LSM ziņās: «Intelektuālais sudoku» Ligeti mūzikā. «Hanzas peronā» godinās ievērojamo ungāru komponistu

5. un 6. decembrī kultūrtelpā “Hanzas perons” ar notikumu  “Ligeti 100 km/ h” tiks svinēta ungāru komponista Ģerga Ligeti 100. gadskārta, viņa kamermūzikai izskanot mākslinieka Reiņa Dzudzilo veidotajā klusajā dabā.

Pianists Rihards Plešanovs atskaņos 11 klavierminiatūru ciklu ‘Musica Ricercata’, vijolnieka Konstantīna Paturska vadītais “Perona kvartets” piedāvās Otro stīgu kvartetu, bet Agnese Egliņa, Liene Neija-Kalniņa un Māris Evelons – Trio vijolei, mežragam un klavierēm jeb komponista veltījumu Johannesam Brāmsam.

“Ligeti trīs opusi tiek izstādīti atvērtā telpā kā ainavā, adresējot tos atvērtam skatītājam un klausītājam vienlaikus. Ar laika, ātruma un ceļa palīdzību klusajā dabā jeb uzstādījumā tiek meklēta un atrasta mūzika. Tā atklājas priekšā kā ceļojošs subjekts miglainā mežā. Vai dūmakainā peronā. Šī gada maijā, komponista 100. dzimšanas dienā ar Kristu Dzudzilo blakus “Hanzas peronam” gaidītā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja vietā mēs pieskārāmies poēmai un Ligeti simts metronomu simfonijai ar tādu pašu nosaukumu. Šajā koncertā-notikumā plūsma joprojām nekad nebeidzas, ar 100 km/ h traucoties no vienas stacijas uz otru,” par telpā topošo kluso dabu teic tās veidotājs mākslinieks Reinis Dzudzilo.

Sarunā ar pianistiem Agnesi Egliņu un Rihardu Plešanovu pārrunājam pirmo sastapšanos ar Ligeti, komponista aizraujošajām muzikālajām parādībām, tehnikām. Apjaušam Ligeti muzikālos meklējumus, viņa sadarbību, vai drīzāk ne-sadarbību, ar režisoru Stenliju Kubriku, kā arī izstaigājam divus Ligeti opusus: Musica ricercata un Trio mežragam, vijolei un klavierēm.

Agnese Egliņa: Ligeti ir viens no 20. gadsimta lielajiem meistariem. Mums būs skaists notikums – ir izvēlēti 3 opusi, kas savā ziņā raksturo šo komponistu, bet arī pietiekami spilgti, lai iepazīstinātu ar viņu tos, kam Ligeti ir mazliet svešs. Domāju, pēc šī notikuma būs vēlme vairāk painteresēties un paklausīties gan Rekviēmu, gan Klavierkoncertu, Čellkoncertu, Vijoļkoncertu un, protams, arī Le Grand Macabre, kas ir viena no viņa augstākajām virsotnēm. Es domāju, šie

kamermūzikas šedevri varētu būt labs starts, lai iepazītu šo komponistu arvien tuvāk.

Atceraties pirmo reizi, kad saskārāties ar Ligeti - kā ar personību vai viņa mūziku?

Agnese Egliņa: Pirmā reize bija diezgan bija pasen. Tā bija pilnīgi pārdroša ideja, kuras aicinājumam ļāvos, un tas bija Normunda Šnē aicinājums atskaņot "Ungāru roku" klavesīnam, kas noteikti ir viens no viņa fantastiskākajiem darbiem – roķīgs, enerģisks un vitāls. Es studiju laikā mazliet mācījos klavesīna spēli, tur bija vairāk barokālas krāsas, tāpēc man, pirmoreiz ieraugot partitūru, tāds klavesīna skanējums šķita bija diezgan interesanti.

Rihard, kā ar tavām attiecībām ar Ligeti?

Rihards Plešanovs: Jau tika piesaukts Normunds Šnē – arī man viņam jāpateicas, jo 2012. gadā viņš uzaicināja nospēlēt Piecas etīdes Cēsu Mākslas festivālā. Man tas bija milzīgs atspēriena punkts. Protams, es par Ligeti biju lasījis un mācījies, bet tā bija pilnīgi cita saskare. Tās bija fanātiskas stundas, ko pavadīju pie šīm etīdēm. Pats būtiskākais – šīs etīdes mani pavada joprojām, es tās uzturu un spēlēju. Tu tās iemācies, tad ir kaut kāds gads, kurās tu tās nespēlē, un tad atkal atver un mācies no jauna, jo vairs neko neatceries no tā. Informācija ir ļoti intensīva, un

Ligeti pārbauda tavas robežas – cik tālu vari iet un kam vari pārkāpt.

Agnese Egliņa: Noteikti gribu aicināt klausītājus uz šo koncertu, jo tas nebūs tikai koncerts – tas tiešām būs notikums. Tā būs iespēja pabūt lielā telpā – varu atklāt, ka tas notiks visā Hanzas perona Lielajā zālē, kas nebūs sadalīta. Tā nebūs viena skatuve, bet vairākas. Piesaistīts ir arī Reinis Dzudzilo, un tas rada intrigu. Tas nebūs vienkārši koncerts, mēs kaut ko darīsim vēl.