5. janvārī Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā un 11. janvārī Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcā koncertprogrammā “Eņģeļu dziesmas” dziedātāja Aleksandra Špicberga un viņas vadītā vīru vokālā grupa sadarbosies ar čellistu Miķeli Dobičinu un pianistu Rihardu Plešanovu.

Skanēs dažādu gadsimtu un tradīciju baznīcas dziedājumi un lūgšanas dažādu pasaules tautu - spāņu, grieķu, arābu, gruzīnu, baznīcslāvu, latviešu - valodās. Mūziķu izpildījumā skanēs arī amerikāņu komponista Kristofera Čerones un Latvijas skaņražu - Platona Buravicka un Vinetas Līces – skaņdarbi.

Ar Aleksandru, Rihardu un Miķeli tikās Anna Marta Burve un Kate Slišāne.

Aleksandra Špicberga: Katram cilvēkam ir savs talants, savs uzdevums, kāpēc viņš šeit ir piedzimis, kāpēc viņam šeit ir jābūt. Dievs mums katram ir devis talantus, apkārtējos cilvēkus, iespējas un uzdevumu, kas mums katram ir jāveic. Šajā mūzikā mēs gribam uzdāvināt laiku. Mēs gribam uzdāvināt cilvēkiem mirkli ar tām svarīgākajām vērtībām, kas mums katram ir.

Ir jāvelta laiks lūgšanai, jāvelta laiks sev, ir jāapstājas no visa tā, kas notiek apkārt, bet, skatoties uz to, kas notiek pasaulē, mēs uz to nedrīkstam aizvērt acis. Tas ir jāņem vērā.

Miķelis Dobičins, vaicāts par to, kā pieredz dzīvi šajā pasaulē, atbildēja: Man šķiet, ka atbilde ir mīlestība pret sevi un pret apkārtējiem, jo, ja mēs ieklausāmies šī vārda dziļākajā būtībā, tas ļoti daudz ko dod. Tā mēs varam veidot savu ikdienu no maziem brīžiem līdz lieliem mērķiem.

Rihards Plešanovs: Manuprāt, ir ļoti būtiski, arī saistībā ar šo notikumu, kuru veidojam, salīdzināt sajūtas, kas bija cilvēkiem, dzīvojot daudzus gadsimtus atpakaļ, ar to, kādas tās ir šodien. Mēs tās pludinām kopā.

Laiks iet, bet varbūt cilvēks nemaz tik ļoti nemainās, un cilvēka iekšējās lietas vienmēr ir bijušas aktuālas - gan mūsdienās, gan ļoti sen atpakaļ.

Kate Slišāne: Kāpēc izvēlējāties iekļaut koncertā gan senus, gan mūsdienīgus skaņdarbus?

Aleksandra Špicberga: Tas, manuprāt, ir šīs programmas galvenais uzsvars. Elektronika un mūsdienu mūzika vērs robežas, kas nav atklātas. Elektronika ir kaut kas salīdzinoši jauns, kas visu laiku mainās, attīstās. Turpretī šie senie dziedājumi ir pamats, no kura varam smelties, tāpat kā latviešiem tautasdziesmas. Tas viss jau ir uzrakstīts, no kā mums jāsmeļas. Šajos dziedājumos mēs atrodam vertikāli, mēs nepazaudējam to, kas ir pats būtiskākais, jo lūgšanu vārdi ir dzīvojuši cauri gadsimtiem, bez tām mēs vienkārši nedrīkstam dzīvot. Ja uz pasaules mēs nevaram vienoties tik daudzos jautājumos, tad debesis mums visiem ir vienas, un tur mēs varam atrast to kopīgo, to seno, to pamatvērtību.