10. aprīlī koncertciklā "Bahs un jubilāri" Rīgas Domā ērģelniece Vita Kalnciema līdzās baroka dižgara hrestomātiskajai Tokātai un fūgai reminorā liks trīs latviešu komponistu darbus - Pētera Vaska himnisko slavinājumu ‘‘Canto di forza’’, Imanta Zemzara darbus “Gaidas un korālis” un “Patiesība”, kā arī Aivara Kalēja “Lūgšanu” un “Solitudinem faciunt”. 

Sarunā ar Vitu Kalnciemu - par koleģiālajām un draudzīgajām attiecībām ar katru jubilāru, par reģistrācijas knifiem, šifriem un erudīciju, piemērojot reģistrācijas krāsu paleti citiem instrumentiem ārpus Rīgas Doma ērģelēm. Uzzinām, vai studenti iecienījuši šo trīs komponistu mūziku, kā arī par kvalitāti un saturu šajā programmā, kuras atslēgas vārdi ir spēks, zaudējuma sāpes un līdzjūtība, dvēseles oāze.

Nebūs pārspīlēti teikt, ka ar katru no šiem trim autoriem noteikti ir izveidojušies arī tīri cilvēciski draudzīgi sakari un labas attiecības?

Jā, noteikti. Protams, ar ērģelniekiem ir visciešākās attiecības, bet arī ar tiem, kas raksta ērģelēm.

Mēs visi viņus ļoti mīlam un draudzējamies. Gan Pēteris Vasks, gan Imants Zemzaris savulaik bija mani kolēģi Dārziņskolā. Aivars Kalējs pats ir ērģelnieks, un visvairāk man iznācis saskarties tieši ar Aivara Kalēja darbiem.

Vai esat stāvējusi pie kāda skaņdarba šūpuļa - sadarbojusies iestudēšanas brīdī vai kā citādi?

Pētera Vaska mūzika mums visiem ir labi zināma. Pirmā iepazīšanās ar viņa mūziku man bija, kad notika tā saucamie Komponistu savienības plēnumi - tas bija ļoti, ļoti sen, kad mans kolēģis Tālivaldis Deksnis pirmatskaņoja vienus no pirmajiem Pētera Vaska darbiem. Mēs ar Ligitu Sneibi asistējām un līdz pusnaktij mēģinājām visas smalkās reģistrācijas. Tā bija pirmā saskarsme. Tur bija Cantus ad pacem un Musica seria - pirmie Pētera Vaska nopietnākie darbi. Canto di forza man būs pilnīgi jauns darbs. Rīgas Doma mūzikas direktors Aigars Reinis palīdzēja sadalīt ērģelniekiem skaņdarbus, un man krita “Canto di forza”, kas pirmajā variantā bijis paredzēts 12 čellistiem. Pēc tam Pēteris Vasks pats ir izveidojis ērģeļu pārlikumu, kas arī skan ļoti labi, ne sliktāk par čellu versiju. Klāt stāvējusi esmu tiem diviem Aivara Kalēja skaņdarbiem, kurus izvēlējos, jo tos abus esmu savulaik pirmatskaņojusi. 

Man pirms daudziem gadiem bija koncertu cikls “No latviešu ērģeļmūzikas zelta fonda”, un tur bija atsevišķs koncerts “Lūgšana latviešu ērģeļmūzikā”. Tad lūgšanu nebija tik daudz sakomponēts, protams, bija Ādolfam Ābelem un var piemeklēt vēl, bet toreiz lūdzu Aivaram Kalējam - viņam tuvojās 50. dzimšanas diena, tātad jau 25 gadi, kopš viņš šo “Lūgšanu” veltīja man, un es arī to pirmatskaņoju.

Ja ir autors blakus, es, protams, lūdzu, lai viņš man paspēlē, parāda tempus, iesaka kaut ko. Tas ir brīnišķīgi, ka visiem šiem trim autoriem ir iespēja pajautāt vai vērsties ar kādu neskaidrību.

Aivars Kalējs ļoti palīdzēja. Otrs skaņdarbs - Solitudinem faciunt, kas ir ar interesantu Aivara apakšvirsrakstu-tulkojumu “Viņi atstāj aiz sevis tuksnesi”, sākotnēji bija veltīts Zolitūdes upuru piemiņai. Aivars vienmēr ir ļoti atsaucīgs uz līdzi jušanas notikumiem, viņš ļoti bieži ir arī centies izteikt savu attieksmi par visiem šiem notikumiem. Toreiz viņš aizsāka šo skaņdarbu, un tad, kad notika vēl vairāki citi dažādi terorakti arī 2016. gadā, viņš šo skaņdarbu turpināja. Tā iznāca, ka es biju pirmatskaņotāja. Tāpēc arī šim koncertam izvēlējos tieši šos divus skaņdarbus, jo ar tiem sāku darboties. Protams, komponists man ļoti palīdzēja. Viņš pats ļoti labi reģistrē pie Rīgas Doma ērģelēm, un skaņdarbi arī lielākoties ir radušies Doma ērģeļu iespaidā.

Savukārt Imanta Zemzara ārkārtīgi skaistos un trauslos miniatūrskaņdarbiņus izvēlējos tādēļ, ka reiz mēs šos darbus izdevām. Bija tāds latviešu ērģeļmūzikas krājums, kur tieši “Gaidas un korālis” tika izdots pirmoreiz. Skaņdarbu “Patiesība” es pati pārliku, pielāgojot ērģelēm.

Tas būtībā ir klavieru skaņdarbs, bet es pirmo reizi saskāros ar čella versiju, kad mēs baznīcā daudz spēlējām ar čellu. Tad es atklāju, cik skaists, dziļš un emocionāli patiess ir šis nelielais skaņdarbiņš. Gribējās to iekļaut arī šajā programmā.

Tie skaņdarbi, kuri ir izdoti, kuri vairs nav rokrakstos, protams, ātrāk aiziet tautā. Tas krājumiņš, ko es pieminēju, ir no 2003. gada. Varbūt tādēļ tā ir, ka no šī krājuma daudz latviešu ērģelnieku spēlē  skaņdarbus, tajā skaitā “Gaidas un korāli”.

Par Bahu varu teikt tikai, ka vienu laiku es ļoti izvairījos spēlēt populāro un visiem zināmo - “visi zina, tas jau visiem apnicis”. Tad kādā brīdī bija tāds klikšķis, ka es domāju - ja jau cilvēkiem tas tā patīk, tad arī nolēmu kādreiz kādā vakara programmā ielikt. Šajā koncertā skanēs Baha Tokāta un fūga reminorā, jo tas bija vēlējums, ka jābūt arī kādam Baha darbam.