāds slavens vīrs, stīgu meistars, mandolīnu orķestra diriģents Oskars Birznieks, kurš uzturēja šo instrumentu strinkšķināšanas “cehu”. Padomju laikā tas tā nebija. Bet sagadījās tā, ka es iestājos, un man teica - tu tāds liels zēns, tu varētu pūst fagotu. Es īsti nezināju, kas tas fagots tāds, man parādīja. Ļoti priecīgs nebiju, bet pūtu fagotu kādus divarpus gadus. Pēkšņi Liepājas Mūzikas vidusskolā parādījās viena jauna, skaista ebreju sieviete, kas bija beigusi Gņesina augstskolu Maskavā ģitāras specialitātē, ieprecējās Liepājā, viņas vīrs bija kara jūrnieks. Tikko, kā to uzzināju, gāju pie direktora Valda Vikmaņa un teicu, ka gribu pāriet uz tautas instrumentu nodaļu un turpmāk mācīties ģitāru.

Ģitāra tolaik bija ierindota tautas instrumentos?

Nu, ierindota nebija, jo ģitāras līdz tam nebija (smejas). Pēc Otrā pasaules kara ģitāras apmācību Latvijā nebija.

Maestro Vikmanis, protams, nebija priecīgs un visādi mēģināja mani atrunāt, bet viņš saprata, ka man acis spīd un citādāk no manis vaļā netiks.

Viņš teica - tad tev jāiet vienu kursu atpakaļ, jo divarpusgadus jau biju mācījies, un tautas instrumentu nodaļas apmācības būs jāpamācās vēl vienu gadu, ja spēsi apgūt divu gadu programmu pats.

Kas šajā programmā ir saistītie instrumenti, akordeons?

Arī kaut kādā mērā, bet pamatā ir strinkšķināmie instrumenti - kokle, mandolīna, dombra.  Instrumenti jau ir līdzīgi, bet kaut ko jāmāk nostrinkšķināt, jo viena no specialitātēm ir tautas mūzikas instrumentu orķestra diriģents, līdzās ģitāristam un pedagogam.

Tad Jūs bijāt pirmais ceļa lauzējs Liepājā, bet tagad ģitāra ir ļoti populārs instruments un var pat runāt par ģitāras skolu. Kā Jūs to skaidrojat, būdams šī instrumenta lielākais draugs?

Attīstītajā pasaulē, kas ir tā aiz “dzelzs priekškara”, tas tā ir bijis visu laiku. Ģitāra ir bijusi populārs instruments un viens no retajiem harmoniskajiem instrumentiem bez klavierēm un ērģelēm, un citiem taustiņveidīgiem instrumentiem.

Ģitāra ir neliela, to var paņemt padusē un aizvest uz Ameriku, Dienvidameriku, kas arī notika. Tāpēc Latīņamerikas valstīs ģitārspēle ļoti attīstījās - eiropieši, kas tur brauca iekarot jaunas teritorijas un dzīves telpu, ņēma līdzi ģitāras un citus strinkšķināmos instrumentus, jo klavieres līdzi paņemt jau nevarēja, kur nu vēl ērģeles.