Gerds Lapoška: Es tiešām nezinu, kas notiks tālāk, un tas ir aizraujoši!

8. aprīlī pirmizrādi piedzīvos Gerda Lapoškas izrāde “Goodbye, February!” jeb “Uz redzi, februāri!”, kas vēsta par aktieri, kurš, pats sev sastrādājot nepatikšanas, meklē atbildi uz jautājumu: «Vai tā bija pareizā izvēle?» Ko darīt, ja bērnībā iztēlotā «lielā skatuve» un sapņi par teātri neatbilst realitātei? Izrādes  režija un dramaturģija tapusi kopā ar režisori Annu Klišāni, scenogrāfiju un video darbus veido videomāksliniece Ineta Sipunova, radošajā komandā arī horeogrāfe Ramona Galkina, māksliniece Marta Folkmane, mūzikas autore Elīza Dombrovska un citi. Izrāde top Laikmetīgās mākslas centram "Kim?" piešķirtajās jaunajās telpās, to rīko apvienība "Putra".

Sarunā ar aktieri un režisoru Gerdu Lapošku -  par jauno izrādi, lēmumu aiziet no Jaunā Rīgas teātra trupas, izaicinājumiem, pārliecību, cerībām un vēlēšanos satikt skatītājus - draugus.

Gerds Lapoška: Es ļoti gribu cerēt un paredzēt, ka, ņemot vērā, ka tas ir draugu un domubiedru projekts un ir daudz palīgu, arī skatītāji, kas ir pirkuši biļeti, tomēr kaut kādā ziņā ir draugi.

Nenāk jau tie, kas mani nezina vai nepazīst - nāk tas mazais, jaukais cilvēku pulciņš, kas mani ir redzējuši, zina un grib kaut ko dzirdēt vai redzēt.

Domāju, ka tas katru vakaru tiešām arī būs draugu notikums. Es arī plānoju pirms izrādes ar katru skatītāju iepazīties un sasveicināties, un ieaicināt zālē. Gribu, lai šajās dažas izrādēs un “Uz redzi, februāri!” projektā beigu beigās visi kļūst par draugiem, vismaz sajūtās, kā pie viena ugunskura sanākuši. Nezinu, kā tas izdosies, tas arī katru vakaru no apstākļiem atkarīgs un tā tālāk, bet katrā ziņā uz to virzīsimies, vismaz tieksmies.

Liene Jakovļeva: Es domāju, ka viena daļa cilvēku tomēr nāks paskatīties uz to “trako Gerdu” (Gerds smejas), jo Jaunais Rīgas teātris nav tas teātris, no kura tā vienkārši iet prom - tur, man liekas, visi tiecās būt, tā ir tā sapņu vieta aktieriem, un droši vien arī tev tā kādu laiku tāda bija.

Jā, noteikti. Kaut kādā ziņā joprojām ir. Es jau ļoti mīlu šo vietu un kolēģus, un ilgi arī mīlēšu, bet laikam esmu, nu, dīvains putns (smejas), kādu ārprātu uzmeistarot, bet tomēr… Ja man ir savas intereses mākslā vai teātrī, vai procesā un tās kaut kādā ziņā iet pretrunā ar to, kam es kalpoju ar tā interesēm, tad man laikam nav nekādu tiesību to pieprasīt vai par to strīdēties, bet pašām lēnītēm jāmēģina uz to iet. Tas noteikti būs ļoti aizraujoši.

Ja palieku teātrī, es varu to dzīvi lielās līnijās, aptuveni iztēloties. Tagad es tiešām nezinu, kas notiks tālāk, man vispār nav ne jausmas, un tas ir aizraujoši. Biedējoši, bet aizraujoši, un nekā slikta tajā nav.

Tas arī ir tas, ko izrādē gribu kaut kādā ziņā uzsvērt - mums visiem ir tiesības, un mēs visi drīkstam kļūdīties, sadusmoties, izdarīt nepareizi, kādā brīdī nebūt “normāli”. Galvenais no tā izkārpīties, nepalikt kaut kādā apcerē, bet mēs visi drīkstam nebūt visu laiku pieklājīgi, pazemīgi un tā tālāk. Mums visiem ir tiesības būt mums.

Šajā izrādē tu nāc no bērnības, kurā, izrādās, esi arī spēlējis trompeti. Kādreiz vēl paņem rokās lai paspēlētu?

Diemžēl nē, lai gan Carnival Youth kungi mani pierunāja - viņiem kaut kad sen biju ieteicis Imanta Kalniņa "Balādi par balto kuģi". Edgars Kaupers, tagad arī režisora kārtā, nofilmēja brīnišķīgu filmu, un viņi mani pierunāja spēlēt trompeti. Tur biju uztrenējies, un bija pat sakarīgi. Bet manas attiecības ar instrumentu un mūziku joprojām ir sarežģītas. Tam gan būtu katru dienu jāvelta daudz laika un ļoti daudz jāstrādā. Es apbrīnoju mūziķus.

Bet šajā izrādē skan mūzika, un tā ir Elīzas Dombrovskas, īpaši šai izrādei radīta.

Jā, mēs sadraudzējāmies un sastrādājāmies jau pirms diviem gadiem, kad Valmieras Vasaras teātra festivālā veidojām izrādi, kurai paši kopā komponējām mūziku. Elīzas mūzika skanēs arī JRT izrādē - Jēkaba Nīmaņa “Bilžu vakars ar Sprīdīti”. Viņai veidojas savs stils, un man ļoti gribējās, lai viņa ir komponiste arī šai izrādei. Manuprāt, tā ļoti skaisti papildina - tāds kā grieķu koris.