Latvijas Nacionālās operas Beletāžas zālē sestdien, 29. novembrī, izskanēs Friderika Šopēna mūzikas koncerts "Dvēseles frekvence: Šopēns", kura programmu veidojis pianists Edgars Tomševics, kurš atzīst, ka “Friderika Šopēna mūzika ir ļoti patiesa. Līdzīgi kā kompass zemes debespušu noteikšanai, tā Šopēna mūzika vienmēr ir guvusi manī atbalsi, radusi noteiktu dvēseles frekvenci.” 

Viņa domubiedri šajā koncertā būs čelliste Dace Zālīte-Zilberte un dziedātāji Brigita Reisone un Daniils Pogoriless, pirmajā daļā atskaņojot Sonāti čellam un klavierēm solminorā, kas pirmatskaņota pēdējā komponista publiskajā koncertā Parīzē, un Trešo balādi op 47. Koncerta otrā daļa veltīta komponista solodziesmām. Koncertu vadīs Orests Silabriedis.

Baritonu Daniilu Pogorilesu un pianistu Edgaru Tomševicu izjautāja Inta Pīrāga, noskaidrojot, cik garšs bijis ceļš līdz šīs programmas realizācijai atklāj idejas autors Edgars Tomševics, par dziesmu saturu, dvēseli un vēsturi, kā arī pieredzi kamermūzikas jomā un pienākumiem Operā.

Daniils bijis pārsteigts, uzzinot, ka Šopēnam ir solodziesmas, un bijis patīkami tās analizēt un iedziļināties gan tekstuāli, gan muzikāli, un meklēt interesantus veidus interpretācijai. Tomēr sākotnēji lielākais izaicinājums bijis teksts poļu valodā, kuru apgūt palīdzījusi kolēģe Eva no Varšavas: "Viņa mums ar Brigitu Reisoni ir palīdzējusi ļoti daudz - no pašiem pamatiem līdz detaļām, kā tikt galā ar izrunu, kā dabūt īsto ritmu un tempu. Pašlaik, esot finiša taisnē, vairāk strādājam ar muzikālajiem izteiksmes līdzekļiem, mēģinām dabūt kopīgo formu. Bet valoda gan ir interesanta.

Edgara Tomševica interese par Šopēna mūziku aizsākās 2002. gadā, kad redzēta Romana Polaņska filma “Pianists”: "Šopēns mums asociējas ar klaviermūziku, taču bieži vien noktirnes salīdzina ar bel canto stilu.

Mēs atskaņosim arī Šopēna Čellsonāti, kas ir viņa daiļrades rezumējums, pēdējo dzīves gadu ciešanu un vientulības rezultāts. Solodziesmas ir ļoti skaistas un skaudras, un ļoti vērtīgas."

Daniils Pogoriless: "Mēģinājumu procesā ir tapušas dažādas idejas par to, kā atskaņot dziesmas pamīšus, sadalot pantos vai pat frāzēs. Kontekstuāli dziesmas ir ļoti dažādas. Par daudzām biju pārsteigts, kad tiku pie tulkojumiem, jo pati mūzika neatklāj to būtību. Dziesma “Skumjā upe” izklausās tik bērnišķīgi! Jā, tā ir skumja, bet tikai izlasot tulkojumu tu saproti, cik dziļas ir sāpes un cik liela traģēdija tur paslēpta. Man un Brigitai šis vairāk ir aktierisks uzdevums, un arī tas ir izaicinājums. Ļoti šaubos, vai publikā būs kāds poļu valodas eksperts, subtitru arī nebūs, bet mūsu uzdevums ir caur poļu valodu pasniegt kodolu."