3. novembrī - Emīla Dārziņa 150. dzimšanas dienā – Latvijas Radio 1. studijā un Latvijas Radio 3 "Klasika" tiešraidē visas Dārziņa solodziesmas izdziedās soprāns Elīna Šimkus un baritons Rihards Millers, bet pie klavierēm būs Ērika Millere. Līdzās vokālajai lirikai dziedātāja būs arī "Melanholiskā valša" pārlikums klavierēm un kordziesmas "Minjona" aranžējums, ko veidojis Vestards Šimkus. Koncertu vadīs Orests Silabriedis.

Sarunā ar Elīnu Šimkus un Orestu Silabriedi - par to, ka iecere vienā koncertā izdziedāt visas Dārziņa solodziesmas pieder Elīnai, bet mistifikācijas ap Dārziņa dzīvi būs Oresta pārziņā. Viņš izvairīsies no klišejām un kategorismiem, bet katra nākamā solodziesma ar savu stāstu ļaus nokļūt citā pasaulē. 

Elīna Šimkus: Ar Emīla Dārziņa atstāto vokālās daiļrades mantojumu, kuru iepazīstam jau studiju gados, katrs latviešu akadēmiskās dziedāšanas pārstāvis šajā jubilejas gadā var izrādīt komponistam godu un cieņu. Tā var būt arī pateicība par skaisto daiļradi, ko varam atskaņot koncertos.

Jubilejas gadā man ir tāda īpaša sajūta, ka šīs dziesmas varu atklāt it kā no jauna, ar nobriedušāku balsi un citu skatījumu, ar citām krāsām balsī un citu attieksmi pret tekstu.

17 dziesmas nebija sarežģīti izvēlēties, jo tas ir dziesmu krājums, kas no Emīla Dārziņa šobrīd ir pieejams. "Mātes dziesmu" no iesāktās un nepabeigtās operas "Rožainās dienas" tomēr neiekļāvām šajā programmā, jo šķita, ka tā muzikāli un žanriski atšķiras no visām pārējām dziesmām, kaut gan dziesmu krājumā tā ir iekļauta.

Ko jaunu vēl var pateikt par Emīlu Dārziņu? Ir pieejama Zanes Gailītes apjomīgā grāmata. Orest, kādas būs tavas funkcijas pirmdien?

Orests Silabriedis:

Man šķiet, ka kaut ko jaunu par Emīlu Dārziņu varēs pateikt tad, ja kāds atradīs "Vientuļo priedi" vai atklās, ka opera "Rožainās dienas" pavirzījās daudz tālāk, nekā mēs domājam.

Zanes Gailītes grāmatu es ļoti gribētu ieteikt visiem, kas interesējas par latviešu mūzikas vēsturi vispār. Noteikti jāizlasa paša Emīla Dārziņa raksti - gan pētījumu raksti, gan recenzijas, bet Zane jau rāda gan Dārziņa dzīvi, gan laikmeta ainavu. Ir daži beletristikas darbi, kuros Dārziņa dzīve tiek apskatīta mazliet no bulvārpreses viedokļa, bet arī tādam viedoklim, protams, ir tiesības eksistēt. Es, savukārt, ļoti gribu nodarboties ar mistifikāciju.

Mēs vispār par maz spēlējāmies ar mistifikācijām, ar izgudrojumiem, ar tām robežzonām, kur īstenība kļūst par leģendu un leģenda iegūst līdz tam nebijušus pagriezienus.

Tādēļ vienpersoniski nolēmu - un mūziķi pagaidām nav skaļi protestējuši - iedzīvināt arī koncertformātā to ideju, kas savulaik bija izstādē Rīgas Mākslas telpā kopā ar Robertu Rubīnu un vēl citiem uzticamajiem domubiedriem, kad mēģinājām izdomāt Dārziņa dzīvi - kā būtu, ja viņš būtu palicis dzīvs. Kas notiktu ar Dārziņu tālāk? Viņš uzrakstītu operu vai nē? Mūsu versijā viņš nodzīvo Latvijā līdz pat 50. gadu sākumam, sagaida vēl padomju laikus. Kas tālāk? Pirmdien jāklausās, ko tad viņš īsti darīja visu šo laiku.