Patiess stāsts par bailēm. Atklāta saruna par Janas Jacukas izrādi "Baiļu rutīna"

16. jūnijā Ģertrūdes ielas teātrī notiks pirmizrāde horeogrāfes un dejotājas Janas Jacukas solo izrādei "Baiļu rutīna". Visas biļetes gan uz šo, gan arī 17. jūnija izrādi ir izpārdotas, bet nākotnē paredzēts, ka tā tiks iekļauta teātra repertuārā un būs skatāma nākamajā sezonā. Ģenerālmēģinājumā paviesojās LR3 "Klasika", pēc tam uz sarunu aicinot izrādes idejas autori Janu Jacuku un dramaturģijas konsultanti Lauru Stašāni. "Tas ir mans dzīvesstāsts," neslēpj horegrāfe Jana Jacuka.

Inta Pīrāga: Jana, vai pēc ilga laika tiekoties ar publiku, arī ir bail?

Jana Jacuka: Protams! Ļoti baidos no pirmizrādes...

Kur bija tā vieta, kur trenējāties šajos mēnešos?

Izrādes tapšanas laikā strādāju Ģertrūdes ielas teātrī – līdz ar to, ka šī ir solo izrāde, nevienu nesatiku, drošībai mazgāju rokas un viena pati taisīju izrādi. Izrādē gan piedalās arī dramaturģijas konsultante Laura Stašāne, kas arī strādāja ar mani.

Bet kādu laciņu es te vientulībā nācu, baidījos no tumsas, teātra, pirmizrādes un no visa...

Šķiet, izrāde ir ļoti personīga – arī stāstu ziņā, vai ne?

Jā, arī stāstu ziņā. Visi ir patiesi. Tas ir mans dzīvesstāsts.

Esat ļoti drosmīga, daloties tajā ar skatītājiem.

Tos stāstus aci pret aci ir ļoti grūti izstāstīt, jo ne vienmēr ir iespēja, ka tevi sadzirdēs, un ne vienmēr tu izstāsti pareizajam cilvēkam. Tāpēc gribēju runāt plašākai auditorijai. Lai arī mums būs tikai astoņpadsmit skatītāji katrā izrādē, ar laiku, domāju, drīkstēs nākt arī vairāk –

ticu, ka publikā būs cilvēki, kas ļoti labi sapratīs, par ko es runāju. Baiļu tēma daudziem ir ļoti tuva – katram no mums ir savas bailes, tikai citādākā formā, no atšķirīgām situācijām.

Jo šī izrāde nav par to, kā tās pārvarēt, bet par to, kā ieraudzīt un sadzirdēt.

Kas bija par iemeslu apzinātā vecumā šai tēmai ķerties klāt?

Pirmkārt,

sāku apzināties apstākļus, kādos biju es un man tuvie cilvēki, kas rosināja šīs bailes. Tās vienmēr bija situācijas, kurās bija vardarbība vai cita veida spēks, kas man nepiemīt, bet kādam citam piemita.

Sāku apzināties, ka tas nebija normāli un ka tas atstājis sekas. Sāku arī pamanīt, ka baidos no pārāk daudz kā, un ka tas viss tomēr saistās ar pieredzi, kas man bijusi. Runājot ar saviem draugiem, sāku saprast, ka man šo baiļu ir pārāk daudz. Sāku domāt – kāpēc, kāpēc ir tās ikdienas bailes, ko man tās nozīmē? Varbūt tās nozīmē pavisam ko citu, nevis vienkārši bailes par saskābuši pienu rīta kafijā vai neaizslēgtām durvīm. Tas met mani atpakaļ pagātnē.

Vai jums, veidojot šo izrādi, ir sajūta, ka varētu tās bailes arī pārvarēt?

Ja vēlas pārvarēt bailes, jādodas terapijā... Vienam pašam tikt galā ar tām nav iespējams.

Bet šis posms man tik un tā bija ļoti terapeitisks.

Vairāk šeit!