Latvijas Nacionālajā teātrī 14. septembrī - pirmizrāde Raiņa un Justīnes Kļavas muzikālajai satīrai “Spēlēju, dancoju” Elmāra Seņkova režijā. Kopš Raiņa lugas pirmiestudējuma uz Nacionālā teātra skatuves pagājuši 102 gadi un darbība velna rijā aizlaikos pārcelta uz mūsdienām. Izrādē dzīvā izpildījumā skan Edgara Mākena komponēta mūzika, bet galvenā varoņa Tota mūzikas instruments šajā versijā ir nevis kokle, bet elektriskā ģitāra.

Režisors Elmārs Seņkovs: “Izrādes laikā mākslinieks ieņem Tota lomu un iet savu ceļu pretim brīvībai – atmodināt Leldi. Tots ieņem godīga mākslinieka tēlu. Viņš ir mierīgs un stabils. Mūsu sabiedrība joprojām netiek ārā no velnu rijas, kur valda trula ierēdniecība, aizdomīgi darījumi un augstprātība. Totam nav ne varas, ne naudas, ne slēptu mērķu – viņa spēks ir godīgā mākslas radīšanā. Cik ilgi mums būs jāliec galva trulās un novecojušās ierēdniecības priekšā? Kur ir tie velni, kuri jāpatriec no siltās vietas (jeb rijas)? Izrāde kā metafora ar muzikālas satīras elementiem!”

Elmāru Seņkovu uz sarunu aicinājusi Liene Jakovļeva.

Elmārs Seņkovs: Manuprāt, izrāde ir ļoti daudzslāņaina, un es ļoti gribētu, lai katrs tajā var ieraudzīt kaut ko savu. Tā nav par kaut ko vienu, tā ir metaforām, alūzijām ļoti piepildīta izrāde, tāpēc esiet ļoti atvērti.

Tie, kas pirms tam izlasa „Spēlēju, dancoju”- negaidiet, ka šis būs viens pret vienu, jo, ja mēs visus piecus cēlienus iestudētu pilnīgi, tad jābeidz droši vien būtu ap pusnakti.

Elmār, es domāju, ka tu arī esi cilvēks, kam patīk izaicinājumi, jo ņemt un iestudēt Raini droši vien nav tas vieglākais ceļš.

Tas varbūt nav viegls, bet tas ir ļoti interesants ceļš. Iestudēt Raini ir pārbaudījums jebkuram režisoram. Atzīsim, viņš nav bijis labs dramaturgs, bet viņš bija liels domātājs un filozofs, un dzejnieks. Dramaturģija jālasa arī kā dzeja, tā jālasa zīmēs. Tā nav sadzīviska drāma, tās pārsvarā ir ideju lugas. Protams, teātris bija platforma, un varbūt viņš lugas rakstīja tāpēc, ka bija auditorija, kas nāk uz teātri un dzird viņa domas. Bija svarīgi, ka šīs domas izskan Latvijas Nacionālajā teātrī, jo viņš bija šī teātra direktors.

Rainis iekšēji bija dumpinieks, huligāns. Viņam bija ļoti lielas ambīcijas, kas daudziem varbūt nepatika. Viņš arī bija traks, un viņu varēja saukt par traku.

Ļoti daudzi viņam lika šķēršļus, viņam bija daudz nodevēju. Tad tapa „Jāzeps un viņa brāļi”. Viņš ļoti pārdzīvoja par karu, par Latviju, Latvijas brīvību, mākslinieku brīvību, par viņu pašu. Viņš bija ļoti egocentrisks cilvēks, nenoliegsim. Viņš gribēja būt liels. Mums kā māksliniekiem ir tas vecuma posms, kad it kā esam apguvuši zināmas savas profesijas iemaņas, mēs saprotam, kā darbojas teātris, varam atļauties būt ambiciozi, tendenciozi vai vismaz censties tādi būt. Es nesaku, ka mums sanāk. Bet kāpēc ne un kāpēc tas ir slikti? Es neuzskatu, ka ambīcijas ir kaut kas slikts.

Muzikālā satīra un mūzikas akcents jau sākotnēji tev bija skaidrs kā kaut kas būtisks un arī viena no atslēgām?

Jā. „Spēlēju, dancoju” jābūt mūzikai. Es Edgaram Mākenam teicu: „Edgar, tā ir tava „Gulbja dziesma”" (smiekli). Viņš to uztvēra ļoti atbildīgi, bija sanervozējies, bet man ir liels prieks, ka viņš tika galā ar šo izaicinājumu un arī ar eklektiku, ko es no viņa pieprasīju visas izrādes garumā. Tur ir arī parodiski momenti, atsauces.

Jā, man ausīs visur kur paralēli skanēja Imanta Kalniņa opera...

Brīnišķīgi, ka to var saklausīt. Viņa saliktais orķestris un mūziķi, kas izpilda šo mūziku, ir brīnumaini. Edgarā ir šī romantiskā nots. Iekšēji viņš vēl kaut kur ir palicis panks un dumpinieks, un šī, manuprāt, ir īsta Edgara Mākena skaņu kopa. Ja vērtējam teātra mūziku, tad uzskatu, ka Edgars ir viens no šī laikmeta teātra mūzikas spēcīgākajiem komponistiem.