Otrdienas "Pārmijās" uz sarunu aicinām ērģelnieku un komponistu Aivaru Kalēju, lai plašāk runātu par 10. decembrī pulksten 19 Rīgas Domā gaidāmo Adventa koncertu, kurā līdz ar Aivaru Kalēju muzicēs vijolniece Paula Šūmane.

Programmā mākslinieki iekļāvuši J. S. Baha, A. Korelli, A. Marto, K. Ā. Lorenca, Emīla Dārziņa un Jēkaba Nīmaņa skaņdarbus, kurus papildinās arī paša Aivara Kalēja jaundarba pirmatskaņojums.

Aivars Kalējs: Mans sākotnējais piedāvājums koncerta nosaukumam bija "Pirmatskaņojumu vakars", jo lielākā daļa ir pirmatskaņojumi.

Signe Lagzdiņa: Būtiski arī pieminēt, ka koncertā satiksieties ar vijolnieci Paulu Šūmani. Vai esat iepriekš kopā spēlējuši?

Esam spēlējuši jau veselus trīs koncertus: divus Domā, un vienu – Āraišu baznīcā, kur vajadzēja aizvietot pēkšņi saslimušo kolēģi.

Mūzika nav sports, bet Paulu Šūmani uzskatu par mūsu labāko šībrīža vijolnieci, kāda ir Latvijā. Ne jau tikai tehniskajā varēšanā, bet arī muzikālajās izpausmēs – Paula ir reti iejūtīga, varētu teikt – arī latviešu mūzikas tulkotāja.

Viņa labi izprot arī manu ciklu "Laiks", kurā ir trīs skaņdarbi. Pirmais radās kā veltījums manam pāragri mūžībā aizgājušajam kolēģim Atim Stepiņam – laika rits ir neapturams... Darbs radās vispirms ērģelēm, kad bija Ata piemiņas koncerts. Es viņa koncertos bieži asistēju, jo labi varēju sajust viņa domu gaitu un muzikālās izpausmes: mēs ļoti labi sapratāmies. Un man ir ļoti skumji, ka man savulaik ar ķirurgiem paveicās, bet Atim nepaveicās. Viņš aizgāja 55 gadu vecumā, tāpat kā arī Imants Mežaraups, ar kuru biju kopā "Dziesmu grāmatas" komisijā.

Ne velti iesāku runāt tieši par šo ciklu, jo

laika jēdziens mums vispār nav pietiekoši novērtēts – cik laiks ir dārgs! Tas vispār ne ar ko nav samaksājams. Bet kā mēs to ikdienā šķiežam – tā vietā, lai saudzīgi izturētos pret to...

Otra cikla skaņdarba nosaukums ir tieši tāds: "Zaudētais laiks". To mani ierosināja sarakstīt, kad bija tapis vēl viens skaņdarbs –"Senais grīdas pulkstenis", jo Vācijā, kur dzīvoju, ikreiz uz guļamistabu nācās iet garām grīdas pulkstenim. (..) Tas mēdz būt cilvēka augumā vai pat vēl augstāks, ar skaistiem zvaniem, kas zvana katrā stundā un tad vēl ceturksnī atgādina, ka laiks rit aumaļām uz priekšu. Sākumā darbs bija rakstīts altam, bet bulgāru altists no Sofijas, kurš savam festivālam izvēlējās tieši šos divus skaņdarbus, teica, ka kontrastam derētu arī kāds skaņdarbs straujākā tempā. Tā nu radās "Zaudētais laiks".

Es saprotu, ka tie jums ir dažādos laikos tapuši trīs skaņdarbi, bet sajutāt, ka ir vienojošais elements.

Jā, sākot no Ata Stepiņa aiziešanas līdz pat nesenai pagātnei, jo vispirms bija versija altam un klavierēm, tad vijolei un klavierēm, un tagad ir vijolei un ērģelēm. (..)

Kopumā es agrāk biju ļoti ieturēts pret aranžējumiem, man likās – vienmēr jāspēlē pēc iespējas oriģinālmūzika, bet nu – šajā koncertā būs tā, ka Paulaai Šūmanei cenšos netraucēt viņas skaisto muzicēšanu. Tā nu iznāk, ka koncertā ir gan baroka mūzika, gan vācu romantika, gan latviešu komponistu mūzika. Šis ir arī Dārziņa gads – laiks, lai viņu atskaņotu. 

Mans skaņdarbs "Viļņošanās" pagaidām ir jaunākais skaņdarbs ērģelēm, kuru esmu uzrakstījis. Viļņošanos var uztvert burtiski, kā viļņus – jūru vai vismaz ezeru, kas viļņo ar vēja palīdzību. Bet tas vairāk domāts kā mūzika, kas mūs saviļņo.

Jo šis laiks ir ļoti saviļņojošs. Tas nevar atstāt vienaldzīgu. Ja reiz mēs runājam par gaismu un tumsas spēkiem, tad šis ir laiks, kad ir vismazāk gaismas.

Un te nāk prātā Raiņa "Uguns un nakts". Ko saka Melnais Bruņinieks? "Tumsa reiz aprīs saujiņu gaismas." Pašreiz ir tā saujiņa gaismas, bet mums jādara viss, lai tumsa to neaprītu. Mums jāpastāv, jāturas stingri un nav jādomā tik daudz par izpriecām un baudām. Starp citu, šajā sakarā nupat lasīju Raiņa aforismus, un viens, kas rakstīt pirms aptuveni simts gadiem, pilnībā attiecas uz šo laiku: "Māksla ir bauda tikai diletantam. Mūsu laikmets, kurš pacēla vārdu "mākslas bauda", pats sevi raksturoja par diletantismu laikmetu." Lūk, kā! Un es dzirdu pa labi, pa kreisi, riņķī un apkārt: mēs baudījām. Ja cilvēki ir gandarīti pēc mūzikas klausīšanās, viņi saka - mēs baudījām, izbaudījām!

Un tad man jādomā – vai mēs atkal atgriežamies pie antīkiem laikiem un atrodamies kādā hedonisma laikmetā, kad bauda un baudīšana ir mērķis? Tas būtībā ir fizioloģisks termins un attiecas uz cilvēka fizioloģiju. Vienkārši padomāsim. Koncertā mums jābūt saviļņotiem.

Ja man izdosies ar pēdējo skaņdarbu un Paulai Šūmanei ar lieliskajiem vijoļu skaņdarbiem, kas ietverti programmā, saviļņot klausītāju, mēs būsim šai Adventes laikā cilvēkiem devuši gaišas emocijas. Tas ir tas mērķis.

Vairāk - audioierakstā.