Elīna Garanča: Amnerisas loma mani joprojām ārkārtīgi fascinē

3. oktobrī Berlīnes Valsts operā Unter den Linden notika Džuzepes Verdi operas "Aīda" pirmizrāde, kurā titullomu pirmoreiz atveidoja soprāns Marina Rebeka, bet viņas sāncense Amnerisa bija mecosoprāns Elīna Garanča. Viņa šo lomu nodevējusi par savas karjeras Everestu, kuru pirmoreiz nodziedāja 2023. gada janvārī Vīnes Valsts operā un vēlāk arī Londonas Karaliskajā operā. Pēc jauniestudējuma, kuru veidojis diriģents Nikola Luizoti un režisors Kaliksto Bjeito, ar Elīnu Garanču tikās Gunda Vaivode.

Kā lasīju presē, Amnerisa ir tā loma, kuru tu labprāt ņemtu līdzi uz vientuļu salu. Tagad Amnerisai ir nākamais piepildījums. Vai sajūta ir drošāka un varbūt arī pavisam citādāka kā pirmreizējā sajūta, kad dziedāji Vīnē?

Varētu teikt, ka panikas stadija ir beigusies. Man jau liekas, ka cilvēkam, kas uz kaut ko ļoti iet, ilgi meklē, ilgi sevi pārliecina un tad paņem to savā rociņā, otro reizi paņemt jau ir pavisam mierīgāk un it kā drošāk. Amnerisas loma mani joprojām ārkārtīgi fascinē un man ļoti, ļoti patīk. Joprojām ir nianses, kuras, es varētu izdarīt un nodziedāt arī labāk. Tas ir tāds process. Ne velti pēc kādiem pieciem, sešiem gadiem tu vari pateikt, ka šī partija jau ir iedziedāta tiktāl, ka jebkurā diennakts laikā to var nodziedāt. Bet

pirmās bailes – ņemt savu mūža sapni rokās un piedāvāt publikai – noteikti jau ir pārgājušas.

Bija ļoti patīkami vērot, ka loma tevi ir atraisījusi tiktāl, ka jau ļoti labi vari parādīt visu savu aktierisko potenciālu. Izrādē, kuras režisors ir katalānis Kaliksto Bjeito, bija ļoti daudz dažādu zīmju, kas tika raisītas publikas virzienā. Jāsaka gan, ka izrādes beigās, kā jau Vācijā diezgan ierasti, solisti saņēma „bravo” saucienus un iestudējuma brigāde savus „būū”. Kas darbā ar provokatīvo režisoru bija tas īpatnais vai atšķirīgais?

Jā, viņš tiešām ir provokatīvs. Grūtākais bija atrast vadmotīvu visā tajā haosā, ko viņš patiesībā ir radījis. Ir ļoti daudz skaistu skatu, ir daudz ideju, kas tiek raidītas publikas virzienā. Mums bija daudz jautājumu, bet ne uz visiem tika atbildēts. Varbūt arī laika trūkuma dēļ. Šī ir ārkārtīgi liela izrāde, īpaši arī kora un muzikālo iestarpinājumu dēļ, kur mēs faktiski esam tikai kā figūras uz skatuves, un mums varbūt pietrūka galvenā vadmotīva, kā mēs iekļāvāmies visā šajā sabiedrībā, arī viņa konceptā. Tajā pašā laikā,

režisors man deva ārkārtīgi lielu brīvību. Viņš noteikti deva iekšējo personāža pasaules virzienu, kurā viņš gribēja redzēt, lai šis raksturs attīstās, bet izpildes veidu vai vizualizāciju deva manās rokās, pēc tam to nedaudz parediģējot un izmetot to, kas viņam nelikās nepieciešams, kaut ko arī pieliekot klāt.

Šajā ziņā man ar Bjeito bija diezgan viegli sadarboties, jo viņš man ļoti uzticējās un uz mani paļāvās. Mēs daudz runājām tieši par psiholoģisko vīziju ne tikai Amnerisā, bet arī Aīdā un faktiski arī pasaulē.

Ja mēģina nodefinēt tēmu loku, ko tu tajā saredzi?

Amnerisai lielākais uzdevums, protams, ir akceptēt to, ka viņa nevar dabūt visu, ko viņa grib. Patriarhālajā vidē, kurā viņa augusi, kur visus lēmumus pieņem baznīca, priesteri vai tēvs, viņai pretī stājas sieviete, kas pat nav vienādā pozīcijā, bet ir verdzene. Redzēt to, ka vienlīdzīgas sievietes satiekas viena pret otras pasauli un cīnās par savu ideoloģiju. Es domāju, ka tā

iekšējā sāpe, nepārliecinātība, sevis meklēšana, upurēšana, atdošana, pazaudēšana ir bijis mūsu galvenais uzdevums, kas šajā operā, visticamāk, arī visspilgtāk parādās.

Blakus tēmu jau vēl ir ļoti daudz, teiksim, naudas vispārējā vara.

Jāskatās arī, cik tas patiešām attiecināms uz Verdi „Aīdu”, kā mēs viņu zinām un kā tā bija oriģināli domāta, un kāds ir modernās pasaules traktējums. Šajā iestudējumā, domāju, Kaliksto īpaši gribēja parādīt mūsu sabiedrības absurdumu daudzās nozarēs, faktiski arī tukšumu, apsēstību, maztermiņa domāšanu – patērētāju sabiedrību. Varētu teikt – nežēlīgi.

Es domāju, ka ļoti daudziem sanāca uz skatuves skatīties kā uz sevi spoguļbildē.

Mēs droši vien daudz esam politiski manipulēti un daudzās situācijās to atpazīstam, bet, ieejot šajā ritenī, kā patērētāju sabiedrība mēs vienkārši dzīvojam tālāk. Ir daži izlēcēji, kas savus ideālus un morālo stāju vēl grib paturēt, bet ir grūti būt vienīgajam Donkihotam. Es domāju, ka režisora iekšējā pasaule ir ļoti salauzta, ar daudzām vilšanām un sāpēm, un viņš kaut kā mēģina savu haosu sakārtot uz skatuves ar tādiem iestudējumiem. „Aīda” šajā ziņā ir diezgan sarežģīta. Kā jau teicu, kori, baleta iestarpinājumi – kaut kas ir jādara, jābūt kaut kādām vīzijām. Viņš faktiski noliek skatītājam uz skatuves spoguļattēlu.

Klātesoša ir arī kara tēma, un kaut kas no tā, iespējams, parādās arī kostīmos, jo redzam, ka faraons ir zili dzeltens – Ukrainas krāsās. Vai mēģinājumu procesā jums sanāca skart arī politiskas tēmas?

Ir ļoti internacionāls sastāvs – cilvēki, kuriem visās iespējamās ģeogrāfiskajās pusēs ir vai nu ģimenes cilvēki, vai tuvi draugi. Apzināti šī tēma netika pacelta. Protams, mūsdienās diezgan daudz internetā viens par otru var izlasīt – feisbukā vai instagramā. Tajā pašā laikā mēs visi šeit esam uzaicināti.

Galveno atbildību savā ziņā nes teātris, kurš piekrīt un uzaicina dziedātājus, bet jāsaprot viens ļoti svarīgs moments – visi līgumi tika noslēgti vēl pirms sākās karš Ukrainā, pirms notika Azerbaidžānas un Armēnijas kaujas un ļoti daudz citu notikumu.

Mēs, dziedātāji, slēdzam līgumus 4, 5 gadus uz priekšu. Pirms pieciem gadiem pasaules politiskā situācija bija citāda, un mēs caur mūziku mēģināt kalpot tam, kam faktiski esam radīti.

Tu pieminēji sievieti, ar kuru jācīnās, un šoreiz sanāca, ka tā ir latviete – tava sāncense Marina Rebeka (smiekli). Vai mēģinājumu procesā kādos brīžos runājāt arī latviski?

Kad vajadzēja kādu pakritizēt, lai neviens nesaprot, vai gribējās izteikt savas slēptās izjūtas, tad parunājām latviski (smiekli), bet, tā kā sastāvs ir internacionāls un arī Marina runā ļoti daudzās valodās, mēģinājumu procesā, protams, tika izmantota valoda, kuru saprot visi – tā bija angļu vai itāļu, dīvainā kārtā.

Varbūt ne tik dīvainā, jo tomēr itāļu diriģents.

Nu jā. Es ar Kaliksto ļoti bieži runāju arī spāņu valodā. Viņš šobrīd dzīvo Bāzelē un ir aizbraucis no Katalonijas, jo viņam ir kļuvis ļoti grūti uzturēties tajā sabiedrībā un nest savu vīziju. Viņš savā zemē īsti vairs nejūtās kā mājās.

Ar Marinu mēs ļoti daudz runājām garderobē vai pie grimēšanas galdiņiem, faktiski, par sadzīvi – arī viņai ir meita Katrīna, tā kā man, 12 gadu vecumā, apmainījāmies ar viedokļiem par to, kāda ir jaunā paaudze un vai ir telefons jādod vai nav.

Un kā tad ir – jādod vai nē? (smiekli)

Bez tā jau nevar iztikt (smiekli).

Tev tā tomēr ir jau trešā Amnerisa, bet Marinai bija ugunskristības, un droši vien varēji sniegt atbalstu.

Bija situācijas, kad savā starpā sarunājām, kā vienai vai otrai ir izdevīgāk vai vieglāk nodziedāt, piemēram, mūsu duetā viņai jābūt uz zemes, man viņa jāsmacē. Kad iedod mēteli, kur to mēteli nomest – tehniskas detaļas mēs sarunājām. Vai, piemēram, mēģinājumu procesā pārrunājām psiholoģisko stāvokli, lai viena otrai palīdzētu iedot to virzienu. Bet es uzskatu, ka

cilvēkam, kas debitē tik ārkārtīgi nozīmīgā, lielā partijā, ir jādod laiks, lai viņš pats ļoti daudz ko saprastu. Tur nemaz nevar pateikt „dari tā” – tev ir jāsaprot, kāpēc tu to gribi darīt.

Pirmkārt jau ir vēlēšanās nodemonstrēt vokālu.

Jo īpaši pirmajā reizē tā partija ir "jāiesēdina" un jāiedzied profesionāli, tehniski pareizi. Kļūdiņas vienmēr pašas no sevis pielavīsies klāt. Ja nedroši debitē, tad tāds zīmogs diemžēl uz saviem pleciem jānes līdzi. Partija tiešām ir liela, sarežģīta un atbildīga, sastāvs ir ļoti spēcīgs, tāpēc domāju, ka viņai bija neviena vien nakts, kamēr to visu sagatavoja. Man grūti komentēt Aīdas psiholoģisko stāvokli, jo

Amnerisas loma ir tik ārkārtīgi spēcīgi uzrakstīta, ka ne velti šo operu kādreiz gribēja nosaukt tieši par Amnerisu, nevis par Aīdu.

Ideālā situācijā priekš manis ir ceturtais cēliens, kurš vienkārši nevar neizdoties, jo muzikāli un dramatiski tas ir ārkārtīgi kolosāli izstrādāts. Šis raksturs ir tik spēcīgs, ka es pat īsti nezinu, kā izspēlēt Aīdu, līdz ar to man būtu grūti viņai pateikt „dari tā”. Mēs ļoti koleģiāli sarunājām, kas ir ērtāk, un tad katra peldējām savā virzienā.

Tev noteikti īpašas uzslavas par pēdējo mizanscēnu, kurā piepalīdzēji režisoram ar ideju, ka tev jāvelk pa zemi ievīstītu Marinu. Tas ir ārkārtīgi efektīgs skats, kā tu Radamesam viņu noliec priekšā.

Negribas tā lielīties, bet liekas, ka tieši šis skats laikam ir visveiksmīgākais, kuru vispār „Aīdā” esmu redzējusi – ne tikai no vecajiem iestudējumiem, bet arī pēdējā laika, modernākajiem. Tieši šis pēdējais duets visiem ir ārkārtīgi ciets rieksts – ko darīt, kur viņas iemūrēt, kā lai viņas mirst - nošaut,nodurt,  nosmacēt vai noindēt. Faktiski ideja ir tāda, ka Aīda tiek atrasta un aprakta dzīva, bet beigās Amnerisa pati viņu izrok no zemes vēl puselpojošu un atvelk un noliek priekšā. Vismaz var atvadīties, jo Amnerisai pēc tam arī sava pasaule sabrūk. Žēl, ka pati nevaru redzēt, kā tas izskatās, bet pēc sajūtas liekas, ka ir labi (smiekli). Mēs ilgi meklējām īsto risinājumu un nevarējām saprast. Es teicu – kā būtu, ja es viņu izvilktu? Viņam tas acumirklī iepatikās, un diezgan labi sanāca.