Pirmdien, 19. maijā, Latvijas Radio 1. studijā muzicēs "The Third Stream Quartet": klarnetists, saksofonists Indriķis Veitners, sitaminstrumentālists Ēriks Miezis, kontrabasists Andris Grunte un lietuviešu ģitārists Prans Kentra. Koncertā dzirdēsim Daiņus Pulauska, Arta Landes, Larsa Danielsona, Uno Naiso, Jura Mutuļa oriģinālmūziku, populāras Ulda Marhileviča un Zigmara Liepiņa melodijas, kā arī tautasdziesmu aranžijas, kuras veidojis Ēriks Miezis.

Par Mareka Amerika lomu kvarteta dzimšanā un kvarteta nosaukuma skaidrojumu, par vēlmi neapstāties pie jau apgūtā un iemūžinātā repertuāra, kvarteta starptautisko skanējumu un sadarbību ar lietuviešu kolēģi Pranu Kentru, programmas izvēli un kādu vēsturiski nozīmīgu melodiju no Zviedrijas stāsta Indriķis Veitners un Ēriks Miezis.

Indriķis Veitners: Third stream ir džeza novirziens, kas īpaši bija pazīstams 50., 60. gados. Tas ir klasiskās mūzikas un džeza savienojums, un mūsu sastāvs diezgan labi tam atbilst.

Pirmkārt, mums nav bungu - mums sastāvā ir kontrabass, klarnete, vibrofons un ģitāra, kas ir diezgan netipiski džezam.

Otra lieta - mūsu spēlētais repertuārs ir klasiskās mūzikas vismaz iespaidots - gan pašu komponētas lietas, gan aranžijas citu autoru skaņdarbiem. Tā ir klasikas un džeza saplūsme, kas, mūsuprāt, ir ļoti interesanti un aizraujoši.

Kad jūs sanācāt kopā un kāpēc tieši šādā sastāvā?

Ēriks Miezis: Sākums bija 2023. gada vasarā, kad saņēmu negaidītu zvanu no Indriķa. Viņš mani uzaicināja satikties un parunāt par kādu iespējamu projektu. Tad uzzināju, ka izdevniecības “Jersika Records” producents Mareks Ameriks vēlas ierakstīt albumu ar kvartetu bez bungām un, ja iespējas atļauj, ar starptautisku sastāvu.

Savā ziņā mūsu izveidošanās ceļš bija ačgārns, jo loģiskais attīstības ceļš būtu tāds - ansamblis izveidojas, paspēlē, pierāda sevi un tad izlemj ierakstīt albumu. Mums sanāca otrādi - sākām ar albumu.

Sastāvs ir izveidojies, jo producentam bija plāns ierakstīt albumu, un arī mūziku mēs komponējām ar domu par albumu. Kad projekts sasniedza savu galarezultātu, mēs vienkārši izlēmām turpināt, kamēr visiem ir interesanti un redzam tam jēgu. Šis studijas koncerts ir loģisks turpinājums.

Cik vienkārši ir šādam sastāvam pārlikt vismaz Latvijas publikai labi zināmas melodijas?

Ēriks Miezis: Jā, no instrumentācijas viedokļa ļoti interesants sastāvs. Mēs paši savā ziņā kļūstam par bundziniekiem, jo šajos apstākļos mēs nevaram atļauties peldēt vai aiz kaut kā paslēpties. Katra mūsu radītā skaņa ļoti, ļoti ietekmē. Nav mums diriģenta, nav mums bungu, veidojas kameransambļa apstākļi. Cita spēles pieredze. No vienas puses, kaut kādas lietas ir jāņem vērā, no otras puses, atveras pilnīgi cita dimensija.

Par skaņdarbiem runājot, albumā mēs fokusējāmies uz oriģinālmūziku - ja iegulda resursus un izdod albumu, tad laikam vajadzētu rakstīt kaut ko tādu, kas iepriekš nav bijis.

Ar šo programmu mēs gājām citā virzienā - nebūs tik daudz oriģinālmūzikas, būs arī jau eksistējoši skaņdarbi, bet mūsu versijā.

Indriķis Veitners: Mēs diezgan apzināti veidojam vairākas programmas - ir oriģinālmūzikas programma, ir populārāka programma, un šī konkrētā programma ir mikslis. Mums beigās izveidojās tāda kā panorāma - tur ir norvēģu, zviedru, igauņu un lietuviešu gabali, vēl amerikāņi - sanāk ceļojums pa dažādām valstīm.