31. janvārī Cīrihes operā pēdējo reizi titullomu Žorža Bizē operā "Karmena" atveidoja pasaulslavenais latviešu mecosoprāns Elīna Garanča. Pirms tam vairāk nekā 20 gadu garumā viņa šo lomu dziedājusi Rīgā, Romā, Londonā un Ņujorkā, Vīnē, Minhenē, Valensijā, Milānā un citviet.

Šo vēsturisko izrādi, kurai skatuves versiju veidojis Andreass Homoki, bet diriģēja Domingo Indojans, pieredzēja gana daudz latviešu. Latvijas Radio 3 "Klasika" direktore Gunda Vaivode uzrunāja Cīrihes Operas intendantu Matiasu Šulcu, pēc iespaidiem vaicāja Cīrihē sastaptajai raidījuma "Kāpēc dizains" autorei Ilzei Dobelei, kuratoram un restauratoram Uldim Mākulim un Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes priekšsēdētājam Sandim Voldiņam, kā arī uzzināja pašas Elīnas izjūtas pēc notikušā.

Elīnas Garančas Karmena ir sasniegusi pilnību

Gunda Vaivode: “Karmena” ir viena no populārākajām operām, un Elīnai Garančai Karmena ir viena no viņas zīmollomām. Cik ilgi esi sekojis šai Elīnas lomai? Ir nācies to redzēt un dzirdēt arī uz skatuves?

Sandis Voldiņš: Jā, redzēju jau tad, kad Rīgā viss sākās. Šis noslēguma benefices lomas izpildījums Cīrihē ir perfekts aplis, kas piepildījies. Jāatzīst, ka 31. janvārī pieredzējām to, kā top operas vēsturizpildītāji, jo tas bija absolūti žilbinoši. Elīna ir vienkārši neticama Karmenas lomas izpildītāja. Iestudējums ir diezgan nežēlīgs pret dziedātājiem. Tas ir ļoti kails, skatuve ir kaila un nekādā veidā neveicina vai nerada atmosfēru, un dziedātājiem ar balsi, tēlojumu un lomas izpildījumu ir jāspēj ar šīm kaislībām piepildīt salīdzinoši tukšo skatuvi. Jāatzīst, ka viss ansamblis bija ļoti labs, un viņiem tas ļoti labi izdevās. Es absolūti neapskaužu tenoru, kuram kopā ar Elīnu Garanču ir jādzied Hosē, bet šis jaunais franču tenors Stanislass de Barbeiraks bija ļoti, ļoti pārliecinošs, un ne tikai vokāli. Finālā, pēdējās 10-12 minūtēs, lielajā ainā ar Karmenas nāvi dramaturģiski fināls tika piepildīts. Žilbinoši, vienkārši žilbinoši.

Ja godīgi, man pirmo reizi iešāvās prātā, ka šī traģiskā opera patiesībā ir komiskā opera.

Jā, Elīna šoreiz lomā ielika arī mazliet komiskuma, īpaši otrajā cēlienā, kad viņa gaida visus savus neskaitāmos mīļākos. To viņa spēlēja ne tikai kā mūžīgu traģēdiju. Šķiet dīvaini, ka šī ir komiskā opera. Elīna spēlē arī tādu Karmenu, kas ir par sevi nepārliecināta, ne tikai valdzinoša siržu lauzēja, kas visus vīriešus sabradā, bet viņa arī uztraucas, viņus gaidot. To, Elīna pavērsa no komiskās puses, bija ļoti interesanti vērot.

Jautāji, vai esmu sekojis līdzi Elīnas Karmenai - jā.

Tas, ko Elīna šobrīd dara ar savu balsi - tā pat vairs nav tehnika. Man grūti aprakstīt to sajūtu, dažādās auditorijās sēžot un klausoties. Jau kaut kāda metafizika ir parādījusies viņas pieejā.

Tā ir pilnīgi mentāla lieta, kas, manuprāt, jau strādā japāņu zen līmenī. Tas, kā viņa ar balsi no visklusākā piano līdz kārtīgam forte apskauj telpu, kā balss to piepilda līdz tālākajiem stūrīšiem - tas pat īsti nav ar prātu saprotams. Tas ir kaut kas vairāk nekā tehnika. Tas ir kaut kas vairāk nekā brīnišķīgais Elīnas tembrs, ko visi pazīstam. Tur jau ir iestājusies mentāli jauna paralelitāte. Man žēl, ka Elīna pēdējo reizi dzied šo lomu, jo viņas Karmena ir sasniegusi pilnību.

Karmena Elīnai Garančai nebija vienkārši loma, tā bija viņas dzīves līdzgaitniece

Cīrihes Operas intendants Matiass Šulcs: Elīna Garanča ar savu Karmenas interpretāciju ir ierakstījusi paliekošu lappusi operas vēsturē. Esam lepni un dziļi pateicīgi, ka tieši pie mums, Cīrihē, viņa ir nodziedājusi savu pēdējo šīs ikoniskās lomas izrādi. Tas bija brīdis, kurā brīnišķīgi satikās mākslinieciskais spēks, emocionālais dziļums un cilvēciskais dižums.

Karmena Elīnai Garančai nebija vienkārši loma, manuprāt, tā bija viņas dzīves līdzgaitniece. Daudzu gadu garumā viņa šo tēlu ir veidojusi un attīstījusi, piešķirot tam gandrīz visas iedomājamās šķautnes un būtiski ietekmējot pašas lomas izpratni.

Ar šo interpretāciju Elīna ir uzlikusi augstu mērauklu veselai dziedātāju paaudzei un publikai visā pasaulē.

Man ir bijis tas gods spēlēt klavieres, pavadot Elīnu dziesmu vakaros, un atkal un atkal pārliecinājos, ka viņa ir fascinējoša māksliniece un personība – neticami skaņjutīga, precīza, nopietna, gatava riskēt un vienlaikus apveltīta ar lielu cilvēcisku siltumu, atsaucību un atvērtību. Šī kombinācija padara viņu patiesi unikālu.

Mēs esam tiešām laimīgi, ka šis nozīmīgais un emocionālais viņas karjeras brīdis notika tieši šeit, Cīrihes Operas namā.

“Karmenas” izrādes kā spogulis iekšējai pasaulei

Elīna Garanča: Dziedot Karmenu pēdējo reizi, godīgi sakot, ir diezgan viegla sajūta. Vienmēr saka - “nekad nesaki nekad”, bet es iekšēji tomēr esmu nobriedusi, ka

ir laiks šai lomai teikt ardievas. Esmu to dziedājusi gandrīz 20 gadus, ir bijuši visi iespējamie tenori, dažādi iestudējumi, un man vienkārši liekas, ka man vairs nav, ko ar šo partiju teikt, jo viss jau ir pateikts.

Manā karjerā neviena loma nav tik ilgi bijusi repertuārā. Pēc izrāžu skaita "Karmena" ir visvairāk nodziedātā, tāpēc jūtu, ka ir vajadzīga tālāka attīstība gan vokāli, gan psiholoģiski. Karmenai ir jābūt ļoti dzīvai, vieglai, atjautīgai un atsperīgai. Lai izdotos labi nodejot, ir tam jāgatavojas, nevar vairs vienkārši "ielekt" iestudējumos. Laikam ir arī vecums (smejas), un citas lomas man liekas emocionāli un psiholoģiski daudz interesantākas. Karmena šo gadu laikā, protams, ir mainījusies, viņa mainās katru reizi, kad ir cits dons Hosē, jo attiecīgi ir jāpiespēlē.

Šī ir viena no lomām, kurā svarīgs skatuves partneris. Arī šajā ziņā man ir paveicies, jo ir bijuši gan gari, gan tievi, gan apaļīgi, gan muskuļaini tenori, līdz ar to katru reizi ir bijusi citāda interpretācija.

Esmu varējusi veidot šo lomu atšķirīgi un katrreiz pastāstīt citu stāstu, līdz ar to Karmenas pasaules redzējums, vai viņa vairāk tiecas pēc brīvības vai mīlestības, neatkarības vai fantāzijas, arī ir mainījusies līdz ar laiku. Droši vien ir paralēles ar to, kā es pati esmu iekšēji  jutusies - man vairāk gribējās iekarot vai pārliecināt, pašai attīstīties un izrauties no kaut kādiem režģiem, līdz ar to liekas, ka “Karmenas” izrādes katru reizi bija spogulis manai iekšējai pasaulei. Pēc nodziedātajām izrādēm tiešām ir gandarījums. Arī pēdējā izrāde izdevās veiksmīgi, nav tādas vietas, kur es teiktu, ka tomēr nesanāca izdziedāt, vai nesanāca tā frāze, vai nesanāca nospēlēt. Nezinu, varbūt skan iedomīgi, bet liekas, ka no pieredzes un tik daudziem iestudējumiem, uz tā "plikā" iestudējuma, kas bija šoreiz, uz ļoti nabadzīgas bāzes, tomēr likās, ka emociju pasaule tika izstrādāta un izspēlēta uz maksimumu. Arī Stanislass nospēlēja ļoti emocionāli, līdz ar to

man ir ļoti patīkama, silta un mierīga sajūta, šai lomai sakot ardievas.

Tas nenozīmē, ka šīs ārijas nekad vairs koncertos nedziedāšu, un varbūt kādi labākie fragmenti no “Karmenas” vēl kādreiz parādīsies koncertos, bet iestudējums no a līdz z - tomēr esmu pārliecināta, ka tam ir pielikts punkts.