Džoana La Barbara ir amerikāņu komponiste, vokāliste un improvizatore, kas kļuvusi par vienu no nozīmīgākajām eksperimentālās un laikmetīgās mūzikas balsīm. Viņa pazīstama ar novatoriskām balss tehnikām, kas paplašina tradicionālo dziedāšanas robežas, un ir sadarbojusies ar tādiem komponistiem kā Stīvs Reihs, Filips Glāss, Džons Keidžs un citi.

La Barbara vienlīdz aktīvi darbojas gan kā interprete, gan kā autore, radot darbus balsij, elektronikai un dažādiem ansambļiem, un viņas ieguldījums ir būtiski ietekmējis laikmetīgās vokālās mākslas attīstību. Vokāla novatore un komponiste Džoana La Barbara ir šī gada festivāla „Skaņu mežs” goda viešņa.

Viņas pieredze un jau izdarīto darbu saraksts ir iespaidīgs, lai 78 gadu vecumā dotos pelnītā atpūtā, bet viņai ir vēl daudz ko teikt un publika un koncertorganizatori viņu ar prieku sagaida dažādās pasaules vietās, arī pavisam drīz gaidām viņu Rīgā, otrajā festivāla „Skaņu mežs” dienā, 4. oktobrī, kultūrtelpā „Hanzas perons”.

Ar Džoanu La Barbaru sazinājāmies Zoom platformā. Signe Lagzdiņa Rīgā, viņa – Ņujorkā.

 

 

Signe Lagzdiņa: Cik bieži Jūs sniedzat koncertus?

Džoana La Barbara: Paskatīsimies. Pavasarī man bija vairāki koncerti. Es biju Berlīnē un vairākās pilsētās Šveicē, un pēc tam Hāgā, Nīderlandē. Es agrāk ceļoju apmēram trešo daļu no gada. Un tad, protams, līdz ar pandēmiju tas viss uz ilgu laiku apstājās. Man bija liels prieks atkal atgriezties pie koncertiem. Esmu ļoti priecīga, ka dodos uz Latviju. Nekad vēl neesmu bijusi Latvijā.

Ieskatījos jūsu mājaslapā un ieraudzīju, ka jūs strādājat pie jauniem darbiem, ko pasūtinājusi grupa Roomful of Teeth.

Jā, pie tā esmu strādājusi jau labu laiku. Patiesībā tas sākās tieši pirms pandēmijas. Mums ar vīru Mortonu Subotniku bija pasūtījums. Es strādāju pie vokālās partijas, bet viņš – pie elektroniskās. Mums bija paredzēts doties uz Masačūsetsu, uz Mass MoCA muzeju, lai tur strādātu ar Roomful of Teeth. Tad viss apstājās. Pirmā iepazīšanās notika Zoom platformā – ērti, bet mūzikai tas nav piemērots.

Darbs joprojām ir procesā, un tam pagaidām dots nosaukums On the Motion of Leaves (“Par lapu kustību”). Es daudz domāju, ko varētu paveikt ar šo balsu grupu, kas spēj ļoti daudz. Vienu dienu sēdēju pagalmā, klausījos un sapratu, ka mani patiesībā fascinē lapu skaņas – vējš, kas plūst cauri kokiem. Nolēmu to izmantot kā pamatu kompozīcijai. Tā kā grupā ir astoņas balsis, kas uzstājas puslokā ar mikrofoniem, izlēmu skaņas kustību veidot dabisku – lai skaņa plūstu cauri balsīm, radot līdzīgu sajūtu kā vējš, kas šalc koku galotnēs vai atsevišķās lapās.

Tas skan ļoti poētiski. Šī grupa pirms dažiem gadiem bija Latvijā, un šopavasar mēs tikāmies ar Karolainu Šo. Kā jums šķiet, vai cilvēki, kas strādā ar balsi, paplašinātām tehnikām un eksperimentālo mūziku, ir liela vai maza ģimene? Vai Jūs to uztverat kā ģimeni?

Jā, noteikti. Tas ir jauks veids, kā uz to raudzīties. Kad es sāku, ar balss eksperimentiem nodarbojās ļoti maz cilvēku, un man šķita, ka dodos nezināmā teritorijā. Tagad tādu ir vairāk, bet tas joprojām ir neliels loks. Mēs esam izstrādājuši līdzīgas tehnikas. Es zinu, ka The Roomful of Teeth daudz mācījās no dažādām kultūrām un tās pētīja. Mans darbs vairāk ir pašas balss izpēte. Klausos pasaules mūziku, tā mani iedvesmo, bet es to neatdarinu.

Vai Jūsu bērnībā vai izglītībā ir bijis kas īpašs, kas devis spēku vai interesi kļūt par to, kas Jūs esat – balss pētniece?

Nezinu, vai ir bijis kas konkrēts. Vienmēr esmu dziedājusi, veidojusi teātra izrādes. Bērnības draudzene man nesen atgādināja, kā es bērnībā rīkoju izrādes uz sava lieveņa. Tā ka uzstāšanās man vienmēr bijusi dabiska. Vidusskolā man bija folkgrupa, es dziedāju baznīcas koros un skolā. Tad izlēmu nopietnāk pievērsties balsij un studēt. Kad pabeidzu mācības, domāju – nu, un ko tālāk? Tad sāku mēģināt visu: džezu, roku (roks man īsti nepadevās) un nonācu pie eksperimentiem, sadarbojos ar improvizējošiem mūziķiem, mācījos no viņiem un sāku atdarināt instrumentu skaņas. Tā pamazām nonācu pie laikmetīgās un eksperimentālās mūzikas, strādājot ar komponistiem kā Stīvs Reihs, Filips Glāss, Džons Keidžs, Alvins Lusjē, Roberts Ešli un citiem, kas rakstīja darbus manai balsij.

Es balss skanējumu uztveru kā instrumentu, ko pētīt gluži kā citi mūziķi pēta savējos. Tas kļuva par mana radošā ceļa pamatu.

Kāda bija eksperimentālās mūzikas vide, kad Jūs sākāt?

Tā bija aizraujoša un ļoti atvērta. Nebija konkurences sajūtas, drīzāk dāsnums un ideju apmaiņa. Tas man bija ļoti svarīgi. Nebiju arī mācījusies kompozīciju universitātē – tikai balsi un citas lietas. Bet daudz iemācījos kā mācekle, strādājot ar komponistiem. Tas ir ļoti sens tradīcijas veids – mācīties darot un sadarbojoties. Tā izveidojās mani pašas kompozicionālie priekšstati, un es aizgāju savā virzienā.

Klausījos Jūsu intervijas – vai pareizi sapratu, ka sākumā Jūs netikāt Mūzikas akadēmijā un par to teicāt: “Par laimi, ka tā”?

Jā. Kad sāku mācīties balsi, neatradu īsto pedagogu – vienkārši devos uz vietējo mūzikas skolu, kur skolotājs apmācīja gan vokālu, gan trompeti, gan klavieres. Tāpēc apmācība nebija laba. Viņa gribēja, lai kāds dziedātu “Lakmē” Zvanu āriju, bet man tāds repertuārs nebija piemērota. Tāpēc, kad kārtoju iestājeksāmenus konservatorijās, biju ar nepareizo repertuāru. Un jā, es netiku konservatorijā. Es iestājos Sirajkūzas Universitātē, pēc tam pārgāju uz Ņujorkas Universitāti, jo nevarēju sagaidīt, kad tikšu uz Ņujorku un sākušu karjeru. Man šķiet, ka universitāte bija brīnišķīga pieredze – tur varēju apgūt dažādas lietas, ne tikai mūziku. Tā bija plašāka izglītība, plašāka pieredze, iespēja satikt dažādus cilvēkus ar dažādām interesēm.


Atceros kursu “Sievietes kultūrā” – tas bija biedējošs, jo atklāja, kā sievietes gadsimtiem ilgi tikušas apspiestas, un kā tas aizvien turpinās daudzās valstīs.

Sabiedrībai vēl daudz kas jālabo attiecībās starp vīriešiem un sievietēm un kultūru un sievietēm.

Pilnīgi piekrītu. Vai jūs teiktu, ka eksperimentālā mūzika ir vairāk par idejām vai pašu skaņu, vai abu sajaukumu? Kas Jums ir eksperimentālā mūzika?

Tā ir par idejām, par ideju izpēti. Man tas ir kaut kas līdzīgs sinestēzijai – es redzu skaņu, kad dziedu. Ne gluži krāsas, kā daži citi, bet formas un enerģiju. Tāpēc mani meklējumi saistīti ar to, kā ar balsi atklāt dažādas skaņas un ļaut balsij pašai mani mācīt. Mani eksperimenti ar balsi ir vienkārši mēģinājums noskaidrot, ko balss spēj, un pēc tam izlemt, ko ar šīm atklātajām iespējām darīt. Viena no lietām, kas mani ļoti interesēja, bija tas, ko saucu par “skaņu gleznām”. Strādājot ar magnētisko lentu – kādreiz tas bija mūsu galvenais darba rīks –, man šķita, ka ar balsi gleznoju uz lentes, veidoju slāņus un pamazām tos sajaucu, radot kompozīciju.

Vai jūs vēl joprojām izmantojat magnētisko lentu?

Nē, vairs ne. Ir cilvēki, kas to joprojām dara, jo uzskata, ka skaņas kvalitāte atšķiras no digitālās. Es pati dziedāšu dažus agrīnos darbus, kas sākotnēji ierakstīti uz magnētiskās lentes – varbūt tur patiešām jūtama atšķirīga kvalitāte. Bet jāsaka, digitālajā vidē miksēt ir daudz vieglāk, nekā ar žileti griezt lenti un līmēt kopā. Tas bija ļoti laikietilpīgi. Tagad daudz ērtāk ir paņemt mazos skaņas gabaliņus un kārtot tos slāņos. To es iemācījos no Džona Keidža – viņa ideju par slāņiem: apvienot vairākus darbus, kas sākotnēji nebija viens, un skatīties, kas notiek.

Tā ir kļuvusi par daļu no mana kompozicionālā procesa – ierakstu tagad datorā, tad ņemu skaņas fragmentus un pārvietoju.

Un, protams, digitāli neko nezaudē – atšķirībā no lentes, kur vienā nepareizā vietā iegriežot, varēja visu sabojāt. Tagad mēs daudz vieglāk varam kārtot slāņus un pētīt idejas, kopējot un brīvi eksperimentējot.

Vai jūs varat pastāstīt mūsu klausītājiem, kā iepazināties ar Džonu Keidžu, kādi bija pirmie iespaidi un kā attīstījās sadarbība?

Mana pirmā tikšanās ar Keidžu bija 1971. vai 1972. gadā. Es strādāju ar Stīvu Reihu, mēs koncertējām Eiropā. Arī Džons Keidžs un Deivids Tudors toreiz tur uzstājās, un dažkārt mūsu ceļi krustojās festivālos. Berlīnē viņam bija darba (Harpsichord) HPSCHD uzvedums Filharmonijā – milzīga, haotiska izrāde ar orķestri, klavesīniem, elektroniskiem instrumentiem, slaidiem un mēness nolaišanās projekcijām. Man, 23 gadus jaunai, tas šķita satriecoši un traucējoši.

Es piegāju pie viņa un teicu: “Kāpēc jūs pasaules haosam pievienojat vēl vairāk haosa?” Apkārtējie viņa sekotāji sašutumā ievilka elpu, un es nodomāju, ka saruna beigusies.

Aizgāju prom, bet pēc brīža sajutu pieskārienu pie pleca. Tas bija Keidžs. Viņš sacīja: “Varbūt, kad iziesiet pasaulē, tā vairs nešķitīs tik haotiska.” Tas mani ļoti pārsteidza – nevis tāpēc, ka mainītu manu viedokli par darbu, bet tāpēc, ka viņš tūkstošiem cilvēku vidū mani atrada un atbildēja uz manu jautājumu.

Pēc dažiem gadiem, kad biju sākusi komponēt pati, es satiku Keidžu. Man bija gaidāmi pirmie koncerti ar maniem darbiem. Uzrakstīju uz lapiņas vietas un teicu: “Es esmu Džoana La Barbara, dziedātāja un komponiste. Man tūlīt būs pirmie koncerti, un es vēlos, lai jūs atnākat.” Viņš piekrita – un tiešām atnāca.

Es izpildīju vienu no pirmajiem darbiem – Voice Piece: One Note Internal Resonance Investigation –, ļoti prasīgu un minimālistisku skaņdarbu par dažādu tembru un krāsu atklāšanu vienā notī, izmantojot rezonanses punktus galvā, multifoniku un virsskaņas.

Vēlējos piereģistrēt autortiesības šim darbam, bet man atbildēja, ka jūs nevarat reģistrēt vienu noti, un man bija jāizdomā kā to pierakstīt, lai viņi saprastu, ka tā nav gluži tikai viena nots.

Atskaņojot to, man tas šķita kā lidojums ārpus ķermeņa, bet es saņēmos, jo zināju, ka Keidžs ir zālē. Pēc koncerta viņš pie manis pienāca un teica: “Tas bija brīnišķīgi. Vai vēlies ar mani strādāt?” Un iedeva partitūru. Viņš bija sagatavojies.

Tātad bija divas tikšanās: pirmā – kur biju drosmīga, bet arī apjukusi un sašutusi par redzēto. Vēlāk uzzināju, ka arī viņš pats nebija apmierināts ar to uzvedumu. Un tad sākās mūsu sadarbība – es strādāju ar viņu daudzus gadus, ceļoju kopā. Cilvēki vienmēr viņam piegāja ar jautājumiem pat ēšanas laikā, un viņš vienmēr pacietīgi atbildēja.

No viņa es iemācījos ļoti daudz. Viņš bija lielisks mentors un draugs. Pēdējā uzstāšanās, kurā viņš piedalījās, bija darbs, ko viņš bija uzrakstījis tieši man, sitaminstrumentālistam Viljamam Vainantam un pianistam Leonardam Steinam (Šēnberga pēdējam asistentam). Mēs to izpildījām Central Park Vasaras skatuvē koncertā 23. jūlijā, divas nedēļas pirms viņa nāves, neilgi pirms viņa 80. dzimšanas dienas.

Kā bija sadarboties ar Stīvu Reihu vai Mortonu Feldmanu? Vai viņi vienmēr zināja, ko vēlas no balss, vai arī jūs palīdzējāt viņiem to atklāt?

Es domāju, ka palīdzēju ļoti daudz. Es zināju, ka Stīvs meklēja kādu, kas spētu atdarināt instrumentu skaņas, kad viņš strādāja pie darba Drumming. Es tolaik sadarbojos ar citu komponistu, Maiklu Saulu, galvenokārt ierakstot reklāmas. Tajā laikā mani eksperimenti bija tieši ar instrumentu skaņu imitēšanu. Maikls mani ieteica Stīvam, un viņš lūdza mani atdarināt bongo bungas. Viņš gan secināja, ka sievietes balss tam īsti neder, bet marimbu gan varētu atdarināt ļoti labi – un tas arī bija tas, ko es darīju. Viņš savos darbos izmantoja manas idejas par instrumentu skaņu imitēšanu.

Ar Mortonu Feldmanu iepazinos laikā, kad dzīvoju Berlīnē 1979. gadā. Man bija mākslinieku programmas stipendija, kas ļāva tur dzīvot un strādāt. Kad jutos iestrēgusi, rakstīju komponistiem un lūdzu viņus radīt darbus man. Tā es vērsos arī pie Feldmana un lūdzu viņu uzrakstīt darbu balsij un orķestrim. Viņš atbildēja, ar jautājumu vai jums ir orķestris, kas vēlas to atskaņot, jo tas prasītu daudz darba. Man tāda nebija. Vēlāk viņš atsūtīja partitūru darbam Three Voices.

Tas ir lielisks skaņdarbs vienai balsij, bet rakstīts trīs līnijās. Divas augšējās balsis tiek ierakstītas un atskaņotas pa skaļruņiem, un dzīvā balss sadarbojas ar tām.

Partitūrā nav tempa norāžu, tādēļ man nācās pašai noteikt tempu, balstoties uz ātrāko figūru. Es jautāju Feldmanam, cik ilgi, viņaprāt, skan šis darbs. Viņš teica – 45 minūtes. Taču, kad sāku ierakstīt, tas iznāca ap 90 minūtēm. Viņš atbildēja: “Jā, es vienmēr domāju, ka būs ap 90.”

Pēc viņa nāves es vēlējos ierakstīt šo darbu. Ierakstu kompānija man teica, ka CD var ierakstīt tikai 58–60 minūtes. Tad es mācījos dziedāt ātrāk un darbu ierakstīju 47 minūtēs. Tātad pastāv gan 90, gan 47 minūšu versija. Es to izpildīju vairāk nekā 25 gadus, un atkarībā no situācijas izvēlējos, kuru versiju atskaņot. 90 minūšu versija rada sajūtu, it kā tu būtu sniega vētrā, savukārt īsākā – kā mierīga sniegpārlu sniega klātbūtne.

Skatoties jūsu uzstāšanās, pamanīju, ka Jūsu pirksti un rokas kustas, it kā spēlētu kādu instrumentu. Vai varat padalīties kā jūs to uztverat?

Jā, daudzi ir komentējuši. Īpaši aktīva ir mana kreisā roka, bet labā paliek mierīga. Es to nekontrolēju apzināti – ļauju rokām un ķermenim darīt, kas nepieciešams. Manuprāt, tā ir enerģijas plūsma vai skaņas veidošana. Tas notiek zemapziņā. Īpaši improvizācijā esmu tā sauktajā “zonā” – skaņas ceļojumā, kur viss kalpo skaņas atklāšanai. Prāts vienlaikus ļoti ātri analizē: vai turpināt šo materiālu, vai mainīt un kā mainīt. Tā ir ļoti sarežģīta situācija – ķermenis rada skaņu, bet prāts to analizē un vada.

Vai varat pastāstīt par Rīgas koncertu? Vai skanēs tikai jūsu darbi, un cik liela daļa būs improvizācija?

Koncertā skanēs mana mūzika – man patīk nosaukums: „Balss kā pirmais instruments, skaņu gleznas – Džoanas La Barbaras mūzika”, būs dažādi darbi no dažādiem manas dzīves periodiem. Būs arī improvizācija, piemēram, Solitary Journeys of the Mind, kas vienmēr izklausās citādi. Tā sākas ar vienu vokālu žestu, kuru nosaka mans ķermenis un balss konkrētajā brīdī, un tad es to attīstu.

Es noteikti izpildīšu vairākas skaņu gleznas, tostarp savu pirmo, Twelve Song, un darbu Windows – nepārtrauktu operu, kas sastāv no ierakstiem, veiktiem no 2003. līdz 2019. gadam, kur ir mana balss un ansamblis Ne(x)tworks. Tas ir balstīts mūsu ziņkārē redzēt to, kas ir aiz tiem logiem, kuriem paejam ik dienas garām. Esmu iedvesmojusies no Virdžīnijas Vulfas un Džozefa Kornela mākslas.

Vēl atskaņošu darbu Erin (1980), ko iedvesmoja avīzē redzēta fotogrāfija – tēvs nes sava dēla, Īru Republikāņu armijas dalībnieka, zārku. Šī bilde un arī īru literatūra, piemēram, Džeimss Džoiss un Semjuels Bekets, mani dziļi ietekmēja. Radīju daudzslāņainu kompozīciju ar iztēlotiem tēliem – sievietēm, zvejniekiem, sarunām. Vēlāk šo darbu izmantoja komponists Johans Johansons filmā Arrival. Mana balss tur kļuva par citplanētiešu – heptapodu – valodu.