Dziedātājs Egils Siliņš savā jubilejas mēnesī būs uz mūsu operas skatuves 18. decembrī Žermona lomā Traviatas izrādē, bet 10. decembrī koncertzālē "Cēsis" un 11. decembrī Latgales vēstniecībā "GORS" izdziedās Mālera un Šūberta dziesmas, kā arī titullomu Rahmaņinova operā "Aļeko". Bet jau šobrīd Egils Siliņš ir "Klasikas" viesis.

Liene Jakovļeva: Tev priekšā ceļš gan uz Cēsīm, gan Rēzekni. Rīgā šoreiz koncerta nebūs. Vasaras nogalē mums bija saruna - teicu, ka tev taču šogad jubileja un vaicāju, ko īpašu saistībā ar to darīsi. Tu teici – neko, bēgšu projām. Īsi pēc tam parādījās informācija par koncertiem. Laikam jau patiešām nekur tā īsti nevar aizbēgt šādā situācijā.

Egils Siliņš: Jā, bija vilinājums aizbēgt – man tika piedāvāts dziedāt Telramundu divās "Loengrīna" izrādēs, bija labi apmaksāts piedāvājums, bet koncerti jau bija apsolīti un nevarēju pievilt mūsu publiku un arī profesionāli ļoti patīkamo sadarbību ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un diriģentu Andri Pogu.

Vai ideja svinēt dzimšanas dienu ar "Aļeko" ir tava?

Koncerts mums būs divās daļās. Pirmajā skanēs trīs Šūberta dziesmas un arī trīs Gustava Mālera dziesmas kopā ar orķestri. Māleru es dziedāšu pirmoreiz! Tās būs dziesmas ar Rikerta dzeju – kopumā, ja nemaldos, viņš uzrakstījis sešas dziesmas ar viņa dzeju, bet mēs no tām atskaņosim trīs.

Un tik tiešām Māleru līdz šim nav nācies dziedāt?

Nē, nav nācies, un tas man bija labs atklājums. Reiz biju domājis par vienu citu ciklu,  ko būtu bijis interesanti izpildīt, bet arī šis variants mani ļoti patīk, un domāju, ka arī orķestrim ir interesanti. Viena no šīm dziesmām ir tikai ar pūšaminstrumentu pavadījumu –

smejos, ka Orķestris "Rīga" var droši mani aicināt, jo ir viena dziesma, kurai pats Mālers pavadījumā sarakstījis tikai pūtējus.

No Šūberta būs "Meža ķēniņš", kura ir ļoti efektīga, viena no krāsainākajām Šūberta dziesmām. Un šī ekspresija, kas ir šajā pavadījumā – tēva un dēla joņošana uz zirga, kur bērns sarunājās ar nāvi – arī tekstuāli šī mūzika ir ļoti spilgta. Atceros, kad vēl kā bērns šo tekstu lasīju – jau tad burtiski tirpas skrēja pār kauliem, jo tas tiešām ir ļoti spēcīgi uzrakstīts. Koncertā būs arī ļoti reti atskaņotā dziesma "Prometejs", arī pats Andris Poga bija izbrīnīts, ka Šūbertam ir tāda dziesma. Jā, un vēl "Litānija".

Un otrajā daļā – "Aļeko".

"Aļeko" ir darbs, ar ko burtiski jau pašos savos studiju sākumos tiku nodarbināts.

Vecā čigāna ārija bija pati pirmā ārija, ko es vispār mācījos! Kā jau vokālistam, mācīties jāsāk ar kādām pārvaramām grūtībām – atceros, mans profesors Antipovs šo lomu uzticēja, un to es ļoti labi atceros, ka šī bija pati pirmā ārija.

Koncertā dziedāšu Aļeko. Šo operu ir tiešām vērts dzirdēt, jo tās kaislības, mīlestība, greizsirdība, kontrasti, emocijas, kas ir šajā nepilnu stundu garajā viencēliena operā... Rahmaņinovs to sarakstīja 17 dienās, būdams astoņpadsmit, deviņpadsmit gadus vecs. Tas bija viņa diplomdarbs, par ko viņš saņēma zelta medaļu un ļoti atzinīgus vārdus no Čaikovska. Ir jau viņš vēl mēģinājis arī citas operas rakstīt, bet vienmēr domāju – tā kaisle, kas ir šajā operā, pēc tam parādās viņa klavierkoncertos, bet ne citos vokālajos darbos. Jūt jaunību šajā kompozīcijā – ārijas un dueti salīdzinoši ir ļoti īsi, bet tur viss ir pateikts.

Šī opera Latvijā pēdējo reizi, ja ticam vēsturei, iestudēta pirms 50 gadiem. Šis, protams, būs koncertuzvedums.

Iepriekš to dziedāju diezgan pasen – 2006. gadā ar maestro Fedosejevu Maskavā un pēc tam arī Parīzes Pleijēla zālē.

Bet man ir doma nākošajā sezonā šo operu paņemt mūsu operas repertuārā. Mēģināšu neizdot daudz līdzekļu – mums ir opera "Pajaci", un uz šīs operas dekorāciju bāzes varētu uzlikt "Aļeko", un tā mēs iegūsim vienu izcilu krievu skaņdarbu.

Krievu operu mums tomēr repertuārā ir maz, ņemot vērā gan mūsu iedzīvotāju rakstura un mentalitātes tuvumu Krievijai, ko es nesen labi izbaudīju, būdams pāris dienu uz 10. starptautisko vokālistu konkursu Sanktpēterburgā, kurā tiku aicināts žūrijā.

Piecsimt kilometru šodien nav vispār nekas! Atrasties tādai mūzikas metropolei blakus, tomēr ar pilnīgu dzelzs priekškara sajūtu – mēs tomēr ļoti maz ar šo teātri apmaināmies kulturāli un muzikāli.

Ar maestro Gergijevu esam pazīstami personīgi – viņš pats izteica vēlmi un aicinājumu, ka mums vajadzētu veikt īstenot viesizrāžu apmaiņu, bet tad iestājās kovids un iesāktās sarunas tā arī palika sarunu līmenī. Bet tas būtu ļoti vērtīgi. Es jau smējos – vienlaicīgi braucu uz Pēterburgu "iepirkties", jo mūsu operā ir zemo balsu deficīts. Tas gan nav tikai mūsu operā, tas ir visā operas pasaulē.

Mūsu trupā ir tikai viens mecosoprāns un viens bass. Ir ļoti riskanti palikt uz šāda viļņa. Pēterburgā cerēju atrast vairāk basu, bet tas man neizdevās.

Mecosoprānus gan izdevās atrast – mūsu plānotajam "Aīdas" iestudējumam martā. Trīs dziedātājas uzrunāju, lai viņas atbrauc uz Rīgu, uz noklausīšanos uz lielās operas skatuves, un no šīm trijām, domāju, mēs vienu izvēlēsimies. Varbūt divas.

Es tomēr vēl gribētu pieķerties pie tevis pieminētā potenciālā "Aļeko" iestudējuma un jautāt, kurš dziedās Aļeko…

Mums operā ir izcili baritoni – lai nebūtu interešu konflikta, ļaušu mūsu pašu solistiem to darīt. Es pats varbūt vienu reizi...

Bet šajā koncertiestudējumā, kas būs Cēsīs un Rēzeknē, tev līdzās būs kolēģi. Vai viņu izvēle bija tavs pirksts, vai arī izvēlējās orķestris? Būs Liene Kinča, Mihails Čuļpajevs un Edgars Ošleja.

Solistus izvēlējās orķestris, un esmu ļoti apmierināts ar šo izvēli.

Rēzeknes "Gors" un Cēsu koncertzāle – tās nu galīgi tev nav svešas dziedāšanas vietas. Kā tu tur esi līdz šim juties?

Šķiet, ka pēdējos gados Cēsīs esmu uzstājies vairāk nekā Rīgā. Tur netālu esmu arī dzimis.

Man ļoti imponē attīstība, kas notiek Cēsīs, sevišķi akcents uz kultūras jomu. Būtu vēl trīs četras vietas Latvijā tādas, kuras būtu tik sparīgas un kurām tik svarīga būtu koncertdzīve un kultūras dzīve, arī pilsētas atjaunošana – mēs tiešām būtu daudz bagātāki.

Dziedāšanai Cēsu koncertzāle ir laba vieta?

Negribu apbēdināt, bet tik laba tomēr nav – ja ir vēl orķestris klāt, telpas kubatūra tomēr ir par mazu, lai varētu teikt, ka ir laba un tur var labi justies, bet labs ir viss pārējais, kas šajā koncertzālē ir – arī aura ap to ir ļoti laba. "Gorā" interesantā veidā tieši Rahmaņinovu esmu izpildījis, atskaņojām Rahmaņinova "Zvanus", notika arī ieraksts, un tās ir ļoti labas atmiņas. Toreiz likās – tieši krīzes laikā viņi uzcēluši šo koncertzāli – ar nelieliem līdzekļiem, bet panākot labu akustiku. Un tad es vienmēr domāju – koncertzāles pasaulē visbiežāk atceras ne jau no dizaina viedokļa: pamatā visi mūziķi runā par akustiku – vai tur ir laba akustika vai nav. Tas ir tas svarīgākais. Un arī klausītājam tas ir ļoti svarīgi.

Tiešām jāsāk lēnām jau teikt, ka ir kauns, ka Rīgā nav pietiekoši labas akustikas zāles. Apzagti tiek ne tikai mūziķi – tiek apzagti arī klausītāji, nedzirdot pilnvērtīgu skaņu.

Es saprotu, ka birokrātiem svarīgas ir ekseļu tabeles un apmeklējums, bet mums Latvijā ir tik daudz izcilu mūziķu, arvien biežāk arī izcili ārvalstu mūziķi labprāt brauc pie mums – kaut vai jāmin "Rīga Jūrmala" festivāls. Visi ir lielā sajūsmā par mūsu Rīgas krāšņumu, arhitektūru, bet te mēs par vienu koncertzāli jau 40 gadus diskutējam. Vienmēr kādu citu intereses gūst uzvaru – vai nu vietas izvietojumā, vai vēl kaut kādā citā aspektā, bet neskatās uz pašu mērķi. Ka vienkārši vajag.

Vienmēr mums notiek tā – tas, kurš kaut ko dara, tiek apriets un nozākāts. Un pārējie sāk domāt – kam man to darīt. Vajadzētu kādu drošsirdīgo, kurš saka – jā, būvējam tur un darām! Un visi tie cikli ir kontekstā ar vēlēšanām...

Tieši tā, un tāpēc Egils Siliņš "Aļeko", Šūbertu un Māleru dziedās Cēsīs un Rēzeknē, bet ne Rīgā. Toties Rīgā tu dziedāsi Žermonu. Laikam jau operas solists bez vismaz vienas operlomas dzimšanas dienas kontekstā iztikt nevar.

"Traviatas" mūzika man ir ļoti tuva un mīļa. Dziedāju arī šīs operas pirmizrādē mūsu Nacionālajā operā, kad man operas galvenais diriģents izteica šo piedāvājumu. Tā ka tagad visi laipni aicināti – 18. decembrī dziedāšu Žermona lomu. Man būs brīnišķīgi partneri – Mihails Čuļpajevs un Jūlija Vasiļjeva.

Ielūkojos tavā mājaslapā – protams, šis ir laiks, kad runāt par tālāku nākotni ir mazliet riskanti, bet vismaz nākamā gada pirmajā pusē tavos plānos vairākkārt parādās Japāna.

Ar Japānu un vispār plāniem ir tā, ka es

šobrīd plānoju tikai nedēļu uz priekšu, jo nenotikušā ir tik daudz, ka vairs nav vērts viest cerības. Japāņi ir atsūtījuši darba vīzu, bet Japānas valdība pašlaik eiropiešiem līdz decembra beigām uzlikusi ieceļošanas aizliegumu. Kā būs, būs.

Jau pagājušsezon man iznāca atcelt divas uzstāšanās Japānā. Arī šogad ir divi līgumi – gan "Klīstošais holandietis" janvāra beigās, gan "Loengrīna" koncertizpildījums marta beigās un aprīļa sākumā.

Eiropa izskatās reālāka? Budapeštā tev vairākas Vāgnera operas. Un tad arī pavisam interesanti – Cemlinska opera "Florentīniešu traģēdija" Bilbao.

Jā…

Negribētos teikt, ka saņemu spiedienu, bet diemžēl likumi, paragrāfi un nolikumi, kas ir mūsu birokrātiskajā likumdošanā, neļauj man to īstenot.

Burtiski pirms gada tika pieņemts vēl viens ierobežojums – ka pat bezalgas atvaļinājumam ir  limits, un tas nozīmē, ka es droši vien atteikšu Bilbao.

Vai esi noilgojies pēc skatuves?

Protams! Tur jau tā lieta – vienkārši ir bauda būt vispār uz skatuves, muzicēt. Šis ir ļoti smags laiks mums, mūziķiem. Tūlīt būs divi gadi, kopš mēs tikpat kā nemuzicējam. Atsevišķi koncertiņi vai kas tamlīdzīgs – tā ir tāda lāpīšanās.

Ko tu darīsi 14. decembrī, savā dzimšanas dienā?

Domāju, ka tāpat kā ikdienā iešu uz darbu, notiks mēģinājumi "Traviatas" izrādei, jo tomēr šis darbs sen nav izpildīts.

Man nepatīk svinēt dzimšanas dienas: labāk tiešām kā Raimondam Paulam – dzimšanas dienā būt uz skatuves.

Sākām ar dziedāšanas lietām, bet aizrunājāmies arī līdz operas direktora pienākumiem – laikam jau šobrīd tās tev ir nešķiramas pasaules. Kaut gan – dziedot Aļeko, tu droši vien neesi direktors.

(smejas)

Es jau pieņemu, ka mūziķi, kas sēž orķestrī, un arī solisti ar kritisku ausi tagad novērtē, sak, nu, kā tad viņš tur – visu laiku prasa no mums, un ko ta’ pats tagad var? Bet nu – galu galā, esmu profesionālis, tā ka visam skatos pāri. Esmu labā formā un muzicēšana man dara prieku.

Jā, un arī tava pašapziņa ir absolūti nepieciešama! Lai tā tev saglabājas, arī pārkāpjot gadu slieksni.

Paldies, Liene! Mums, latviešiem, tā pašapziņa diemžēl ir mazliet piezemēta, tās ir par maz.

Vienmēr ar tādu smīniņu skatos, ar kādu patosu un pašpārliecinātību par sevi runā amerikāņi un domāju, ka mēs esam divreiz labāki, bet divreiz pieticīgāki.

Diemžēl. Bet gan jau būs labi.