No 15. līdz 17. maijam Helsinkos norisinājās Baltijas-Ziemeļvalstu projekta LIVIND (Creative and living heritage as a resource for the Northern Dimension region) noslēdzošais seminārs "Dzīvais mantojums ilgtspējīgai nākotnei" (To Sustainable Future through Living Heritage).

Projekts LIVIND (Creative and living heritage as a resource for the Northern Dimension region) tika uzsākts 2021. gadā, lai stiprinātu nemateriālā kultūras mantojuma kā resursa lomu vietējo kopienu ilgtspējīgai attīstībai. Tas ilga no 2021. līdz 2024. gadam, apvienojot trīspadsmit Ziemeļeiropas valstis un Ziemeļu autonomos apgabalus, kā arī Sāmu zemi. Tas bija pirmais šāda aptvēruma sadarbības projekts Ziemeļeiropā dzīvā mantojuma jomā.

Projekta dalībnieku vidū bija "Klasikas" kolēģe un Latvijas Nacionālā kultūras centra Nemateriālā kultūras mantojuma eksperte Gita Lancere, kura uzsver: "Trīs gadus kopā esam meklējuši iespējas un risinājumus darbā ar dzīvo mantojumu. Katram sava pieredze, savi risinājumi, bet ir tik daudz kopīgā un no kaimiņiem vienmēr var aizņemties kādu labu ideju." Sarunā Gita atklāj par projektā piedzīvoto, uzzināto un secināto. Tāpat viņa stāsta par dažādiem dzīvā mantojuma piemēriem, kas vērojami kaimiņvalstīs un tepat Latvijā.

Projekta dalībvalstis un reģioni: Somija, Zviedrija, Norvēģija, Dānija, Islande, Ālandu salas, Grenlande, Fēru salas, Sāmu reģions, Igaunija, Latvija, Lietuva un Polija. Budžets – 254 000 EUR, no kuriem aptuveni 80% finansēja Somijas Ārlietu ministrija no līdzekļiem, kas plānoti tam, lai stiprinātu sadarbību Baltijas jūras, Barenca jūras un Arktikas reģionos. Projektu finansēja arī Somijas Kultūras mantojuma aģentūra un Ziemeļu dimensijas Kultūras partnerība. Partneru vidū bija arī Ziemeļu dimensijas institūts un Sāmu padome. Projektu vadīja Somijas Kultūras mantojuma aģentūra.

No Latvijas projektā kā partneri bija iesaistījušies Latvijas Nacionālais kultūras centrs un Latvijas Kultūras akadēmija, kā arī Latvijas Stāstnieku asociācija un  Starpnozaru mākslas grupa "Serde", kas ir viena no divām UNESCO akreditētajām NVO no visas Baltijas. 

Anete Ašmane-Vilsone: Trīs gadi, kolēģi no Baltijas un Ziemeļvalstīm, un dzīvais mantojums ar skatu nākotnē. Tie ir pamata termini.

Gita Lancere: Atslēgas vārdi, jā. Lai par visu izstāstītu, jāveido ļoti daudz atkāpju. Bet vispirms par pašu projektu. Finansējums nāca no Somijas, nauda mūsu apstākļiem likās diezgan ievērojama, un tad, kad somu partneri aicināja mūs – Latvijas Nacionālo kultūras centru – piedalīties, mana vīzija droši vien bija pavisam citādāka par to, kas tur varētu notikt. Bet – bija pandēmija, un līdz ar to sabruka vairākas vīzijas. Uz mirkli projektu bijām uzlikuši vispār uz pauzes, jo bija jāsaprot, kā tālāk strādāt. Bija visādi šķēršļi, tāpēc projekts no sākuma lielā mērā notika virtuāli: bija semināri, vebināri… Somi paši teica, ka viņi ļoti daudz mācījušies jau no pirmajiem semināriem un vebināriem, jo viņu iedomas bija, ka tagad nu viņi stāstīs pilnām mutēm, uz semināriem nāks simtiem cilvēku un klausīsies, paņems zināšanas un izmantos tālāk. Tā nenotiek... Pirmkārt, tev jāpastāsta, par ko tas vispār ir un kādēļ tas ir. Un sākās skaidrošana... Šo trīs gadu laikā mēs paši esam ļoti daudz sapratuši, mācījušies un droši vien arī paņēmuši kādus rīkus, ko izmantot tālāk, un lielā mērā šie rīki tika izstrādāti caur pilotprojektiem. Te nu arī tā nauda tiešām lieti noderēja, jo katrai dalībvalstij bija iespēja veidot savus pilotprojektus, kā dzīvais mantojums sadzīvo ar ilgtspējīgu attīstību. No Latvijas bija divi pilotprojekti. Viens bija "Serdes" projekts par Dienvidkurzemes fermentēto pārtiku... 

Tas arī ir dzīvais mantojums?!

Absolūti! Tā ir skābputra... Nerunāsim par skābētiem kāpostiem un visu pārējo veselīgo fermentēto barību, bet skābputra bija viņu fokuss: viņi vāca receptes, runājās ar cilvēkiem, pēc tam veidoja ceļojošo virtuvi, jo paši to skābputru arī vārīja. Absolūta ilgtspējība, jo tā ir sena recepte, kas pie tam ir veselīga. 

No pašu izaudzētiem produktiem.

Jā, un turklāt vēl lēta. Un tad vēl tur klāt ir ekoloģija un tamlīdzīgi. Otrs projekts no Latvijas bija Stāstnieku asociācijas izvērstais projekts Ziemeļvidzemē, Valmieras novadā: tie bija stāstu pasākumi, kuros cilvēki dalījās ar stāstiem par savu vārdu un uzvārdu, kas bija vairāk vērsts uz sociālo ilgtspēju – cilvēku kopā nākšanu, kopienas veidošanu, stiprināšanu, draudzēšanos. Un te arī jēdziens "ilgtspēja" lēnām šifrējas.

Pēdējā semināra dienā parunājos ar vienu sievieti no Fēru salām, kura teica tā: man ar kultūru nav nekāda sakara – es audzēju aitas!

Fēru salās ir skarbs klimats, tur ir ļoti daudz aitu, kurām ir vilna: cilvēki to neizmanto, jo tā esot diezgan asa. Bet šai vilniņai ir savdabīga īpašība – tai ir divi slāņi, ko labāk zinātu izskaidrot biologi. Proti, ja tu no šīs vilnas noadītu mēteli, tas būtu kā lietusmētelis, jo ūdens no šīs vilnas vienkārši notek!

Tad nu viņu pilotprojekta mērķis bija kaut kādā veidā cilvēkiem parādīt, ka tavās rokās būtībā ir zelts – ņem to un izmanto! Viņi vāca kopā cilvēkus, stāstīja, mācīja, kā šo vilnu apstrādāt, jo viņiem pašiem nav iespējas to apstrādāt – viņiem vienkārši šo prasmju vairs nav… Un tad man šķita – jā, Ziemeļeiropa un Baltija tomēr ir vienā kultūrtelpā. Jo īstenībā – cik daudzi no mums izmanto Latvijā augušo aitu vilnu? Tā izpratne lielākoties ir tāda: aiziešu uz veikalu, nopirkšu… Un tad jau tu pat nepaskaties, vai prece ražota Ķīnā, Polijā vai kaut kur citur. Tātad ilgtspēja – tā ir iespēja izmantot savus resursus.

Vai var teikt, ka izpratne par to, kas ir dzīvais mantojums, ar katru gadu aizvien paplašinās? Varbūt neesmu labākais piemērs, taču man, dzirdot vārdu savienojumu "dzīvais mantojums", nāk prātā tikai tradicionālas lietas, kas saistītas ar folkloru. Bet tas, ko tu stāsti – tā jau ir teju vai jebkura dzīves joma!

Tā tas arī ir. Šis mantojums patiesi var būt sastopams jebkurā dzīves jomā! Un es, protams, būdama latviete, varu justies priecīga, ka mums un vispār Baltijā ļoti daudz kas vēl nav pazaudēts, bet Ziemeļeiropā tas sāk zust, kas ir dīvaini – jo varētu šķist, ka mēs taču esam diezgan līdzīgi. Nu, piemēram: kad mēs – projekta partneri – 2022. gadā Helsinkos pirmoreiz sanācām kopā, viena no kultūras projekta sastāvdaļām bija tāda, ka viena zāļu sieva veda mums rādīt, kādas zālītes viņa vāc. Mums kā latvietēm tas šķita ārprātīgi interesanti. Tas notika turpat nomalē, kādas pamestas mājas pagalmā, kur auga visādas nezāles. Sieva ļoti lepni rādīja, ka var saplūkt nātres vai pelašķus, stāstīja par katras zālītes īpašībām. Mēs klusējām, jo visu to jau zinājām. Bet citiem tas bija pārsteigums. Savukārt man bija pārsteigums, kad atbraucu mājās un ģimenei sašutusi stāstīju, kā gan to var nezināt. Tad manas meitas teica: tu domā, ka mūsu draudzenes to zina? Viņas arī to nezina! Tā ka mēs vēl esam uz tās robežas, kad zināšanas it kā vēl ir, bet tās ir jāķer ciet un jāsaglābj. Jāsaglabā nākotnei.

Vairāk – audioierakstā.