No 15. maija līdz 1.jūnijam Leipcigā notika Dmitrija Šostakoviča festivāls, veltīts komponista atceres 50. gadskārtai, dodot iespēju noklausīties visas viņa simfonijas, koncertus, kvartetus, daļu instrumentālās un vokālās mūzikas. Viens no festivāla idejas autoriem ir Leipcigas Gewandhaus intendants Andreass Šulcs, kuru uz sarunu aicināja LR3 "Klasika" direktore Gunda Vaivode.

Šulca kungs, šodien ne tikai laiks sāk kļūt karsts, bet arī pats festivāls tuvinās vārīšanās temperatūrai, jo tas jau ilgst divas ar pusi nedēļas. Kam pieder ideja rīkot tik plašu un lielu festivālu?

Ideja pieder trim cilvēkiem. Pirmkārt, Andrim Nelsonam, mūsu Gewandhaus kapelmeistaram, tad mūsu koncertu biroja vadītājam Tobiasam Nīderšlāgam, kurš ir atzīts Šostakoviča eksperts, un man. Kad pirms gadiem apmainījāmies ar idejām, kas būs ik pēc diviem gadiem notiekošie lielie festivāli, kurus komponistus, personības mēs vēlētos izcelt, tad, protams, 2021. gadā tas bija Gustava Mālera festivāls, ko mums nācās pārcelt uz 2023. gadu. Un toreiz jau bija skaidrs, ka 2025. gada festivālam noteikti jābūt veltītam Šostakovičam. Toreiz mums pat prātā neienāca, ka tas kļūs tik vērienīgs. Viss attīstījās. Un nākamās idejas, par kurām mēs tagad domājam, ir, protams, 2027. gads, kad uzmanības centrā būs Ludvigs van Bēthovens.

Tas nozīmē, ka sagatavošanās bija diezgan ilga.

Jā, sagatavošanās ilga vairāk nekā trīs gadus, jo mēs ļoti gribējām izmantot 2019. gada pieredzi, kad mūsu Gewandhaus orķestris bija koncerttūrē ASV un tur sniedzām pirmo kopīgo koncertu ar Bostonas simfonisko orķestri. Visu noslēdzām ar īpašu svētku koncertu no Vācijas - Amerikā. Koncertā bija mūsu pašreizējais federālais prezidents Valters Šteinmeiers, kurš teica ļoti skaistu runu. Un vienmēr bija jautājums, kad to varētu atkārtot ar abiem orķestriem šeit, Vācijā. 

Visām šīm idejām par Šostakoviču un abiem orķestriem bija nepieciešams laiks, lai tās varētu īstenot, lai mēs zinātu, vai tas ir iespējams un kā to var izdarīt. Beidzot Bostonas orķestris bija šeit, un mēs kopā pavadījām lielisku laiku.

Mēs zinām, ka šogad aprit 50 gadi kopš Šostakoviča nāves, bet kāpēc, jūsuprāt, tieši tagad ir svarīgi pētīt Šostakoviča mantojumu?

Mums, protams, ir svarīga viņa nāves 50. gadadiena, bet ir vēl daudz citu saistību ar Šostakoviča mūziku. Piemēram, Bruno Valters 1929. gadā Leipcigā pirmoreiz atskaņoja Šostakoviča Pirmo simfoniju. Šostakovics šeit bija 1950. gadā kā J. S. Baha konkursa žūrijas loceklis, tātad šeit viņš daudz nodarbojās ar Johana Sebastiāna Baha mūziku. Cieša draudzība Šostakoviču saistīja ar Kurtu Mazūru, kurš 1976., 1977. un 1978. gadā diriģēja pirmo Šostakoviča ciklu pasaulē. Tomēr viņa mūzika nebija galvenā, tā mijās ar Bēthovena darbiem. Tomēr arī toreiz tika atskaņotas visas 15 simfonijas un koncerti. Šis vēsturiskais aspekts bija vairāk nekā iemesls teikt, ka tagad, 2025. gadā, mēs spēlēsim Šostakoviču.

Mēs ilgi domājām par viņu kā personību, kas nebūt nav vienkārša, jo Šostakovičs rakstīja gan politiski konformistisku mūziku, bet vienlaikus arī distancējās no režīma.

Viņa mūzikā ir neticami daudz atklāsmju par šo sašķelto personību, kas iemieso frustrāciju, bailes, bet bijusi režīmam arī lojāla. Ja mēs rīkotu festivālu, kurā atskaņotau tikai viņa labākās simfonijas, kuras visi zina - Piekto, Septīto un Desmito un tā tālāk, tad mēs nebūtu godīgi pret Šostakoviča personību. Un mēs nolēmām šajās gandrīz trīs nedēļās atskaņot visas simfonijas, lielāko daļu viņa kamermūzikas, kora darbus, dziesmas, tātad ļoti plašu spektru. Ar ievadlekcijām, simpoziju, nakts koncertiem, atpūtas seansiem, kur mākslinieki sarunājas – izdarīt tik, cik vien iespējams, lai katrs viesis, kas ir šeit, bet arī katrs mūziķis, kas ir šeit, varētu patiesi iegremdēties Šostakoviča pasaulē, un varbūt pats izveidot savu priekšstatu. 

Vai nu atrast savu attieksmi pret Šostakoviču, vai patīk viņa mūzika vai nē, vai arī vienkārši klausīties viņa mūziku bez politikas. Viss ir iespējams, bet mēs gribējām veidot pēc iespējas plašāku spektru.

Protams, šajā nestabilajā pasaulē, it īpaši mūsu reģionā, pastāv arvien pieaugošas debates, vai ir jāspēlē Šostakoviča mūzika no padomju laikiem. Dažkārt arī tādi darbi, kā mēs dzirdējām, Otrā vai Trešā simfonija, kas vismaz tekstā slavē šo režīmu?

2014. gadā mēs pirmo reizi piedzīvojām, ka Krievija anektēja Krimu. Kad sākās karš Ukrainā, mēs, protams, gatavojāmies festivālam, bet daudzas lietas tolaik vēl nebija plānotas tā, kā tas ir šodien. Un, protams, mums atkal un atkal jautā, vai šādos laikos vispār ir pareizi spēlēt Šostakoviča darbus? Ja lasa Otrās un Trešās simfonijas tekstus, tad zinot, kas šodien notiek pasaulē, var tikai iekšēji satrūkties. Es uzskatu, ka tas ir labi, jo

mums atkal un atkal rodas debates, vai vizuālā māksla, mūzika, literatūra vispār var dot cilvēkiem orientāciju vai veicināt attieksmi, kas ļauj ignorēt politiku.

Ka mēs varam nodarboties ar šo mūziku, ar mākslu, varbūt tajā atrast atbildes uz jautājumiem, varbūt arī neatrast atbildes uz jautājumiem un vienkārši dzīvot tā, kā ir. Mēs par to ļoti intensīvi diskutējām un teicām - nē, Šostakovics ir un paliek viens no 20. gadsimta lielākajiem simfonistiem, tāpat kā daudzi citi lielie krievu komponisti pirms viņa un pēc viņa. Es uzskatu, ka nespēlēt viņa darbus tikai tāpēc, ka ir karš, nav pareizi.

Domāju, ka mūzika un literatūra, māksla, kas gadsimtiem ilgi ir ietekmējusi cilvēci, vienmēr var būt augstāka par to, kas šodien ir mūsu pasaules politika. Tas varbūt izklausās grūti, bet uzskatu, ka aizliegt visu vai visu interpretēt politiski vai sistēmiski ir grūti. Tas, ko iepriekš riunājām, ka mēs mūsu festivālā būtu izvēlējušies tikai mīļākos darbus vai tos, kurus Šostakovics rakstījis ar zināmu attālumu no režīma, būtu bijis nepareizi. Tāpēc mēs teicām, ka ir skaists, sens vācu vārds, kas nozīmē, ka mēs godīgi parādām visu, kas ir, lai cilvēki varētu iepazīt šo komponistu visā viņa dzīves pretrunā, kurā bija gan lojalitāte pret politiku, gan atturība no tās, un vienpusēji  attēlot tikai vienu pusi būtu bijis nepareizi.

Jo īpaši daudzajos priekšlasījumos, ko mēs piedāvājām mūsu publikai vācu un angļu valodā, mēs atkal ļoti apzināti un ļoti kritiski pievērsāmies Šostakoviča personībai.

Uzskatu, ka tieši tā ir šī festivāla īpatnība. Varam baudīt un klausīties mūziku, bet mēs piedāvājam saviem viesiem ļoti plašu informāciju par to, ka to nevar novietot ne vienā, ne otrā stūrī. Tas nav ne glorificējošs, ne tikai slavinošs, bet mēs piedāvājam plašu priekšstatu par to, kas Šostakoviču veidoja kā mūziķi, bet arī kā cilvēku.   

Šodien, protams, daudz naudas tiek tērēts aizsardzībai un drošībai. Vai tagad pietiek arī kultūrai?

Ne vienmēr. Kultūrai patiesībā vajag arvien vairāk. Jo kultūra šajā nozīmē nav ekonomiski izdevīga. Protams, var izpārdot koncertu un gūt labas ieņēmumus no biļešu pārdošanas.

Esmu ļoti pateicīgs, ka Leipcigas pilsēta tik ļoti atbalsta kultūru, ka mums ir pietiekami daudz naudas, lai papildus vienai parastajai sezonai, kas vēl turpinās, būtu pietiekami daudz naudas festivālam.

To nodrošina arī daudzi sponsori un, protams, ieņēmumi no biļešu pārdošanas, kas padara šādu festivālu vispār iespējamu.

Festivāla pārdošanā bija diezgan liels izaicinājums. Es teikšu nedaudz neformāli, ka Bēthovenu vai Mocartu pārdot ir daudz vieglāk, jo viņu mūzika mums varbūt ir daudz tuvāka un daudz vieglāk saprotama nekā Šostakoviča mūzika. Pāris nedēļas pirms festivāla sākuma jau biju nedaudz satraucies, jo daudzi koncerti bija pārdoti tikai par 60 vai 70 procentiem, tātad vēl bija daudz iespēju. Bet ar festivāla sākumu radās tāds vilnis - festivāla vilnis, kas entuziasmā lika visam pārvērsties,  bija dienas, kad mēs uz koncertiem pārdevām vairāk nekā 800 biļetes.

Ne viss bija izpārdots, bet apmeklētība bija ļoti laba. Cilvēkus, kas bija šeit, Šostakoviča mūzika pilnībā aizrāva, un to varēja manīt.

Jūs jau eminējāt, ka tie nebija tikai koncerti, bet arī dažādi satelītpasākumi.

Prieks , ka mums ir šī bagātīgā programma ar, manuprāt, vairāk nekā 50 pasākumiem. Ne tikai divu dienu simpozijs, ko rīkoja Vācijas Šostakoviča biedrība, bet arī trīs performatīvie vakari ar aktiermākslas elementiem, trīs nakts koncerti. Leo Švarca foajē ir liels gleznojums, kurā attēlotas dažādu mūziķu sejas, un, kad izslēdz gaismu, Šostakovics it kā iznāk no gleznas, ko atveido aktieris, kurš stāsta par viņa dzīvi ļoti, ļoti skaistā iestudējumā. Mums bija arī septiņi, astoņi atpūtas saloni, kuros tika uzaicināti koncertu mākslinieki vai menedžeri, lai runātu par Šostakoviču un šo festivālu. Kā jau teicu, bija daudz ievadlekciju. Vācu ievadlekcijās mums bieži bija 400 līdz 500 viesu, ja ņem vērā, ka zālē ir 1950 vietu, tas ir daudz. Mēs piedāvājām ievadlekcijas arī angļu valodā. Mums izdevās piesaistīt divus profesorus, kuri kopā ar saviem studentiem pētīja Šostakoviča dzīvi. Arī toreiz notika diskusijas, vai to patiesībā var darīt vai ne? Tad tomēr jā, ja to atspoguļo plaši, tad jā. Mums ir astoņi studenti, kuri ar mazākiem gleznojumiem vai mazākām instalācijām savā veidā pievērsās Šostakovičam.

Un tad vēl – Cappuccino! Koncerti, kuros vairāk izgaismojām filmu un izklaides mūziku. Jā, Šostokovičs sarakstījis ļoti daudz filmmūzikas.

Tika rādīta arī dokumentālā  filma.

Mums bija pat trīs filmu vakari. Mēs centāmies, pateicoties Tobiasa Nīderšlāga gudrajai programmas veidošanai, aptvert ļoti daudz aspektu, kas pārsniedz kamermūziku, dziesmu vakarus, kora koncertus.

Vai ar to var piesaistīt arī jaunus, arī gados jaunus  klausītājus?

Mums bija ļoti daudz jaunu klausītāju. Mēs viņus neskaitījām, bet, ja vakarā biji koncertā, to varēja redzēt. Protams, mēs vienmēr esam spējuši iedvesmot jaunākus mūziķus no mūsu festivāla orķestra. Ja viņi nav dalībnieki, vakaros viņi labprāt apmeklē koncertus. Mums ir starptautiski viesi no vairāk nekā 40 valstīm - no Austrālijas, Āzijas, Ziemeļamerikas, Dienvidamerikas, Kanādas.

Šostakoviča fanu kopiena ir no visas pasaules.

Vakar bija arī liela grupa no Rīgas.

Jā, tieši tā. Tas ir ļoti jauki, ka ir atbraukuši tik daudzi. Un es arī ļoti ticu, ka daudzi, kas varbūt pirmo reizi dzirdēja Šostakviču, ir pilnīgi fascinēti. Domāju, ka ar atsevišķām simfonijām ir grūtāk ieinteresēt,  kā vakar - Otrā, Trešā, arī Pirmā simfonija. Bet pat visu Quator Danel 15 stīgu kvartetu koncertos pamanīju, ka tiem ir izveidojusies tāda kā fanu kopiena. Šis kvartets spēlē tik neticami lieliskus koncertus. Tas patiešām aizrauj cilvēkus un viņus iedvesmo.

Jums ir arī labas attiecības un sadarbība ar Bostonas simfonisko orķestri. Pirms festivāla bostonieši bija Rīgā, kur sniedza divus koncertus. Viņiem pie mums ļoti patika, un es nešaubos, ka arī te Leipcigā.

Jā, šis festivāls nav tikai Šostakoviča festivāls, tas faktiski ir neticams tilts, kas savieno. Tā ir muzikālās ģimenes atkalapvienošanos.

Bostonieši bija koncerttūrē, pirms viņi pie mums ieradās, un tad šeit nospēlēja trīs savus koncertus. Tad puse no Bostonas simfoniskā orķestra un puse no Gewandhaus orķestra veidoja lielu ansambli Septītajā „Ļeņingradas” simfonijā.  Mēs to nospēlējām trīs reizes.

Tas, ko redzējām uz skatuves -  cik vienojoši tas ir, cik draudzīgas ir savstarpējās attiecības, cik saskanīga muzicēšana - it kā jauns orķestris!

Kādu prieku Andris Nelsons izjuta, strādājot ar šo milzīgo orķestri. Tas bija iespaidīgi.

Ne tālab, ka tas vēstī par briesmīgajiem notikumiem Ļeņingradā. To, ka tā bija, var arī novērtēt un redzēt pavisam citādi, savienojošā tilta nozīmē, kaut kas īpašs tur notika.

Trešajā koncertā bija vēl arī festivāla orķestra iesaistīšana. Šeit varam atgriezties nedaudz atpakaļ: kad pirms divarpus gadiem mēs zinājām, ka Bostonas orķestris brauks ciemos un mēs varēsim kopā un arī atsevišķi spēlēt tik daudz simfoniju, mums vēl dažiem darbiem pietrūka atskaņotāju. Toreiz ilgi domājām, kuru citu orķestri varētu uzaicināt, ar kuru arī mums būtu saikne? Šī īpašā saikne, kas ir Bostonas un Gewandhaus orķestrim, ir labi zināma. Un pēc garām, intensīvām diskusijām radās ideja – kāpēc ne akadēmijas orķestri?

Bostonai vasarā ir Tenglvudas festivāls, un Tenglvudas orķestris nekad nav bijis Eiropā, nekad nav bijis turnejā. Tas bija plānots ar Leonardu Bernstainu, bet viņš nomira, un šī koncertturneja tika atcelta. Mēs to tomēr noorganizējām, kas nebija viegli, jo 30 studenti bija no Tenglvudas, un aptuveni 40 no mūsu Leipcigas Mendelszona Akadēmijas. Un šis orķestris ir lieliski saliedējies.

Tagad mums faktiski ir četri orķestri – Bostonas, Gewandhaus, tad abu apvienotais orķestris un Akadēmijas orķestris. Labāks, draudzīgāks rezultāts pat nav iespējams.

Vai jums pašam ir kāds Šostakoviča darbs, kas ir visnozīmīgākais?

Jā, man ir. Esmu atklājis, ka man visvairāk patīk 15 stīgu kvarteti, kas man vienmēr ir šķituši fascinējoši, bet esmu klausījies arī gandrīz visus koncertus. Uzskatu, ka tā ir lieliska mūzika, kas, lai gan sarakstīta tikai četrām balsīm, tomēr vislabākajā veidā apvieno visu Šostakoviča pasauli. Jā, un tad jums vēl jāpiebilst, ka dziesmās es atklāju daudzas lietas, ko līdz šim nezināju. Otro un trešo simfoniju nekad iepriekš nebija dzirdējis dzīvajā izpildījumā, tā bija atklājums.

Dzirdēt „Ļeningradas” simfoniju ar Bostonas orķestri bija atklājums. Bet viss, visi koncerti bija tik lieliski, ka pat nevaru pateikt, kas man patika vislabāk, jo tad man būtu jāmin arī opera „Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta”. Tas bija neticams uzvedums, jo īpaši ar Kristīni Opolais titullomā. Tur bija tik daudz mākslinieciski augsta līmeņa darbu, ka

kā intendants patiesībā nevaru teikt, kas man patika visvairāk. Bet stīgu kvarteta skanējums patiešām ir īsts dārgums.

Un starp citu ir vēl viens jauns projekts – Gewandhaus Radio. Kas tas ir? Un ko par to saka MDR? Tam patiešām ir sena vēsture, un, protams, mēs meklējam veidus, kā paplašināt savu koncertzāli, es teiktu, digitālajā telpā. "Berlīnes filharmoniķi" to ir lieliski izdarījuši ar saviem koncertiem. Tas patiešām ir unikāls visā pasaulē. Daudzi orķestri ir mēģinājuši izveidot audio platformas vai video platformas, vai savus leiblus. Ir daudz ideju, ko var darīt. Arī mēs gadiem ilgi esam domājuši, ko darīt? Vai mēs atdarinām to, kas citiem jau ir, vai varam radīt kaut ko savu?

Koronavīrusa laikā un arī pēc tā notika mūsu Mālera festivāls, 2023. gadā. Toreiz visi koncerti tika translēti tiešraidē mūsu tīmekļa vietnē, un mums bija vairāk nekā 40 000 klausītāju visā pasaulē, tieši pateicoties gudrajām idejām un gudrajai sadarbībai starp mūsu preses sekretāru Dirku Šteineru un viņa kolēģi Stīvu Vakerhāgenu. Es toreiz teicu: apkopojiet visas idejas no jauna, kādas ir iespējas?

Tad abi nāca klajā ar ideju: vai nevajadzētu padomāt par Gewandhaus Radio?

Sākumā es pasmējos un teicu, ka to vajadzētu aizmirst, mēs to nedrīkstam darīt, jo esam valsts uzņēmums, kas darbojas kā neatkarīga iestāde, un Vācijas federālais mediju likums to skaidri regulē.

Taču mēs neatteicāmies no šīs idejas, daudzus gadus gatavoju fonda izveidi, kas 2023. gadā tika dibināts ar sešu personu atbalstu. Šis fonds, kā operatīva ātrgaitas laiva, ir Gewandhaus Radio rīkotājs. Mums ir līgumi ar fondu un SIA, kas to visu licencē. Un patiesībā Gewandhaus Radio ir tīmekļa radio. Tādējādi to var klausīties visā pasaulē bez ģeobloķēšanas.

Un Leipcigā ir pievienojies vēl viens skaists bonuss – mēs varējām piedalīties vienā konkursā un ieguvām vēl vienu DAB plus frekvenci. Tas nozīmē, ka Leipcigā to var klausīties mājās vai automašīnā aptuveni 60–80 kilometru rādiusā no Leipcigas, kā arī visā pasaulē internetā.

Un tas turpināsies arī pēc festivāla?

Tas turpināsies, tas ir 24/7 piedāvājums.

Gewandhaus Radio nav, teiksim, sociāli politisku ziņu, mums tas nav atļauts, bet tas ir, kā to sauc licencēšanas valodā, pašreklāmas kanāls.

Protams, mēs atskaņojam daudz mūzikas, ne tikai savu, bet arī citu ansambļu. Mums ir sadarbība ar Naxos Music Library, bet mums ir daudz satura par Gewandhaus -  ziņojumi par koncertiem, projektiem, ko mēs veicam. Tātad mēs to izmantojam kā papildu komunikācijas kanālu, lai reklamētu vai norādītu uz mūsu projektiem. Un manuprāt, tas nekādā ziņā nerada konkurenci lielajiem, piemēram, MDR, Bayerischer Rundfunk, WDR vai NDR. Mums nav nedz tik daudz redaktoru, nedz tik daudz naudas. Tas ir mazs, bet ļoti labi izveidots radio, taču mūsu mērķis nekad nav bijis kļūt par konkurentu publiskajām raidorganizācijām, bet gan paplašināt mūsu koncertzāli digitālajā telpā, pievēršoties Gewandhaus tēmām, mūsu koncertiem, koncerttūrēm – vienalga, vai spēlējam operā vai Tomasa baznīcā, un šeit vēl ir liels izaugsmes potenciāls. To mūsu vietā dara fonds, un tas ir lieliski, un mēs saņemam ļoti daudz pozitīvu atsauksmju par Gewandhaus Radio.

Ar Andri jūs joprojām esat apmierināts?

Ļoti. Tas, ko viņš šobrīd dara un sasniedz tieši festivālā… Varu godīgi teikt, ka, tad, kad to plānojām, es domāju: “Oho, kā diriģents to var izdarīt? Visas simfonijas un vēl koncerti.” Biju nedaudz skeptisks, jāatzīst godīgi, jo tas ir tik neparasts sasniegums.

Katru vakaru, kad pēc koncerta skatos Andra acīs, redzu, kā tās staro un mirdz, ka atkal ir bijis tik kvalitatīvs koncerts! Esmu dziļi iespaidots un izjūtu neiedomājamu cieņu pret šo sasniegumu.

Domāju, ka arī citi redz, ka tas ir kaut kas ļoti īpašs viņam. Es nedomāju, ka ir bijis kāds diriģents, kurš savā diriģenta karjerā ir varējis piedzīvot kaut ko tādu, organizēt šādu festivālu, neskatoties uz to, cik daudz pūļu tas prasa. Tas ir kaut kas īpašs, un es domāju, ka arī Andris to tā uztver. Es ļoti cienu to, kā viņš to dara, tas ir lieliski.

Tagad Šostakovics, kurš būs nākamais?

2027. gadā plānojam Bēthovena festivālu. Par to jau notiek daudzas sarunas. Ir vēl daži finansiāli nosacījumi, kuri mums iepriekš jānoskaidro. Bet, protams, ne tikai Bēthovena jubilejas gads, arī mūsu orķestris 1825. gadā pirmo reizi pasaulē atskaņoja visas Bēthovena simfonijas, vēl viņa dzīves laikā. Tas ir pietiekams sākumpunkts, papildus Trīskāršā koncerta atskaņošanai, kas mums šeit bija, un Piektajam klavierkoncertam. Ir jau daudz skaistu ideju. Tās visas ir galvā un uz papīra, un tiklīdz Šostakovics būs beidzies, mums intensīvi jāpievēršas nākamajam festivālam. Lieliski.

Daudz veiksmes festivāla noslēgumā un paldies, Šulca kungs, par minūtēm, ko atvēlējāt Radio "Klasika".

Ar lielāko prieku! Prieks, ka esat šeit, un paldies par interviju!