"Klasikā" tiekamies ar starptautiski atzīto pianisti Aurēliju Šimkus, lai plašāk runātu par 3. oktobrī Melngalvju namā gaidāmo solokoncertu, kura centrā likti triju izcilu, vienā gadā dzimušu komponistu skaņdarbi.

Viņi visi pasaulē nākuši 1685.gadā, un šajā koncertā tiks atzīmēta viņu 340. gadskārta. Skanēs itāļa Domēniko Skarlati sonātes un Johana Sebastiāna Baha "Itāļu koncerts", kā arī Georga Frīdriha Hendeļa svīta, Johannesa Brāmsa Variācijas par Hendeļa tēmu un Baha-Buzoni slavenā Čakona.

Jūs tikko esat ieradusies Latvijā... Kur šobrīd rit jūsu ikdiena? Zinu, ka esat pabeigusi studijas Zviedrijā.

Studijas Zviedrijā pabeidzu jau 2023. gadā – tas bija diezgan sen! (smejas) Pēc tam atbraucu uz Latviju, iestājos Latvijas Mūzikas akadēmijā, bet paralēli studēju Itālijā: tas bija pagājušajā gadā. Bet šo gadu noslēdzu, studējot Vācijā, Hannoverē, vienā no visvisprestižākajām skolām Eiropā: ir jāiztur ļoti, ļoti liels konkurss, lai tajā tiktu, un man bija tiešām milzīgs, milzīgs gods tur pavadīt veselu gadu un studēt pie profesora Aria Vardi,  kurš ir absolūti leģendārs… Viņam ir deviņdesmit, un viņš ir ļoti, ļoti pieredzējis – pat ar Rubinšteinu ticies un citiem ievērojamiem māksliniekiem. 

Vai studijas šobrīd beigušās?

Jā, šis bija 1. septembris manā mūžā, kas vairs nebija saistīts ar mācībām! Studijās pagājuši divdesmit gadi… (smaida) Aizvakar vēl biju Vācijā, pēdējo reizi tikos ar savu profesoru: mums bija brīnišķīga stunda, ļoti aizkustinoša atvadīšanās. Protams, nekas jau nebeidzas. Turpinu braukt uz meistarkursiem, man ir mentori – cilvēki, kuri man ir ļoti dārgi un tuvi, kurus es ārkārtīgi augstu vērtēju un pie kuriem regulāri braucu. Tas viss ir tāds process, kā mūziķi apmainās ar idejām un zināšanām. Bet oficiālais studiju posms, vismaz līdz maģistratūras līmenim, ir noslēdzies. Neizslēdzu iespēju, ka studēšu vēl, bet šobrīd – jā, šis ir pirmais mācību gads bez studijām.

Un kāda ir sajūta nemācoties?

Vismaz pagaidām sajūta nav mainījusies, jo turpinu darīt to, ko esmu darījusi līdz šim: turpinu neieslēgties sevī, turpinu sevi izaicināt; spēlēt cilvēkiem un prasīt viedokli tiem, kurus ļoti augstu vērtēju. Šajā ziņā nekas nav mainījies. Ir tikai mazāk birokrātiska darba – piemēram, vairs nav jāraksta dažādas esejas, kas, protams, reizēm ir ļoti jauki, bet atkarībā no tā, kāds ir studiju priekšmets un saturs… Tādā ziņā mākslinieciski esmu daudz brīvāka. Ir arī visādas idejas par to, ko darīt nākotnē un kas nav saistītas ar studijām. Tad jau redzēsim.

Bakalaura grādu iegūstot, rakstījāt diplomreferātu, kas bija veltīts Šostakoviča Pirmajam klavierkoncertam. Vai maģistrantūru Hannoverē beidzot, arī bija jāraksta kas līdzīgs?

Bija jāraksta. Rakstīju par Šopēnu. Viss iepriekšējais gads aizritējis Šopēna zīmē: biju nolēmusi studēt viņa mūziku no A līdz Z, jo visi normāli pianisti jaunībā daudz spēlē tieši Šopēna mūziku, taču es esmu šo ceļu apgājusi. Esmu kaut kā izvairījusies tieši no Šopēna mūzikas, lai gan ļoti daudz esmu spēlējusi Lista un arī citu romantisma komponistu mūziku. Tieši no Šopēna biju izvairījusies, un man tas vienmēr likās liels robs manā pianismā. Tāpēc speciāli izvēlējos studēt pie profesores Ingrīdas Fliteres Itālijā, kura ir Šopēna mūzikas speciāliste, un braucu pie viņas mācīties. Un tiešām: gadu spēlēju gandrīz tikai un vienīgi Šopēna mūziku, un tas man ļoti daudz ko deva. Ārkārtīgi daudz. Man tas tiešām bija ļoti, ļoti liels māksliniecisks un pianistisks solis uz priekšu. Karjeras ziņā varbūt neaizrāvos ar interesantām konceptuālām programmām, bet ilgtermiņā tas bija ļoti labs lēmums.

Tas nozīmē, ka Šopēns attīsta pianistisko pieredzi un sniedz papildus prasmes gan tehniskajā varēšanā, gan idejiskajā risinājuma meklēšanā?

Absolūti! Turklāt Šopēns sniedz ļoti, ļoti konkrētas prasmes: tas patiesi bija iztrūkstošais puzles gabaliņš arī manā saprašanā par klavieru tehniku. Pirmkārt, tas ir legato, belkanto – dziedāšanas tehnika uz klavierēm, kas ir pats, pats pamats, jo klavieres ir ļoti perkusīvs instruments, tāpēc legato tehnika ir visbūtiskākā, kas pianistam jāapgūst. Tas bija arī vislielākais izaicinājums. Protams, arī ļoti daudz visādu tehnisku novatorismu, ko Šopēns ieviesis klaviermūzikā un citi komponisti vēlāk attīstījuši. Tas man tiešām iedeva pavisam jaunu perspektīvu un aizpildīja ko ļoti, ļoti būtisku.

Tad nu loģisks šķiet jautājums, kālab jūsu pirmajā solokoncertā Melngalvju namā neskanēs Šopēna mūzika?

Lai pateiktu ko jaunu šajā mūzikā, jābūt specifiskai personībai un jāvelta šai mūzikai daudz vairāk laika. Šopēnu kā skolu esmu apguvusi, bet ļoti labi apzinos, ka viņš nav pirmais komponists, ar kuru es aizpildītu veselu solokoncertu. Ir skaņdarbi, kurus noteikti likšu savās programmās un par kuriem jūtu – jā, tur varu pateikt ko jaunu. Bet principā man ir milzīga pietāte pret Šopēna mūziku. Ārkārtīgi liela pietāte un cieņa. Tajā pašā laikā apzinos, ka ir lietas, kas šobrīd mani interesē vairāk un interesēs arī turpmāk. Ir mūzika, kas sanāk labāk un vairāk ir pa spalvai, un uz to es arī šobrīd cenšos fokusēties.

3. oktobra koncertprogrammas ideja nāca no koncerta organizatoriem, no Hermaņa Brauna fonda, kas vēlējās nosvinēt Baha, Hendeļa un Skarlati 340. jubileju. Visi šie trīs ģēniji patiesi ir dzimuši vienā gadā! Tā ir absolūti neticama sakritība. Hermaņa Brauna fonda direktore Inna Davidova vērsās pie manis ar šādu ideju – izveidot programmu tikai no šiem trim komponistiem. Man tika dota pilnīga brīvība, varēju programmā iekļaut arī citus komponistus, kas kaut kādā veidā saistīti ar šiem trim baroka komponistiem. Tad nu ļoti ilgi par to domāju, man liekas, tas bija pat vesels gads, kamēr šī ideja manī auga un nobrieda. Un jāsaka liels paldies manai profesorei Ingrīdai Fliterei Itālijā, kura ieteica, ka noteikti vajag nospēlēt Brāmsa Hendeļa variācijas. Zināju, ka tāds eksistē, bet nebiju iedziļinājusies šajā mūzikā. Kad sāku spēlēt un vingrināties, nodomāju – jā, tā varētu būt mūzika, ko varētu iekļaut šādā koncertā, kur tas tik ļoti labi iederētos. Tas bija pirmais impulss, un tad jau savu ceļu uz programmu atrada arī pārējie skaņdarbi...

Vairāk – audioierakstā.