Par sievietēm džezā, stereotipiem un pārmaiņām šajā jomā vēsta jaunākais "Jazzin" digitālais žurnāls. Bet iepriekšējais numurs, kurš arī gana nesen nonācis pie lasītājiem, veltīts šogad klajā nākušo albumu apskatam. Par "Jazzin" piedāvāto lasāmvielu sarunājamies ar žurnāla redaktori Evilenu Protektori.

Tas bija apzināti, ka gada izskaņa ir tāds laiks, kad var atskatīties gan uz šogad iznākušajiem albumiem recenziju formātā, gan pievērsties kādai mazāk aprunātai tēmai, kas ir jaunākais žurnāls “Sieviete džezā”?

Jā, es teiktu, ka tas bija diezgan speciāli. Nolēmu nedaudz pārveidot žurnāla formātu, jo sapratu, ka mūsu specifika tomēr ir mūzika un džezs, un, kamēr ārā ir labs laiciņš, cilvēki diezgan maz lasa žurnālu, bet, kad ārā līst lietus vai snieg sniegs, tad cilvēkiem ir lielāka tieksme pasēdēt mājās, kaut ko palasīt.

Gada beigas ir labs laiks, lai atskatītos uz paveikto un kaut kādas lietas pārdomātu,

tāpēc divi numuri, kas iznāca nesen, ir iespēja tikt pie jaunas klausāmvielas. Mēģināju apkopot visu, kas iznācis šogad, kā arī aicināt padomāt par mūsu vērtībām, mūsu dzīvi - vienkārši padomāt,

Jaunākais žurnāla numurs ir veltīts sievietēm džezā: Ilona Kudiņa, Arta Jēkabsone, Agita Rando, Beāte Meirāne, Ella Zīriņa, Karīna Aurora Paņina, Kristīne Cīrule, Laura Polence, Santa Šillere. Kā zināms, džezā, sevišķi runājot par instrumentālistiem, meitenes ir mazāk pamanāmas.

Šo, ja to tā var nosaukt, pētījumu veicu kopš notikumiem Mūzikas akadēmijā, kad sāku pievērst vairāk uzmanības tieši sievietēm-instrumentālistēm, arī profesijās, kuras tradicionāli skaitās vīrišķīgas profesijas. Es atklāju, ka īstenībā situācija ir mainījusies uz labo pusi, piemēram, basistes tagad uzreiz nāk prātā vismaz trīs, četras, vai pat piecas.

Kontrabasu parasti meitenes nespēlē, jo tas ir liels instruments, smags, grūti nest un tā tālāk. 

Sapratu, ka ar vienu numuru man nepietieks, un noteikti būs vēl un vēl.

Šajās sarunās tu saredzi līdzīgas problēmas, stereotipus vai situācijas, ar ko viņas visas ir saskārušās, vai pieredze katrai no māksliniecēm tomēr ir diezgan individuāla un ne problemātiska?

Ja skatās sīkāk, tad pieredze, protams, ir ļoti individuāla, bet lielās līnijās to, ko uzzināju, varētu dalīt divās daļās. Ir cilvēki, kas piedzīvoja padomju skolu, un viņiem pieredze ir sava, jo tie ir patriarhālie uzstādījumi, kad tev no bērnības saka: “Tā kā tu esi meitene, tev jāņem vijolīte vai flautiņa, nu labi, klavierītes”. Ar dziedāšanu arī viss ir skaidrs - tu esi meitene, tev jādzied, un vēl augstā balsī. Šo es pati esmu piedzīvojusi. 

Atnāku uz bigbenda meistarklasi un man mēģina iedot pirmā altsaksofona partiju. Es prasīju tenora partiju, jo man ir zemāka balss, un viens ārzemju pedagogs teica - bet tu taču esi meitene, jādzied ar augsto balsi.

Jā, teorētiski es māku, bet vai tu gribi džezā dzirdēt to klasisko, operisko balsi? Diez vai. (smejas) Jaunākajai paaudzei šādu problēmu ir krietni mazāk, kas ļoti priecē. Protams, joprojām ir tādas situācijas, atbalsis no pagātnes, kur joprojām mēģina ielikt altsaksofonu tenora vietā.